Diāna Jance: Damaskas roze pelnos 1
Katru gadu cilvēce it kā noiet ceļu – no Ziemassvētkiem līdz Ziemassvētkiem. Tas būtu tik skaisti, ja it visā pasaulē svētku vakarā valdītu miers un sirdis sildītu mazu bērnu gaviles, svecīšu liesmām apgaismojot klusā apcerībā grimušas acis. Man vienmēr arī ir paticis domāt par ziediem Ziemassvētkos – kādi ir pasaules dārzi, kas tajos Eiropas ziemas vidū zied, kas smaržo… Esmu redzējusi, kā dažos Latvijas dārzos uzplaukst Kristus roze, kā leduspuķēm rotātos māju logos zied hiacintes. Daudzās mājās tieši Ziemassvētku vakaram izdiedzē maijpuķītes. Varbūt kādā vāzē plaukst rozes no saulainās Kenijas vai Ekvadoras. Tās tādas vieglas un gaišas domas…
Tomēr šogad, 21. gadsimta 16. gadā, Ziemassvētku mieram pa vidu krīt smagas sāpju domas. Pavisam tuvu Eiropas trauslajam mieram krīt nāves bumbas un daudzi vairs pat nesapņo pieredzēt nākamo rītu. Daudzreiz tā jau ir pasaules vēsturē noticis – un tad sāpju kliedzienus ir grūti uzrakstīt vārdiem. Sāpēm nevar atrast pareizos vārdus… Varbūt vieglāk būtu gleznotājam un gleznot ar asinssarkanu un melnu krāsu. Sāpju kliedzieni ir melni.
Mūsu gadu tūkstotim iesākoties, dzejnieks Pēteris Zirnītis manai tikko dzimušajai meitai uzdāvināja norvēģu rakstnieka Justeina Gordera krāšņo pasaku ceļojumu “Ziemassvētku noslēpums”. Grāmatu īpaši skaistu darīja mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes krāšņās ilustrācijas. Ziemassvētku ceļojumu ik gadus kā Adventes kalendāru lasījām pa gabaliņam vakaros – gan viedās ziņas par seno Mezopotāmiju un Asīriju, gan par senajiem laikiem Damaskas un Palmīras tempļos. Ikreiz, lasot par senajiem Bībeles stāstiem, kā pērlītes kartē virknējās pilsētas. Pēdējos gados tās klāj sprādzienu izraisītu ugunsgrēku pelnu kārta.
Sīrijā dārzkopji reiz audzēja smaržīgās Damaskas rozes. Pirmoreiz par tām esot vēstīts jau 13. gadsimta vidū. Toreiz tās apdziedājis viens no visu laiku ievērojamākajiem persiešu dzejniekiem – Saadi. Vēlāk par Damaskas rožu smaržu savos sonetos dzejoja Viljams Šekspīrs. Vēl pirms nedaudz gadiem Damaskas rožu dārzos ik gadu novāca ziedlapiņas, kuras izkaltējot guvums svēra 80 tonnas. No trim tonnām ziedlapiņu varot iztvaicēt kilogramu eļļas. Pagājušajā vasarā pasaules tirgos esot bijuši vien 250 grami Sīrijas rožu eļļas…
1831. gadā Londonā iznākušajā grāmatā par pasaules skaistākajiem augļu dārziem angļu botāniķis Henrijs Filips attēloja mierpilnu brīdi Alepo, kur ziedošajās granātābolu birzīs ziemā mīl apmesties Eiropas lakstīgalas. Jā, mūsu Latvijas romantiskais lepnums, mazais skanīgais putniņš bieži mēdz ziemas pavadīt Sīrijā. Kas tagad ir noticis ar jau Bībelē aprakstītajām granātkoku birzīm? Vai pavasarī maz sagaidīsim atgriežamies Gaujmalas lakstīgalas?
Ir tik neizturami smagi runāt par cilvēku likteņiem. Vieglāk rakstīt par zaudētajām rozēm un lakstīgalu mājvietu. Alepo bija Sīrijas lielākā pilsēta, vēl nesen par savām mājām to sauca vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Alepo ir viena no visvecākajām pastāvīgi apdzīvotajām vietām pasaulē – iespējams, jau no sestā gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. Izrakumi Tell as Savdā un Tell al Ansari, uz dienvidiem no Alepo vecpilsētas, atklāja, ka vieta bijusi apdzīvota trešā gadu tūkstoša beigās pirms Kristus dzimšanas, un tas sakrīt ar laiku, kad Alepo pirmo reizi ir pieminēta ķīļrakstos (atrastos Eblā un Mezopotāmijā), kuros pilsēta nosaukta tās veiksmīgās tirdzniecības un militāro prasmju dēļ. Otomāņu impērijas laikos Alepo bija trešā lielākā pilsēta uzreiz pēc Konstantinopoles un Kairas.
Šobrīd nevienam nav ne iespēju, ne arī spēka saskaitīt zudušās pasaules kultūras mantojuma vērtības Sīrijā, Alepo pilsētā un citur. Šobrīd pat kritušie un ievainotie, pieaugušie un bērni vairs netiek skaitīti. Sīrijas vārds senajā pasaules vēsturē ir skanējis tik spēcīgi – kā tas var būt, ka vairs nav nekā, tikai šausmas, izmisums un sāpes, un pasaule, kas tai apkārt, spēj tikai bezpalīdzīgi noskatīties? Nāk Ziemassvētki, bet ne miers, ne cilvēkiem labs prāts.
