Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. jūnijs, 2014
Drukāt

Dalīties priekā
. Saruna ar LU rektoru Mārci Auziņu (Turpinājums)

Foto - no privātā arhīvaFoto - no privātā arhīva

Ar uzticamo draugu Čērčilu, kas nu jau labākos medību laukos

Turpinām pagājušajā numurā iesākto sarunu ar fiziķi, profesoru, Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu par izaicinājumiem, ambīcijām, komforta zonu un klusumu.

Pasaulē 


Man ir bijusi laime pēcdoktora studiju ietvarā pusgadu pavadīt Ķīnā un pēc tam vairākus mēnešus arī Kanādā. Tās bija padomju laika beigas, dzelzs priekškars jau sāka pavērties. Uz Ķīnu kā sociālistisku valsti bija vienkāršāk tikt. Pusgads labākajā Ķīnas augstskolā pie labākajiem profesoriem bija absolūti fantastisks. Profesors, ar ko strādāju Pekinas universitātē, bija nesen atgriezies no Savienotajām Valstīm, kur bija strādājis pie Nikolasa Blūmbērgena, Nobela prēmijas laureāta nelineārajā optikā. Programma paredzēja arī citu universitāšu apskati, tāpēc es ar vilcienu varēju izbraukāt visu Ķīnas austrumu krastu. Gribēju aizbraukt arī līdz Tibetai, taču tur bija sākušies kārtējie mūku nemieri un nevienu ārzemnieku nelaida iekšā.

Pēc tam bija Rietumu Ontario universitāte Kanādā. Arī vēlāk kā viesprofesors esmu strādājis daudzās ārzemju augstskolās. Lai gan Latvijas Universitāte man ir vienīgā darbavieta, turklāt kopš 1973. gadā, jo sāku te strādāt, vēl vidusskolas priekšpēdējās klases skolnieks būdams. Klasesbiedra māte bija Latvijas Universitātes personāla daļas vadītāja, un tā mēs varējām obligātos vasaras darbus nostrādāt Ķīmijas fakultātē, bijām tur laboranti, un mums par to kaut ko sīku arī maksāja. Arī, kad sāku studēt, jau no pirmā kursa otrā semestra esmu strādājis Universitātē fizikas laboratorijā. Taču īsāku vai ilgāku laiku esmu bijis visur kur. Īpaša vieta ir Kalifornijas universitāte Berklijā, kur esmu bijis pat ievēlēts profesors. Tāda intelektuāla piesātinātība un aktivitāte, kāda ir šajā universitātē, nekur citur nav atrodama. Esmu strādājis daudzās izcilās augstskolās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr tā kā Berklijā nav bijis nekur.

Atceros, studiju gados mums bija krieviski tulkots Berklijas kurss fizikā. Ja man toreiz kāds būtu teicis, ka pienāks laiks un es tur strādāšu, man tas šķistu pilnīgi neiespējami. Tāpēc es ļoti priecājos, ka mūsu jauniešiem paveras fantastiskas iespējas. Ja es tagad pabeigtu vidusskolu un man būtu iespēja nokļūt vienā no pasaules izcilākā desmitnieka universitātēm, es to darītu. Neslēpšu, man vienmēr ir bijušas ambīcijas. Bet, ja man piedāvātu kādu no pasaules piecdesmitnieka vai simtnieka universitātēm, ar savu pašreizējo pieredzi varu teikt: tur nav nekā tāda, ko Latvijas Universitāte nevarētu piedāvāt. Es zinu, ko runāju, īsāku vai garāku laiku esmu strādājis daudzās ļoti labās universitātēs. Manas monogrāfijas ir laiduši klajā gan Kembridžas universitātes, gan Oksfordas universitātes apgādi. Taču būsim reālisti – pasaules pirmā piecnieka universitāšu līmeni mēs nevaram sasniegt un tuvākajā laikā arī nevarēsim. Tam izskaidrojums ir gluži vienkāršs. Piemēram, Berklija un Stenforda, viena ir valsts finansēta, otra ir privāta augstskola, – ja saliekam kopā abu budžetu, iznāk Latvijas valsts budžets. Saprotams, ka sacensties ar tām mēs nevaram itin nekādi. Varbūt rektoram to neklātos teikt, taču es neredzu iemesla izlikties. Toties ar citām, arī izcilām pasaules rangu tabulas augšgala augstskolām, mēs varam konkurēt. Un arī tas ir prestiži. Pasaulē ir apmēram divdesmit tūkstoši augstskolu. Būt starp dažiem simtiem labāko ir vērā ņemams sasniegums. Un tāda šobrīd ir Latvijas Universitāte. To nesakām mēs, to ir atzinuši pasaules augstskolu rangu tabulu veidotāji.

Zinātnieks un pedagogs


Šī korelācija ir sarežģīta. Kā profesors atļaušos atbildi sākt no attāluma, pakāpjoties pussoli atpakaļ. Mēdz teikt: izcils pedagogs ne vienmēr ir zinātnieks, un otrādi – izcils zinātnieks var arī nebūt labs pedagogs. Manuprāt, tā ir vienkāršota pieeja. Izcilam zinātniekiem ir jāmāk izstāstīt par savu pētījumu rezultātiem. Bet izstāstīt – tā jau ir daļa no pedagoģijas.

Man patīk lasīt lekcijas, tas man sagādā prieku, un man šķiet, ka studentiem tas ir interesanti. Ilgus gadus man pirmā ir bijusi pētniecība, zinātne, bet lekcijas – kaut kas, kas piederas pie lietas: ja es esmu uzzinājis un izpratis ko jaunu, gribu par to pastāstīt citiem. Man ir prieks par atklājumu, un es gribu dalīties savā priekā, jo varbūt kādam tas arī dod prieku, zinības un iedvesmu.

Man atmiņā Ričarda Feinmena atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš nav pārcēlies uz Prinstonu. Tur Otrā pasaules kara laikā tika izveidots pētniecības institūts, kurā aicināja strādāt izcilākos zinātniekus, kas bija pametuši Hitlera okupēto Eiropu. Starp citu, tur strādāja arī Alberts Einšteins. Tagad tā ir vieta, kur tiek sapulcināti pasaules ģēniji, viņiem tiek nodrošināti ideāli apstākļi darbam: ne par ko neraizējies, nodarbojies ar tīro zinātni 24 stundas diennaktī. Tad, lūk, Feinmens teica: ja es dzīvotu Prinstonā, man nepārtraukti būtu jāģenerē jaunas idejas, jāuzrāda rezultāti, turklāt ģeniāli, jo tā taču ir Prinstona. Tas rada spriedzi. Vienu gadu man tā ģeniālā ideja var neiešauties prātā, un tad man būs sajūta, ka neesmu attaisnojis cerības un manī ieguldītos līdzekļus. Tāpēc labāk es to gadu esmu universitātes profesors.

Turklāt, stāstot savas idejas studentiem, pats sāku tās labāk saprast. Tas ļoti palīdz pētniecībā. Līdz ar to manī kā ikvienā normālā profesorā teicami sadzīvo abas puses. Un ne tikai sadzīvo, bet arī viena otru papildina.

Rektors


Jāsāk ar to, ka par rektoru kļuvu, ne īpaši tiecoties uz šo amatu. Te nav ne kripatas uzspēles. Protams, brīdī, kad ļāvos pierunājams un iesaistījos rektora vēlēšanu maratonā, kas ir gana publisks pasākums, darīju to nopietni. Tomēr apzinājos, ka gan viens, gan otrs iznākums, proti, tikšu vai netikšu ievēlēts, man patiks vienlīdz labi. Katram ir savi plusi un savi mīnusi. Tagad, kad man rektora amatā ir atlicis vairs tikai viens gads un pavisam noteikti nākamgad šajā kabinetā sēdēs kāds cits, labi atceros mana priekšteča Ivara Lāča pēdējo pusgadu amatā – kā Senāta priekšsēdis bieži satikos ar viņu un redzēju, kā ar katru dienu rektors kļūst arvien smaidīgāks.

Bet pagaidām ir azarts, ir sajūta, ka varu izdarīt jēdzīgas lietas un daru. Vienlaikus arī sajūta, ka drīz termiņš būs galā, ir laba. Uz jautājumu, ko darīšu tālāk, jokojot šad tad saku: man sāksies laimīgas vecumdienas. Taču, nopietni runājot, man ļoti gribas atgriezties normāla profesora un normāla fiziķa ādā. Darīt lietas, ko es māku un kas man sagādā prieku. Man joprojām ir doktoranti, viņi veiksmīgi aizstāvas. Pirms divām nedēļām apgādā “Oxford University Press” ir nācis klajā manas grāmatas atkārtots izdevums. Arī šis komponents man ir svarīgs.

Vīrs, tēvs un vectēvs 


Man ir ģimene. Esmu no tiem īpatņiem, kas apprecas vienreiz un – uz mūžu. Satikāmies mēs tālajos padomju laikos skolēnu nometnē “Alfa”, kur no visas Latvijas tika sapulcināti dažādu priekšmetu olimpiāžu uzvarētāji. Tur notika viss, sākot ar lekcijām, beidzot ar dejām un ballītēm līdz rītausmai. Es biju fizikas olimpiādes uzvarētājs, mana sieva Dzintra, tolaik vienkārši Dzintra no Aizputes, bija ķīmijas olimpiādes uzvarētāja. Abi bijām 10. klasē. Pēc vidusskolas viņa atnāca uz Rīgu studēt Ķīmijas fakultātē, es studēju Fizikas fakultātē, mēs, kā tas ar jauniem cilvēkiem mēdz notikt, vēl neprecēti īrējām istabu Vecmīlgrāvī. Var teikt, mēs esam “Alfas” veiksmes stāsts. Tagad mēs ar Dzintru katru vasaru aizbraucam uz “Alfu”, ja vien es esmu Latvijā. Nometne turpinās, pamatā tā balstās uz entuziasmu, ir daži sponsori, visi lektori ir bijušie alfieši, kas dodas turp vienkārši tāpēc, ka mums patīk uz turieni braukt smelties iedvesmu pašiem un censties iedvesmot jauniešus.

Mūsu laikā tā bija dabas zinātņu nometne, tagad tur ir arī humanitāro disciplīnu olimpiāžu uzvarētāji. Īstenībā tur notiek dažādas grūti izskaidrojamas lietas. Piemēram, es nekad neesmu bijis skatuves cilvēks. Arī tagad man ne īpaši patīk būt publikā, lai gan esmu rektors, profesors, publiska persona. Skolas gados man prātā nevarēja ienākt doma, ka es būtu ar mieru kāpt uz skatuves, spēlēt, dziedāt un dejot. Bet nometnē “Alfa” es to darīju. Tur ir tāda sajūta, ka tas pieder pie lietas.

Mums ar Dzintru ir divas meitas un trīs mazbērni. Jaunākā meita Ance ir pabeigusi Sporta akadēmiju un tad vēl arī ieguvusi maģistra grādu sporta menedžmentā Latvijas Universitātē. Viņa ir profesionāla sportiste, spēlē Latvijas volejbola izlasē, ir komandas kapteine. Turklāt arī sporta klubā menedžere un aerobikas trenere. Vecākā meita Zanda ir izstudējusi filozofiju Latvijas Universitātē, viņai ir savi nelieli biznesi, un viņa ir arī manu mazbērnu māmiņa. Miķelis un Dominiks ir vēl mazi, bet Adele jau iet pirmajā klasē. Mani patīkami izbrīna, cik ļoti viņiem patīk gudras sarunas. Mēs varam spriest par visu – no dinozauriem līdz melnajiem caurumiem. Īstenībā šie mazie cilvēki ir milzīgs gandarījums – kopā darbojoties, jūtu, ka viņos ir mans turpinājums.

Kaut arī Dzintra sākotnēji ir izstudējusi ķīmiju, tomēr vairāk viņa ir nodarbojusies ar tekstu rediģēšanu un arī rakstīšanu, reizēm arī ar ēdienu gatavošanu un citām sievišķīgām lietām. Un tad kādā brīdī viņai radās ideja atvērt savu restorānu. Tajā pašā mājā, kur dzīvojam. Un tā kā nams atrodas Nometņu ielā, arī restorāna nosaukums ir “Nometne”. Ja vakarā man gribas kaut ko gardu apēst, labprāt tur iegriežos. Tur ir omulīga gaisotne, Dzintra savā dvēselē ir māksliniece, viņa māk radīt labu noskaņu. Dzintras brālis ir koka darbu meistars, mūsu mājās lielākā daļa mēbeļu ir viņa veidotas, tāpat arī restorāna interjerā. Bet vispār jau tā sajūta nav izstāstāma. Tas ir kā ar pudiņu – lai saprastu, kas tas, ir jāapēd. Vai vismaz jāpagaršo.

Klusumā


Lai es varētu iegūt iekšēju mieru, kas ir nepieciešams gan zinātnes ideju radīšanai, gan arī mākslas baudīšanai, man ir vajadzīgs klusums. Iekšējs klusums. Tas var rasties gan vienatnē, gan arī pūlī, taču tad tiem jābūt nepazīstamiem cilvēkiem, kas tev ir apkārt. Man ir viena mīļa kafejnīca – “Starbucks” Sanfrancisko centrā. Tur ir stikla stūris un galdiņš puslokā, tu sēdi ar skatu uz vienu no Sanfrancisko galvenajām ielām – Mārketstrītu, kas ir centrālā darījumu iela, apkārt ir cilvēki, tu esi pūļa vidū, taču sajūta tāda, it kā tu būtu viens pats.

Māksla arvien ir bijusi tas komponents, kas man ir ne vien interesants, bet arī nepieciešams. Domāju, ka mākslas un zinātnes saistība ir ļoti dziļa. Fiziķi ir dažādi. Vieni grib nodarboties ar pašiem fundamentālākajiem jautājumiem: kā šī pasaule ir uzbūvēta, kā tā funkcionē? Otri grib nodarboties ar ļoti praktiskām lietām, piemēram: kā optimizēt kristālu audzēšanas iekārtu, lai izveidotu pusvadītāju rūpniecībai nepieciešamos silīcija kristālus? Es esmu no tiem, kas grib absolūti fundamentālo, grib saprast, kā šī pasaule eksistē, kāpēc tā ir tāda un ne citāda. Šā tipa fiziķu darbībā filozofijai arvien bijusi svarīga nozīme. Iespējams, ka tas, kas reiz notika ar mani Aizrobežu mākslas muzejā, noteica manu izvēli. Un tāpēc muzeji mani pievelk atkal un atkal. Tas man rada dvēseles komfortu.

Klusums man ir nepieciešams ne tik daudz ārējs, cik iekšējs. Prasme sevi sakārtot – tā ir ļoti nopietna lieta. Esmu izmēģinājis pasaulē pārbaudītu metodi – dažus gadus regulāri gulējis uz psihoanalītiķa dīvāna. Tobrīd tas man bija svarīgi, profesionāls un gudrs skats no malas palīdz labāk izprast sevi. Regulāri praktizēju meditāciju. Nevis šad tad, bet gadiem ilgi, neizlaižot nevienu dienu. Tas ir kā mentāls treniņš. Var teikt – trenažieru zāle apziņai.

Redzot manu augumu – metrs deviņdesmit divi, nav grūti uzminēt, ka daudzus gadus esmu spēlējis basketbolu, pāris reižu nedēļā, vienkārši lai izskrietos. Pēdējos gados esmu atklājis jaunu fizisku nodarbi – golfu. Es to spēlēju slikti, taču golfā man nav svarīgi sportiskie rezultāti, galvenais, ka varu vienu dienu nostaigāt svaigā gaisā, izvingrināt rokas, bez steigas, bez stresa. Nekad neesmu gribējis par varītēm uzvarēt. Ja kāds iegūst vairāk punktu nekā es, no tā man oma nesabojājas. Prieks labā kompānijā izstaigāties. Starp citu, šad tad spēlēju arī vienatnē. Citi to nesaprot – ko tu viens pats kā tāds dīvainītis staigā pa lauku! Bet šīs sajūtas lieliski iekļaujas manā komforta zonā.

Daudziem svarīga lieta ir ceļojumi. Man braucieni parasti ir saistīti ar darbu, esmu pabijis kādās piecdesmit valstīs, arī visnotaļ eksotiskās, nereti man līdzi braukusi arī Dzintra, tomēr ceļojumi nav mana dzīves plāna obligāta sastāvdaļa. Mani daudz labāk uzlādē labs koncerts vai izstāde. Šādi mēģinu sevi uzturēt, lai es varētu uz dzīvi skatīties mierīgi un ar prieku. Un vēl es nenodarbinu sevi ar bažām – ko domās citi, kā es izskatīšos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+