Dancis ap Veselības ministriju 4
Ap veselības ministra vietu ir uzsākts dancis. Paši apzināti esam ierobežojuši veselības aprūpi Latvijā.
Visus šos gadus dancojuši apkārt Veselības ministrijai. Visi vareni spēlē deju mūziku, pat maršu. Dejotāji ir, bet viens pēc otra pazūd pūlī, pat īsti neuzsākot deju. Visi aplaudē, gudri runā un spriedelē, bet nevar rast risinājumu, kā noturēties līdz dejas beigām. Spēks un izturība būtu, bet nav gribas un morālās atbildības pašos valsts augstumos. Varbūt kādreiz bija, bet tie bija “citi laiki”. Valstij nav prioritāšu, nav noteiktas mērķtiecīgas rīcības vēl joprojām. Prioritātēm būtu jābūt izglītībai un veselībai.
Gribam joprojām iztikt ar “plāksterēšanos” – ar darba grupām, kuru skaits nemazinās. Valdība, Saeima un partijas nav attiecīgi un pakāpeniski finansējušas veselības aprūpi Latvijā.
Jau pagājis laiks, kopš veselības ministres pienākumus ir uzņēmusies premjere, bet nekas manāms nav darīts. Darba grupa tika izveidota, kas laikam visu sāks no gala. Trūkst pēctecības uzsāktajām reformām. Visu atkal sākt no gala nav prāta darbs, bet darbības imitācija.
Jau pašā sākumā ir jāsāk ar profesionālu atalgojumu visam medicīnas personālam (trīs četras reizes lielākā apmērā), lai beidzot tiktu pāri caurmēra ierēdņa atalgojumam. Tas sāks mazināt ārstu un medmāsu aizbraukšanu uz ārzemēm. Runāt par ministra atalgojumu tagad nebūtu ne ētiski, nedz taktiski, gudri vai taisnīgi. Nedrīkstam notikumiem aizsteigties priekšā.
Tomēr veselības ministram vispirms ir jābūt ārstam ar visām pārējām spējām. Vai atradīsim tādu personu? Arī politiskās partijas nav atbalstījušas savus varbūtējos kandidātus. Tā pierādām savu nespēju vienoties, apvienoties, savienoties – sadoties rokās kopējā darbā valstij par labu.
Autors: Jānis J. Dimants
