Latvijā

Nav kas nāk strādāt uz skolu, jo pat benzīntankā var nopelnīt vairāk. Saruna ar Anitu Muižnieci no JKP2

Foto: Karīna Miezāja

Kad izskanēja, ka Jaunā konservatīvā partija potenciālajā valdībā izglītības un zinātnes ministra amatam varētu virzīt Saeimas deputāti un Daugmales pamatskolas angļu valodas skolotāju Anitu Muižnieci, daļa politikas vērotāju sašuta: kā tad tā, viņa tikai nupat ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā, strādā mazā skolā un jau solījusi sargāt mazās skolas! Neesot kompetenta un neturpināšot skolu optimizāciju.

Tagad JKP gan ir cita ministra kandidāte – Ilga Šuplinska, bet A. Muižniecei tad varētu piedāvāt Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres amatu.

13. Saeimā viņa jau darbojas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un pēdējos mēnešos savienoja darbu skolā un parlamentā. Kāda tad ir jaunās politiķes patiesā kompetence un vai viņa vēlētos ieviest kādas pārmaiņas izglītības jomā Latvijā?

Vispirms vaicāšu par jūsu saistību ar pedagoģiju: vai tiešām šī saikne radusies tikai pašos pēdējos gados?

A. Muižniece: Mācoties vidusskolā, man bija sapnis par pedagoģisku darbu, tomēr mammas ietekmē pabeidzu studijas uzņēmējdarbības vadībā. Strādāju par biroja vadītāju starptautiskā auditorkompānijā, biju arī grāmatveža palīgs. Piedzima meitiņa. Kad viņai apritēja pusotrs gads, bet nebija vietas bērnudārzā, dažādu apstākļu sakritības dēļ nopirku privātu bērnu pieskatīšanas iestādi, ko divus gadus veiksmīgi vadīju. Centrs šajā laikā tik ļoti attīstījās, ka pat tā kā nobijos no šī veiksmes stāsta un nolēmu to pārdot.

Vēlāk piedzima dvīņu puikas, tāpēc kādu laiku nestrādāju. Kaut man nebija pedagoģiskās izglītības, Daugmales pamatskolas direktors uzaicināja skolā mācīt angļu valodu. Piekritu un uzreiz arī iestājos Latvijas Universitātē studēt pedagoģiju. Tāpēc tā nu sanācis, ka jau piecus gadus strādāju skolā, bet izglītību esmu ieguvusi tikko. Šobrīd maģistrantūrā studēju izglītības zinātni. Ļoti jācer, ka pietiks spēka un laika to pabeigt, jo tālāk gribētu iet akadēmiskā virzienā.

Interese par pedagoģiju tātad jums ir, bet vai pietiktu spēju un kapacitātes vadīt visu nozari?

Tas ir grūti atbildams jautājums. Nav jau tā, ka nebūtu kritiski uz sevi skatījusies. Ļoti labi apzinos savus trūkumus. Tomēr spējas man ir. Strādāt varētu, taču noteikti būtu jābūt arī stiprai komandai. Jāatzīst gan, ka manas kandidatūras nosaukšana bija vairāk temperatūras mērīšana. Man ir tikai 31 gads, daudz vēl ir priekšā. Mana politiskā pieredze vēl jābūvē. Priecāšos krāt pieredzi un censties ietekmēt izglītības procesus kādā citā politiskā statusā.

Uzskatu, ka izglītības ministram jānāk ar savu vīziju, nevis jārisina ikdienas jautājumi. Tehniski četru gadu laikā var paveikt ļoti maz, bet paveiktajam jābūt tādam, lai jau tagad tiktu veidota nākotnes izglītība. Liela daļa reformu, ko īsteno tagad, tika aizsāktas jau ministra Roberta Ķīļa laikā. Taču kustība sākusies tikai tagad, jo nozares aparāts ir ļoti smags.

Ministram jābūt tādam kā vizionāram. Tāpēc es pat esmu gatava paslavēt iepriekšējo ministru Kārli Šadurski. Kaut pieļautas arī kļūdas, viņam tomēr bija vīzija par to, kas jāsasniedz.

Tomēr jūs esat kritizējusi Izglītības un zinātnes ministrijas darbību.

Jā, biju arī viena no piketētājām, kas pie Saeimas iebilda pret sešgadnieku sūtīšanu skolā. Neapmierināja arī tas, ka vienlaikus tiek īstenotas tik daudzas reformas, ka viss samests vienā katlā: gan skolas gaitu agrāka sākšana, gan izglītības valodas maiņa, gan skolu tīkla optimizācija, gan arī izglītības satura pārmaiņas. Viss tika virzīts vienlaikus buldozera stilā, ne vienmēr izskaidrojot ieceres sabiedrībai. Daudziem nebija skaidrības, kas un kāpēc notiek.

Tāpat nav pareizi tas, ka reformas uzsāk, kaut vēl nav sagatavoti skolotāji, nav mainītas pedagoģijas studiju programmas augstskolās. Tur nav nojēgas par to, kas ir jaunais saturs, kādas būs izmaiņas. Skolotāju izglītības programmas tiek pārskatītas tikai tagad. Tas nav nopietni! Manuprāt, tas bija jādara ātrāk, lai, uzsākot jaunā satura ieviešanu, skolās jau būtu skolotāji, kas tam ir sagatavoti. Skolās jauno saturu ieviesīs 2020. gadā, bet tikai pilotskolas būs aptuveni sapratušas, ko jaunais saturs nozīmē. Daugmales pamatskola arī ir pilotskola, mums ļoti daudz laika paņēma saprašana, kāpēc jāstrādā citādi, kāpēc skolotājs nevar vienkārši stāvēt klases priekšā.

Būšot taču arī īsās skolotāju studiju programmas, kur gada laikā tie, kuri jau ir skolotāji, varēs iegūt jaunu kvalifikāciju!

Un vai tās būs pieprasītas? Mēs maksājam skolotājiem, tā kā maksājam. Viņi ir tik noslogoti savā ikdienas darbā. Vai tiešām viņi vēl brīvdienās brauks, visdrīzāk par savu naudu, pamācīties?

Ir arī dzirdētas bažas, ka jaunais saturs, kas it kā vērsts uz dziļāku mācīšanos, patiesībā to nenodrošinās. Mācīšanās var sanākt virspusējāka.

Jā, šaubas, vai tiešām sasniegsim iecerēto, ir. Taču šaubas ir vajadzīgas, tās palīdz saskatīt iespējamās problēmas. Jaunajā saturā ietvertajās metodēs redzu riskus, taču ceru, ka tos ir iespējams novērst. Ja skolotājs visu laiku domās, ko un kā es daru, vai esmu sasniedzis mērķus, kvalitāte varētu nekristies.

Taču daļa kritikas, kas vērsta pret izglītības saturu, nav pamatota. Piemēram, uztraukums, ka būs maz jaunajam saturam atbilstošu mācību grāmatu. Uzskatu: ja ir labi sagatavots skolotājs, mācību grāmatas nav tik būtiskas.

Kā ar skolu skaita samazināšanu? Vai esat pret to?

Pēc būtības skolu tīkla sakārtošanu atbalstu, taču noteikti ir arī tādas mazās skolas, ko ir būtiski saglabāt. Jāvērtē katra skola atsevišķi: kāda tur ir pedagoģiskā darba kvalitāte. Nedrīkst aizmirst, ka ļoti attālās vietās skolām ir sociāla loma, kur, ja nebūs skolas, paliks tukša vieta.

Daugmales pamatskolā, kur strādājat, ir nedaudz vairāk par simt bērniem. Pierīgai tā ir maza skola. Kādu redzat tās nākotni?

Noteikti gribētu šo skolu saglabāt. Jā, bērnu skaits klasē nav liels, bet tas pieaug. Kad sāku strādāt, klasē bija ap desmit bērniem, bet tagad tuvojas 20. Tomēr joprojām saglabājam individuālu pieeju, tur ir ideāla vieta, kur bērnam mācīties. Nelielā skolā turklāt ir vieglāk noorganizēt skolotāju sadarbību, pamainīt mācību formu, ja tas nepieciešams.

Attālums līdz lielajai Ķekavas skolai ir 12–13 kilometri, kas nav daudz. Ja optimizācija būs nepieciešama, es teiktu, ka, sākot no 7. klases, bērniem būtu pat vērtīgi braukt uz lielāku skolu, tomēr sākumskola Daugmalē ir jāsaglabā, lai vismaz mazajiem skola būtu tuvāk. Ap skolu arī veidojas vietējā kopiena.

Ne vienmēr izglītības naudu apēd mazās skolas, daudz dārgāk izmaksā pustukšas lielās skolas.

Jūs sakāt ka, lemjot par skolu nākotni, jāraugās uz izglītības kvalitāti. Kā to izmērīt? Vidusskolās vismaz ir centralizētie eksāmeni, kaut ir dzirdēts viedoklis, ka arī tie neliecinot par patieso kvalitāti. Taču pamatskolās un vēl jo vairāk sākumskolās nav nekādu centralizētu kritēriju, pēc kuriem vērtēt kvalitāti.

Noteikumi par kvalitātes un kvantitātes kritērijiem, ko nesen pieņēma valdība, nav slikti.

Varbūt, taču tie attiecas tikai uz vidusskolām.

Uz mazajām skolām jāraugās plašākā kontekstā. Jāraugās, kāda ir konkrētās skolas nozīme konkrētajā apdzīvotajā vietā. Piemēram, pierobežā varētu būt ļoti svarīgi atstāt skolas. Jāņem vērā, ka ir skolas un apdzīvotas vietas, kur jau tas vien, ka visi bērni ir sekmīgi, ir liels skolotāja panākums. Ir vietas, kur skolas dod vienīgo cerību. Protams, ir jāstrādā ar talantīgajiem bērniem, bet varbūt vēl vairāk sasniedzis skolotājs, kurš skolēnu ar mācīšanās grūtībām notur uz stabilām piecām ballēm. Tāpēc nevar skolas kvalitāti vērtēt tikai pēc vidējām atzīmēm.

Domāju, ka jāveido ekspertu grupa, kas izstrādātu plašākus kritērijus, kā vērtēt skolu un skolotāja veikumu.

Ir dzirdētas bažas, ka pēc jaunā izglītības satura ieviešanas varētu kristies izglītības kvalitāte. Lai tas nenotiktu, ir svarīgi veikt nemitīgu izglītības kvalitātes mērīšanu. Daugmales pamatskolā ļoti daudz domājām, kā izveidot tādus pārbaudes darbus, lai to rezultāti sniegtu mums pilnīgu ainu par skolēnu zināšanām. Ceru, ka mums tas izdevās.

Iepriekšējam izglītības ministram patika sūroties par nekvalitatīvām skolām, kas noēd valsts naudu, bet nesagatavo skolēnus darba tirgum. Tā arī nesapratu, kāpēc tikai jāsūdzas un nevar pacelt latiņu, kas skolām jāpārvar, lai tiktu akreditētas uz nākamo periodu.

Tieši nesen gatavoju dokumentus skolas akreditācijai un secināju, ka ļoti daudz kas atkarīgs no attiecīgās skolas darbinieku godaprāta. Akreditācijā ļoti daudz kas balstās uz dokumentiem, uz skolu un skolotāju pašnovērtējumu. Tur taču var sarakstīt, ka daru to un šo, kaut patiesībā nedaru neko. Tomēr ir arī pozitīva virzība akreditācijas jomā. Piemēram, kādreiz bija sarunāts iepriekš, kurās stundās nāk akreditētāji.

Faktiski eksperti atnāca uz teātra izrādi, nevis reālu stundu. Tagad akreditētāji var atnākt jebkurā brīdī. Ir kolēģi, kam tas nepatīk, taču ir tikai normāli, ka stundā jebkurā brīdī kāds var ienākt: akreditētāji vai skolas direktors, vai citi kolēģi un vecāki. Akreditētājiem vajadzētu pārslēgties no papīra darba uz to, kas tad realitātē skolā notiek. Ja skolā ir problēmas, IZM ar savu milzīgo aparātu vajadzētu ne tikai kritizēt, bet arī piedāvāt reālus risinājumus. Domāju, ka kapacitāte IZM tam būtu, jautājums, vai ir griba skolas iedvesmot.

Mani pārsteidz, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests arī ārkārtas situācijās skatās tikai uz dokumentiem, nevis darba kvalitāti kā tādu. Nesen bija gadījums Rīgas internātpamatskolā, kur skolotāja histēriski uzvedās. Dienests pārbaudīja tikai to, vai skolotājai ir izglītības dokuments, kaut tas neko nepasaka par viņas darba kvalitāti.

Absolūti! Diemžēl ir ļoti daudz šādu piemēru, kad sistēma balstās uz birokrātiju, nevis prasa reālu kvalitāti.

Vai atbalstāt skolu finansēšanas sistēmu “Nauda seko skolēnam”?

Kopumā jā, bet šis modelis būtu jāpārskata. Laba ir doma, ka katram skolēnam seko noteikts finansējums un ka vecāks var izvēlēties, kur bērnam mācīties. Taču neaizmirsīsim, ka skolotājs stundai gatavojas vienādi ilgu laiku, vai klasē ir 10 vai 20 skolēnu. Tāpēc modelis jākoriģē tā, lai skolotāju algas nebūtu tik atkarīgas no skolas lieluma. Lai nebūtu tā, ka skolotājs finansiāli tiek sodīts par to, ka strādā mazā skolā! Piemaksa par darbu lielā klasē var būt, bet tai būtu jābūt tādai, lai skolotāju algu atšķirība par to pašu darba apjomu nebūtu lielāka par 20–25 procentiem.

Skolotāju algošanas sistēmā ir arī labas lietas. Piemēram, vācu kolēģi brīnās, ka Latvijā valodu skolotājiem maksā vairāk par gatavošanos stundām un burtnīcu labošanu nekā, piemēram, sporta skolotājiem. Tur visiem viens atalgojums, neraugoties uz darba specifiku.

Būtu jāuzlabo arī tas, kā ministrija veido statistiku par skolotāju algām. Nav pareizi, ka sistēmā viens skolotājs, kurš strādā vairākos darbos, tiek uzrādīts kā vairāki skolotāji ar nepilnu slodzi. Ar tādiem datiem nevar strādāt! Tie neparāda patieso ainu.

Vai atalgojuma sistēma varētu būt galvenais iemesls, kāpēc skolās trūkst skolotāju?

Domāju, ka tas ir tikai viens no iemesliem. Kaut pati joprojām esmu pedagoģijas studente, nākas kritizēt arī skolotāju izglītošanu. Uzskatu, ka skolotāju izglītība absolūti neatbilst reālajai situācijai, tam, kāds skolotājs skolā tiek sagaidīts. Par jaunā satura lomu skolotāju izglītībā jau runājām. Taču vēl svarīgi, lai skolotāju izglītībā būtu vairāk prakses, iespējams, pat tikpat daudz, cik teorētisko studiju. Es pati strādāju no 1. kursa, tāpēc man nebija problēmu iegūt praktisko pieredzi. Studiju biedrenes gan stāstīja, ka grūti atrast kādu skolu, kur vispār var tikt praksē, jo skolas darbiniekiem praktikants ir lieka ņemšanās. Nekāda mentoru atbalsta nav! Paldies Dievam, gadās skolotāji, kuri labprāt ņemas ar studentiem, palīdz viņiem.

Mentorus jaunajiem skolotājiem sola ieviest, bet nav skaidrs, kāpēc tas nav jau sen izdarīts.

Tieši tā. Kad bijušais students nonāk skolā, viņš stundas vada kaut kā. Jo, kā tieši to darīt, skaidrības īsti nav. Pēkšņi ir jāmāk aizpildīt e-klasi. Tas nav mācīts un prakses laikā to arī nedara, kaut, manuprāt, augstskolā būtu jābūt e-klases un mykoob simulatoram, lai jau studiju procesā iemācītos ar šīm sistēmām apieties. Tāpat būtu jāmāca, kā veidot pārbaudes darbus tā, lai tiešām pārbaudītu skolotāju dziļākās zināšanas. Ir arī citas problēmas: studiju kursu pārklāšanās vai novecojis kursu saturs. Pasniedzējs stāsta par jaunākajām inovācijām, lasot šo informāciju no grāmatas! Ir jau, protams, bijuši arī brīnišķīgi pasniedzēji.

Nesen ciemojos starptautiskajā Ekziperī skolā Piņķos. Tad spilgti atcerējos to vīziju un ideālus, ar kuriem pirms pieciem gadiem pati ienācu skolā, pārkrāsoju klasē krēslus un galdus, sabīdīju, kā man patīk. Starptautiskajā skolā redzēju, ka var visu skolu veidot un iekārtot tā, kāda bija mana vīzija, tolaik balstīta tikai uz intuīciju. Nav gan runa tikai par klases iekārtojumu, bet par procesu kopumā. Ja kāds grib redzēt, kāda izskatās “Skola 2030” realitātē, lai brauc uz šo skolu, tur tas jau darbojas!

Jā, bet tur vecāki maksā lielas summas, lai viņu bērni mācītos tādā līmenī! Vai ticat, ka pašvaldību skolas kaut vai pēc 20 gadiem būs skolēniem tikpat draudzīgas un uz attīstību vērstas?

Jā, skaistums un estētika maksā milzu līdzekļus, taču tas ir tikai viens reformu aspekts. Savukārt uz lietpratību balstīts saturs daļā skolu jau tagad veiksmīgi ieviests. Nav runa par mēbelēm, bet ko un kā bērns mācās un vai nāk uz skolu priecīgs un zinātgribošs vai arī atnāk tāpēc, ka vienkārši jānāk. To var panākt arī bez lielas naudas. Arī Daugmales pamatskolā, aprobējot jauno saturu, esam daudz ko pamainījuši. Man prieks par pieredzējušajiem kolēģiem, kuri ar prieku mācās strādāt citādi: dabaszinībās iet ar bērniem ārā, mēra temperatūru, veic citus novērojumus. Bērniem vairs nav nekustīgi jāsēž solos un viņi labāk saprot, ko un kāpēc apgūst.

Kā jums izdodas savienot darbu Saeimā un skolā?

Darbu turpināju, jo citu skolotāju skolai vēl nebija izdevies atrast un man bija jālāpa šis caurums. Kaut pedagoģijas studiju programmas ir pārpildītas, nav kas nāk strādāt uz skolu, jo pat benzīntankā var nopelnīt vairāk nekā skolā. Tomēr no 5. novembra lūdzu samazināt savu slodzi. Skolā esmu tikai piektdienās, stundas vadu līdz pat trijiem pēcpusdienā.

Piektdienās deputātiem būtu jātiekas ar vēlētājiem. Jūs tiekaties ar topošajiem vēlētājiem.

Tomēr tiekos arī ar īstajiem vēlētājiem, tāpēc piektdienas man sanāk ļoti garas un nogurdinošas. Pirmā tikšanās notika manā Ķekavas novadā. Pārsteidza, ka atnāca tik daudz cilvēku. Pat vairāk nekā priekšvēlēšanu laikā. Daudzi bija pārsteigti, ka turpinām tikties ar vēlētājiem arī pēc vēlēšanām.

Tagad jauna skolotāja ir atrasta, tāpēc nākamgad vairs skolā nestrādāšu. Tomēr zinu, ka darba skolā man pietrūks.

LA.lv