Danču strīdi Daugavas stadionā 15
2018. gada Dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma „Daugavas” stadionā ideju koncepciju konkursā piedalījās tikai viena radošā komanda – pazīstamie horeogrāfi Jānis Ērglis un Jānis Purviņš kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Suhanovu. Absolūts konkurences trūkums no vienas puses var būt kārtējais pierādījums abu Latvijā slaveno horeogrāfu līderībai nu jau daudzu gadu garumā, bet no otras puses var likt arī aizdomāties – vai nozarē viss ir kārtībā, ja neviens cits horeogrāfs pat nevēlas mēģināt veidot deju lieluzvedumu „Daugavas” stadionā, kas būs viens no Latvijas valsts simtgades svētku vainagojumiem? Sabiedrībā radusies viļņošanās arī tādēļ, ka audums tērpiem iegādājams ārzemēs, un par to, cik lielu daļu tērpu darināšanas procesā jāuzņemas pašvaldībai, valstij un cik – pašiem dejotājiem?
Neizmērāmais amatieru ieguldījums
Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, tradicionāli tiek uzsvērts valsts un pašvaldības ieguldījums, bet neviens nav īsti apzinājis, cik iegulda paši amatieri, dziedātāji un dejotāji? Viņi tērē savu brīvo laiku un līdzekļus, jo daudzi uz mēģinājumiem, skatēm brauc ar savām personiskajām mašīnām, kurās benzīnu lej par savu naudu. Arī Maruta Alpa atzīst, ka, piemēram, runājot par uzvedumu „No zobena saule lēca”, nemaz nevar pateikt, cik tērpos ieguldījušas pašvaldības un cik daudzi dejotāji tos šuvuši paši. Tāpēc ne viens vien aptaujāts deju kolektīva vadītājs un dejotājs neizpratnē vaicā – ja reiz Dziesmu un deju svētki ir valstiski svarīgs notikums, vai drīzāk tērpu šūdināšanā nevajadzētu skatīties nevis dejotāju, bet valsts un pašvaldības partnerības un sadarbības virzienā?
Bet Maruta Alpa te saskata juridisku šķērsli: „Ja valsts, piemēram, piedalītos tērpu šūšanā, savukārt audumu iegādātu par pašvaldības līdzekļiem, tad pēc tam tērpi nevarētu nonākt pašvaldības īpašumā. Lai tērpi nonāktu pašvaldību īpašumā, būtu nepieciešams īpašs valdības lēmums sadarbībai starp valsti un pašvaldībām”.Te gan gribas iebilst – vai tiešām nav iespējams atrast „sapratni” starp likumiem.?Kādēļ gan, piemēram, valsts nevarētu savu „tērpa daļu” pašvaldībai nodot lietošanā uz 99 gadiem? Vai atkal atkārtojas tā pati situācija, kas bija ar Mežaparka Lielo estrādi, kura gadu desmitiem netika rekonstruēta arī tādēļ, ka valsts nevarēja vienoties ar pašvaldību par līdzekļu ieguldījumu, līdz Rīgas vicemēram Andrim Amerikam ienāca prātā ideja, ka pašvaldība no valsts var naudu aizņemties uz izdevīgiem noteikumiem un ilgu laiku?
Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis precizē, ka nekur neesot teikts, ka dejotājiem obligāti nākšoties tērpus šūt pašiem vai to darīt par savu naudu. Doma esot šāda: „Katram dejotājam ir pa spēkam pašam uzšūt tērpu, ja nav finansiāla atbalsta.” Turklāt Jānis Ērglis vēl uzsver: „Mūsu radošums netraucēs kādam kolektīvam nokļūt Rīgā uz svētkiem. :”Taču viņi nevēlas atklāt, kāds galu galā būs risinājums, ja daļa kolektīvu aptaujā sacīs, ka nevar vai principā nevēlas šūt tērpus par saviem līdzekļiem.
Vairāk lasiet laikraksta “Latvijas Avīze” 13.decembra numurā vai e-izdevumā.
