Malkas krāsnī kūpinātas desas. Ciemos pie Lāču ģimenes Pārgaujas novadā 0
Jau vairākus gadus gaļas pārstrādei nelielos apjomos ir pievērsušies Linda un Ģirts Lāči no Raiskuma pagasta Pārgaujas novadā. Viņu ražotie kūpinājumi, desas, ruletes, pastētes, aukstā gaļa, viltotais zaķis un citi produkti ir iekarojuši savu nišu Latvijas tirdziņos, tāpēc daudziem zīmols “Lāču kūpinājumi” vairs nav svešs. Raiskumiešu veiksmes formula ir vienkārša – jāstrādā kvalitatīvi, izmantojot tikai dabiskas izejvielas. Vēl viņiem šķiet svarīgi saglabāt gaļas pārstrādes senās tradīcijas, vienlaikus ejot līdzi laikam.
Pats sev saimnieks
Kad rīta pusē ierodamies pie Lāčiem, darbs rit pilnā sparā. Ģirts izņēmis gaļu no sālījuma un tin ruletes, lai tās varētu kūpināt, bet pirms tam jau paguvis nožāvēt desas un vistas. Turpat blakus aiz flīzētā nodalījuma rosās trīs sievietes – saimniece Linda un viņas palīdzes Līga Krastiņa un Daiga Seržante. Vecākā kundze mīļi tiek dēvēta par zaķu meistari, jo viņas pārziņā ir viltoto zaķu cepšana, savukārt otras palīdzes galvenais pienākums dienā, kad ciemojamies Lāču saimniecībā, ir aukstās gaļas gatavošana. Uz malkas plīts milzu katlā jau izvārījušies cūku stilbi un kājas, un Daiga ķērusies pie gaļas griešanas.
“Kā jau laukos ierasts, vienmēr savām vajadzībām kādu gaļas gabalu esam nokūpinājuši, taču lielas pieredzes šajā jomā man iepriekš nebija,” stāsta Ģirts, kurš līdz tam maizi pelnīja, restaurējot automašīnu riepas. “Vienubrīd sapratu, ka gribu strādāt tikai sev – būt saimnieks pār savu laiku, pienākumiem un naudu. Reģistrējamies kā individuālie komersanti, nosaukumam izmantojot savu mājas vārdu “Saules svece”.
Enerģiskais saimnieks spriež, ka pievēršanās gaļas pārstrādei zināmā mērā bijusi likumsakarīga, jo sievas vecāki audzējuši mājlopus – cūkas, govis, teļus, trušus, sievasmāte visu mūžu strādājusi par lopkopi, bet sieva – par pārdevēju veikalā, kur vajadzējis arī izcirst gaļu.
Sākot uzņēmējdarbību, Lāči Cēsu tirgū pārdevuši tikai svaigu gaļu, tomēr tas nav bijis izdevīgi, jo bieži nav izdevies notirgot visu preci – pirms svētkiem parasti pāri palicis cauraudzītis, bet darbdienās – karbonāde. Tāpēc vajadzējis domāt, ko iesākt ar pāri palikušo svaigo gaļu. “Sāku lēnām žāvēt. Pirmā žāvētava bija necila – šai vajadzībai pielāgota metāla muca. Sapratām: lai piesaistītu pircējus, jāpalielina sortiments. Kad to izdarījām, pieauga apgrozījums, varējām iekarot savu nišu tirgū, arī kaut ko nopelnīt, nevis būt pa nullēm, – ne tik senus notikumus atceras Ģirts un savā stāstā piemin kādu sirmu vīru – vecā kaluma gaļas pārstrādes meistaru Juri Kideli no Priekuļiem, kura vectēvam Jelgavā agrāk piederējis skārnis. “Kad šaubījos, vai pratīšu sālīt, kūpināt, desas taisīt, viņš mani nomierināja, teikdams: nekā traka, pamācīšu. Juris palīdzēja ar iekārtām, kopā arī kūpinājām, tā teikt, lai redzu, kas un kā jādara.”
Ģirts pārliecinājies, ka, strādājot kopā ar lietpratēju, kuram jebkurā brīdī var paprasīt padomu, aroda prasmes iespējams apgūt daudz ātrāk. Kādreiz, sālot gaļu, šķitis – kas tur liels, aplej cauraudzīšus ar sālsūdeni, un viss, turpretī tagad saprot, ka gaļas kvalitāti ietekmē gan sālījuma sastāvs, gan tas, kad un kā kauta cūka.
