Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. novembris, 2014
Drukāt

Darbojas biedrībā un atgūst dzīvesprieku (4)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rita, mazā Katrīna Elizabete, viņas māmiņa Jolanta, Liesma un Antra ir priecīgas, ka var satikties.

Šajā numurā rakstām par depresiju, kā izrauties no tās gūsta, par to, ka nomāktības sajūtas mazināšanai senioram nevajadzētu baidīties lietot antidepresantus. Tiekoties ar Madlienas biedrības “Otrās mājas” biedriem, kuru vidū gan invalīdi, gan pensionāri, vārds “depresija” tika minēts diezgan bieži, taču tikai pagātnes formā un pirms iesaistīšanās šajā biedrībā.

Dramaturģe, režisore un aktrise vienā personā

“Ja nebūtu biedrības “Otrās mājas”, es pat nezinu, vai tagad būtu dzīva,” atklāti teic Madlienas pagasta iedzīvotāja, septiņdesmit sešus gadus vecā pensionāre Rita Kozlova. “Man nomira vīrs, un, lai gan dzīvojam vienā mājā ar meitu un viņas diviem bērniem, vīra aiziešana man bija milzīgs šoks. Toreiz visādas muļķības līda prātā, bet tad kāds cilvēks man teica: ej uz “Otrajām mājām”, nu aizej taču!”

Tas bijis pirms sešiem gadiem, kad, asarām birstot, drūmu domu pārņemta seniore vērusi biedrības durvis un iepazinusies ar tās vadītāju Liliju Paegli, kas viņu uzklausījusi un aicinājusi iesaistīties biedrības darbā. Tā kā Ritas kundze jaunībā bijusi aktīva pašdarbniece, tautas deju dejotāja, viņa nolēmusi darboties kā pašdarbniece. Tagad biedrībā Ritu visi pazīst kā “dramaturģi, režisori un aktrisi vienā personā”. Viņa pati gan raksta dzejoļus un arī lugu, gan veido uzvedumus, gan tajos tēlo, liekot lomās iejusties arī citiem. “Piemēram, arī Liesmu, invalīdi kopš bērnības, Rita ievilka aktivitātēs, teātra spēlēšanā, un viņa kļuva drosmīgāka un ļoti labi darbojas teātrī,” priecājas Lilija Paegle.

Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, Rita Kozlova vēl palīdz arī kādai nevarīgai saimniecei, kurai jau 88 gadi. “Viņai nav kas palīdz, nu, ko darīsi, jāiet man,” Rita smej. “Man sagādā prieku pastrādāt, bet, ja man liktu tikai gulēt, tad jau uz kapiem prom.” Par palīdzēšanu saimniecei viņa saņem arī nelielu atlīdzību – divus eiro dienā, tomēr par to dabūjusi bārienu “no mūsu pagasta”. “Mani iesauca iekšā un teica – man ir pensija, skaitos mazturīgā, bet kā tad tā – eju palīdzēt un par to saņemu maksu. Tad gan man sanāca dusmas un es ķērcu – kā jums nav kauna, viņa ir vecs cilvēks, un jums jādomā, kā viņai palīdzēt, vai jūs tur esat bijuši un padomājuši, ka cilvēkam nav neviena, kas zāles atnes. Un tā ir patiesība – cik reižu esmu bijusi aptiekā pakaļ zālēm, ja gribat, ņemiet to naudu, bet es tik un tā iešu viņai palīdzēt,” atceras Rita Kozlova, bet Lilija Paegle piebilst: “Cenšamies ievērot likumus, bet pazūd cilvēciskais.”

Starp citu, līdz saimnieces mājām Ritai jāiet astoņi kilometri turp un astoņi atpakaļ, un to viņa dara nūjojot. Par to, kā viņa iemācījās lietot nūjas, biedrības vadītājai atkal ir savs stāsts: “Pirms pieciem gadiem nodibinājām sporta klubiņu “Dzīvespriekam”, un treneris mūs pamācīja, kā pareizi nūjot. Ritai arī tika iedotas nūjas, lai viņa tās var izmantot, ejot uz trīs kilometrus attālajām mājām.” Rita viņas stāstījumu papildina: “Bet es tik burkšķu pretī – ne man tādas nūjas vajag, ne es ar tām iešu.” Tomēr otrā dienā Rita jau ar nūjām rokās nākusi uz nodarbībām, abas smej. Tagad viņa dienā ar nūjām nostaigā astoņus vai pat vairāk kilometru.

Čakla kā rūķītis

“Dzīvoju šeit, netālu no centra, man mājās bija mazs bērns, kurš sāka iet bērnudārzā, un mājās nedaudz jutos tāda kā mēbele, arī strādāt nevarēju iet, jo bērns bija jāizņem no bērnudārza,” atceras Antra Vanaga. Viņa gan baidījusies, vai biedrībā viņu pieņems un ļaus šeit darboties, jo domājusi, ka tā ir paredzēta tikai invalīdiem un pensionāriem, bet viņa nav nedz viens, nedz otrs. “Es tikai gribēju sabiedrību un lai ir kāds, ar ko parunāties.” Tomēr Antras bažas bija veltas, un viņu laipni uzņēma biedrībā. Tagad Antra šeit vada kulinārijas pulciņu, kā arī mācās mākslas skolā. “Lilija mani slavē, ka es šeit ļoti daudz daru, kaut gan pašai šķiet, ka tā nemaz nav, vairāk Lilija mani izvelk no mājas, sakot – atkal ir tikšanās, nāc, darbojies,” stāsta Antra.

“Cilvēki pie mums nāk neatkarīgi no savas saslimšanas, sociālā statusa, piemēram, bezdarbnieki, pensijas vecuma cilvēki. Esam organizācija, kas savā pajumtē ņem visus. Es uzskatu, ka laukos nedrīkst dalīt – tikai invalīdu vai tikai pensionāru organizācija,” teic Lilija un piebilst, ka, viņasprāt, biedrība tikai iegūst, ja tajā darbojas dažāda vecuma un veselības pakāpes cilvēki.

Trīsdesmit vienu gadu vecā Jolanta Vjatere nav dzimusi madlieniete, viņu uz dzīvi šajā pagastā atvedis vīrs, kurš tāpat kā Jolanta ir invalīds. Tagad ģimenē ir divi un, vecākiem par prieku, veseli bērniņi. Jolanta arī ļoti aktīvi iesaistījusies biedrības darbā, uz kuru arī bērnus ņem līdzi. “Lai viņi zina, kas ir invalīdi,” stingri nosaka Jolanta.

Biedrības vadītāja Jolantu slavē: “Viņa ir čakla kā rūķītis, nekas nav priekšā jāsaka, visu izdara. Šeit arī ļoti daudz ko iemācījusies, piemēram, gatavot ēst. Un ar prieku piedalās visos biedrības projektos, protams, ja nav slims bērns vai nav jāpaliek pie vīra.”

Trauslā sieviete uz saviem pleciem uzlikusi arī asistenta darbu. “Jau astoņus mēnešus esmu asistente savam vīram, jo viņš nevar darīt neko smagu. Uzskatu sevi par ģimenes galvu, taču esmu jau pieradusi, jo esam kopā astoņus gadus,” stāsta Jolanta. Savam priekam (bet ne ēšanai) ģimene tur pīles un vistas, audzē puķes, vīrs arī labprāt gatavo ēst.

Negāciju vietā – pozitīvais

Arī pati biedrības vadītāja Lilija Paegle, kas pirms vienpadsmit gadiem ienāca drūmā, netīrā, daļēji brūkošā namā, kas bija piešķirts biedrības vajadzībām un ko pamazām vien saved kārtībā, ir invalīde – savulaik pēc darbošanās dārzā vīrs viņu uz pleca nesis no tā ārā, tik slima viņa jutusies. “Jutos izsmelta tukša fiziski un garīgi,” viņa atceras.

Tomēr, neraugoties uz slikto pašsajūtu un to, ka Lilija nekad iepriekš nebija darbojusies ar invalīdiem, viņa nebaidījās uzņemties biedrības vadību, apmeklēt dažādus kursus, apgūt kolektīva vadīšanas prasmes, kā arī projektu vadību kursos, kuros viņa mācījusies fanātiski, tagad atceras Lilija Paegle.

Nav iespējams nosaukt visu, ko biedrība šajos gados paveikusi, cik daudz pārtikas paku izdalījusi, cik palīdzības sniegusi sava novada iedzīvotājiem un kaimiņu novadu tuvāko pagastu iedzīvotājiem, bet svarīgākais gan jāmin – tā ir pozitīva noskaņa, kas valda šajā biedrībā. Ne velti “dramaturģe, režisore un aktrise vienā personā” Rita Kozlova par biedrību “Otrās mājas” saka: “Tās tiešām ir kā otras mājas – ikreiz, kad ir grūti un smagi, kad sirds sāpēs lūst, atnākot šeit, rodam mīlestību un sapratni.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Fantastiski, ka pasaulē ir cilvēkiem šāda saliņa! Paldies Madlienai!

  2. “Biedriba Otras Majas” ir vislabakaas majas,kur vienmer ir labi un jauki:)

  3. Biedrībai šī māja tika nomā iedota tad, kad Lilija nodibināja biedrību, reģitrēja to 2004.gadā(pirms tam jau gadu bija darbojušies), bet ēku nomā dabūja 2005.gadā. Piekrist par tiem 11 gadiem var tikai tik daudz, ka sākotnējā invalīdu grupiņa pirms oficiālās biedrības reģistrēšanas sapņoja gan par savu mītnes vietu un kā redziet, sapņi piepildās.

  4. Lepojos ar mūsējiem

Draugiem Facebook Twitter Google+