Bijušais Dānijas ārlietu ministrs Ufe Ellemans-Jensens (no kreisās), Dānijas pirmā pastāvīgā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Kirstena Mallinga-Bieringa un pašreizējais Dānijas vēstnieks Latvijā Hanss Brasks.
Bijušais Dānijas ārlietu ministrs Ufe Ellemans-Jensens (no kreisās), Dānijas pirmā pastāvīgā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Kirstena Mallinga-Bieringa un pašreizējais Dānijas vēstnieks Latvijā Hanss Brasks.
Foto – Valdis Semjonovs

Bijušais Dānijas ārlietu ministrs: Jūsu liktenis varēja būt arī mūsu liktenis 1945. gada maijā 2

Atzīmējot Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas 25. gadskārtu, nevar nepieminēt Dānijas nozīmīgo lomu šajā procesā. Tajā trauksmainajā laikā bija īpaši nepieciešams spēcīga drauga atbalsts, kas uzdrošinātos paust stingru atbalstu Latvijas un kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanai un iestāties pret Padomju Savienības politiku Baltijas valstīs. Viena no valstīm, kas ar patstāvīgu un drosmīgu ārpolitiku palīdzēja Baltijas valstīm atgūt neatkarību un no jauna pievienoties demokrātisko valstu saimei, bija Dānija.

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15
Lasīt citas ziņas

Šajā virzībā īpaši nopelni ir bijušajam Dānijas ārlietu ministram Ufem Ellemanam-Jensenam, vienam no enerģiskākajiem Baltijas valstu neatkarības aizstāvjiem starptautiskajā arēnā. Viņš ne tikai aktīvi aizstāvēja Baltijas tautu intereses, bet bija arī nozīmīgs sabiedriskās domas veidotājs Dānijā un starptautiskajā arēnā. Gadu pirms Latvija atjaunoja neatkarību, Ufe Ellemans-Jensens savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas gadskārtējā sapulcē 1990. gada 20. septembrī pauda cerību, ka arī Baltijas valstīm drīz būs ļauts pilntiesīgi piedalīties starptautiskajā sadarbībā. Dānijas ārlietu ministrs uzsvēra, ka Dānija nekad nav atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā 1940. gadā. 1990. gada 18. augustā Rīgā tika atklāts Dānijas Kultūras institūts, kas bija pirmā un tikai daļēji oficiālā ārvalstu iestāde trīs Baltijas republikās. Dānija bija viena no pirmajām valstīm, kur 1990. gada decembrī tika atvērts Latvijas informācijas birojs.

Nozīmīgs pavērsiens Dānijas un Latvijas attiecībās bija 1991. gada 18. martā parakstītais sadarbības protokols , kurā atzīmēts, ka Dānija atzinusi Latvijas neatkarību jau 1921. gadā. Dānijas un Latvijas starpvaldību sadarbības protokols izraisīja niknu reakciju Maskavā, kas iesniedza protesta notu Dānijas vēstniekam Padomju Savienībā. Dānija noraidīja padomju protestus, un ārlietu ministrs Ellemans-Jensens paskaidroja, ka ar Baltijas valstīm parakstītās vienošanās pilnībā atbilst starptautiskajiem likumiem, kā arī Dānijas ārpolitikai. Kā Ufe Ellemans-Jensens rakstīja 1991. gadā: “Dānija ir maza valsts, kura arī piedzīvojusi, ko nozīmē zaudēt brīvību. Līdz ar to dāņi izjūt sevišķu solidaritāti ar Baltijas tautām un to ilgām pēc brīvības un neatkarības.” Dānijas īpašo uzdevumu vēstnieks Oto Borhs ieradās Rīgā 1991. gada 26. augustā kā pirmais Rietumu diplomāts, kas ieradies Latvijā bez PSRS iebraukšanas vīzas. 1991. gada 2. oktobrī tika akreditēta Dānijas pastāvīgā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Kirstena Mallinga-Bieringa.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kaut gan formāli Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu jau 1991. gada 22. augustā, bet Dānijas ārlietu ministrs parakstīja vēstuli par diplomātisko attiecību atjaunošanu 24. augustā, Dānija bija pirmā valsts, kas parakstīja sadarbības protokolu ar Latviju, un pirmā valsts, kuras parlamenta delegācija 1991. gada februārī ieradās Rīgā, apstiprinot 1921. gadā aizsākto attiecību likumību un pēctecību. Jāpiebilst, ka Dānijai nebija nepieciešams atzīt Latvijas neatkarību, jo tas jau tika izdarīts 1921. gadā.

Latvijai svinot faktiskās neatkarības atjaunošanas 25. gadskārtu, Rīgā bija ieradušies dāņu diplomāti, kas personiski piedalījās attiecību atsākšanā starp mūsu valstīm – bijušais Dānijas ārlietu ministrs Ufe Ellemans-Jensens un Dānijas pirmā pastāvīgā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Kirstena Mallinga-Bieringa, kura strādāja Rīgā līdz 1995. gadam. Sarunā, kas notika Dānijas vēstniecības ēkā, kur savulaik atradās Latvijas Ārlietu ministrija, bet tagad strādā Dānijas vēstnieks Hanss Brasks, dāņu diplomāti dalījās atmiņās par vētrainajiem notikumiem pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā.

Dānija atzina Latvijas valsti jau 1921. gadā

Stāsta Ufe Ellemans-Jensens: “Gribētu atgādināt un precizēt dažus notikumus 1991. gada janvārī, kad notika padomju bruņoto vienību uzbrukumi vairākām iestādēm Rīgā un Viļņā un bija civiliedzīvotāju upuri. Vardarbība radīja spriedzes un baiļu gaisotni. Drīz pēc šiem dramatiskajiem notikumiem Dānija izveidoja nepieciešamos kontaktus ar visu triju Baltijas valstu pārstāvjiem. Ar Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu sadarbības protokols tika parakstīts 1991. gada martā, uzsverot, ka Dānija atzinusi Latviju kā neatkarīgu valsti jau 1921. gadā, un šī vienošanās joprojām ir spēkā, jo mēs nekad neesam atzinuši Latvijas un tās Baltijas kaimiņvalstu iekļaušanu Padomju Savienībā 1940. gadā. Mēs apliecinājām nodomu atjaunot diplomātiskās attiecības, cik ātri vien iespējams. Šo faktu ņēma vērā Maskavā un Dānijas vēstniekam tika izteikts protests. Krievijas vēstnieks Kopenhāgenā, tiekoties ar mani, izteica protestu par Dānijas rīcību, ko viņš nodēvēja par “dumpi”. Es piedalījos NATO valstu ārlietu ministru apspriedē Briselē, kad uzzināju par apvērsuma mēģinājumu Maskavā. Kad atgriezos Kopenhāgenā, pie manis bija ieradies Jānis Jurkāns, kuru Latvijas valdība bija pilnvarojusi Dānijā izveidot trimdas valdību, ja notiktu ļaunākais. Tad pienāca ziņa par puča izgāšanos Maskavā, un mēs atkorķējām šampanieša pudeli. Nākamajās dienās bija jārisina ļoti svarīgais jautājums, lai oficiāli noformētu diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Latvijas valsti saskaņā ar starptautiskajām normām, kā mēs bijām paziņojuši sadarbības protokolā. Rast pamatojumu diplomātisko attiecību atjaunošanai palīdzēja no Igaunijas ārlietu ministra Lennarta Meri saņemtā ziņa, ka ir ieviesta robežkontrole, kas raksturo suverēnu valsti. Mēs nosūtījām teleksu no Kopenhāgenas ar vēsti par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Pēc divām dienām, 24. augustā, triju Baltijas valstu ārlietu ministri ieradās Kopenhāgenā, lai parakstītu oficiālos dokumentus. Pieņemšanu viņiem par godu rīkoja Dānijas karaliene.

Reklāma
Reklāma

Daži Rietumu politiķi, tā dēvētie Putina sapratēji, nemitējas apgalvot, ka Baltijas valstis nevajadzēja uzņemt NATO, jo esot pārkāpts it kā Krievijai dots solījums, ka tas nenotiks. Mans draugs, Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers, kurš aktīvi atbalstīja Baltijas valstu atgriešanos Eiropā un ir bijis klāt vai visās svarīgākajās starptautiskajās sarunās, man teica, ka Krievijai nekad nav ticis dots solījums nepieļaut Baltijas valstu iestāšanos NATO. “Es kļūstu vai traks, kad dzirdu par to,” dusmojās Genšers, kurš aizgāja mūžībā šā gada martā. Esmu gandarīts, ka NATO pieņēma lēmumu par alianses spēku izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs. Arī Dānija piedalās šajā misijā, lai atturētu varbūtēju agresoru (Putinu) no nepārdomāta soļa.

Kas mudināja Dāniju un mani personiski iestāties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu? Mēs esam kaimiņi, radniecīgas tautas, mūs šķir tikai Baltijas jūras strēmele. Dānijas sabiedrībā bija apziņa, ka jūsu liktenis varēja būt arī mūsu liktenis, ja 1945. gada maijā sarkanā armija būtu sasniegusi Dāniju pirms britu armijas un būtu mūs “atbrīvojusi”. Mums bija iespēja uzaugt brīvības un pārticības apstākļos. Es varēju braukāt pa pasauli, runāt un rakstīt, ko vien vēlējos. Tāda veiksme lika man sajust pienākumu pret tiem, kuriem šādas iespējas nebija. Un šā iemesla dēļ Baltijas tautu atmoda piepeši ļāva man atskārst, ka to liktenis vienmēr bijis kauna traips uz manas sirdsapziņas. Viens no Latvijas cilvēkiem, kas tolaik apmeklēja Dāniju, bija Mavriks Vulfsons, kuru es nekad neaizmirsīšu. Viņa harisma un cilvēcība spēja atvērt jebkuras durvis un cilvēku sirdis.

Mēs dzīvojam izaicinājumu pilnā pasaulē, tāpēc mūsu cieša sadarbība ir vajadzīgāka nekā jebkad agrāk. Mums jāliek lietā viss intelektuālais kapitāls, lai mūsu valstis, kam ir tik daudz kopēja, atstātu savu iezīmi Eiropas attīstībā nākotnē.”

Tas bija aizraujošākais laiks manā dzīvē

Stāsta Kirstena Mallinga-Bieringa: “Tolaik Dānijas Ārlietu ministrijā es tieši nedarbojos ar Baltijas valstu jautājumiem, bet man bija izdevība sekot notikumu straujajai attīstībai. Es ierados Rīgā 1991. gada rudenī, lai turpinātu darbu, ko bija aizsācis īpašo uzdevumu vēstnieks Oto Borhs. 2. oktobrī es tiku akreditēta kā Dānijas pirmā pastāvīgā ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā. Tas bija profesionāli un emocionāli ļoti piepildīts un aizraujošs laiks, viens no visemocionālākajiem posmiem manā diplomātes dzīvē. Reti gadās, ka diplomāts ir tik cieši iesaistīts kādas sabiedrības izaugsmē un tik dziļi pārdzīvo profesionālās attiecības. Mana diplomātiskā darbība Latvijā palikusi īpašā atmiņā, jo arī privāti mēs tik ļoti jutāmies daļa no visa notiekošā. Atceros, ka “Rīdzenes” viesnīcā, kur kādu laiku dzīvoju, un pāri ielai esošajos namos bija palikušas ložu pēdas pēc apšaudes 1991. gada janvārī, uzskatāmi liecinot par tā laika dramatismu. Latvija ilgus gadus bija bijusi republika Padomju Savienības sastāvā, bet es redzēju latviešus, kas bija apņēmības pilni paši lemt savas valsts likteni. Es ierados Rīgā ar meitiņu, kurai bija tikai daži mēneši. Tolaik Latvijā pat parastākās sadzīves lietas bija deficīts, nemaz nerunājot par zīdaiņu pārtiku. Liels paldies maniem latviešu draugiem un kaimiņiem, kas palīdzēja pārvarēt grūtības un rast izeju. Kad mēs pēc četriem gadiem atgriezāmies Kopenhāgenā un meita televīzijā redzēja skatus no Rīgas, viņa man vaicāja, kad mēs atgriezīsimies mājās, jo viņas pirmie apzinīgās dzīves gadi bija pavadīti Latvijas galvaspilsētā. Simboliski, ka mana meita ir vienaudze Latvijas atgūtās neatkarības laikam.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.