×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.0°C
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra
Ceturtdiena, 19. jūlijs, 2018
6. aprīlis, 2018
Drukāt

Darbojos brāļa piemiņai. Saruna ar Gunāra Astras brāli Leonu (15)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Lucavsalā pie mājas, ko uzcēlis Gunāra Astras vectēvs un kurā Gunārs Astra dzīvojis no 1931. līdz 1988. gadam (izņemot posmus no 1961. līdz 1976. gadam un no 1983. līdz 1988. gadam, kad viņš bija ieslodzīts sevišķi stingra režīma nometnēs Krievijā), atrodas 2014. gadā atklātā piemiņas plāksne. Uz tās iegravēti vārdi, ko Gunārs Astra teica 1983. gada tiesas procesa pēdējā vārdā: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku…”

Šodien, 6. aprīlī, kad aprit 30 gadi kopš Gunāra Astras aiziešanas mūžībā, Lucavsalā formālu piemiņas sarīkojumu nebūs, bet Gunāra jaunākais brālis Leons pieļauj domu, ka te ieradīsies cilvēki, kam Gunāra vārds un paveiktais ko nozīmē.

Leons ir iecerējis šajā Lucavsalas vietā uzturēt brāļa piemiņas vietu un Gunāra dzīvē nozīmīgos datumos pulcināt te skolu jaunatni.

 

Pirms dažiem gadiem Leons Astra Latvijas Okupācijas muzejam uzdāvināja Gunāra paša gatavotu koferi, ar kuru viņš sūtīja grāmatas no ieslodzījuma vietas uz Latviju. Koferi Gunārs Astra izgatavojis 1975./1976. gadā, atrodoties ieslodzījuma vietā Permas apgabala Kučino sādžā nometnē BC 389/36. Tas pagatavots no finiera, ar metāla apkaltiem stūriem. Uz viena sāna ar krāsu uzrakstīta saņēmēja – brāļa Leona Astras – adrese un nosūtītāja – Gunāra Astras – ieslodzījuma vietas adrese.

Ar Leonu Astru sarunājos gan par Gunāra dzīvi, gan piemiņas saglabāšanu, gan par to, ko šodien darīt ar čekas maisiem.

 

Par to, lai par Gunāra Astras dzīvi zinātu skolēni, rūpējas arī latviešu emigrācijas biedrība “Daugavas vanagi”, regulāri rīkojot eseju konkursus.

L. Astra: Jā, pēdējais eseju konkurss “Gunārs Astra. Sirdī ticot Latvijai”, kurā bija aicināti piedalīties ģimnāziju audzēkņi, skolēni, notika pirms četriem mēnešiem. Pavisam tika iesūtītas 55 esejas. Arī mani pieaicināja darbu vērtēšanas žūrijas darbā. Konkursa noslēgums, kas noritēja Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā, izvērtās par ļoti sirsnīgu sarīkojumu.

 

Kas jūsu brāli izveidoja par tik nelokāmu cilvēku, kāds viņš bija?

Gunārs jau skolas gados izcēlās ar ļoti labu atmiņu un kritiski analītiskām spējām vērtēt visu, kas notiek ap mums. Laikam ejot, šī īpašība izpaudās jo vairāk. Jāteic, ka šāda analīze bieži izpaudās diezgan asā formā, dažkārt viņš sarunu biedrus nokaitināja ar saviem jautājumiem un replikām, vienu otru mutes bajāru nostādot bezpalīdzīgā un stulbā situācijā.

Gunārs bija urķīgs, visur un visā meklēja cēloņsakarības. Šis asais prāts, labā atmiņa un, pat atļaušos teikt, kašķīgais un visai neiecietīgais raksturs ar gadiem tikai attīstījās, progresēja. Viņa darba vietās, kur ar kolēģiem pārsprieda dažādus jautājumus, šī attieksme neizpalika. Domāju, ka tas kaut kādā mērā bija par iemeslu arī tam, ka viņu denuncēja. 1961. gadā, kad brāli pirmo reizi “aizvāca” uz Austrumiem, Gunārs zināja, ka pēdējās darba vietas kolēģi ir par viņu ziņojuši. Gunārs zināja, ka tas ir noticis, taču pēc atgriešanās no izsūtījumiem nevēlējas vainīgos pat pieminēt.

Nepilnu 30 gadu vecumā Gunārs nokļuva izsūtījumā pirmo reizi. Toreiz viņš bija cilvēks ar ļoti lielu dūšu, bet politiski vēl ne tik ļoti nobriedis kā pēc 15 gadiem, kad atgriezās Latvijā. Izsūtījuma nometnēs toreiz nonāca cilvēki ar dažādu pieredzi nacionālo ideju uzturēšanā, un, būdami ciešā kontaktā ierobežotā teritorijā, brīvi dalījās cits ar citu par iemesliem, kuru dēļ tur atrodas. Tie, kas atgriezās no šīm nometnēm, jau bija kļuvuši citādi. Arī Gunārs atgriezās, būdams daudz vairāk nobriedis kā nacionālo ideju aizstāvis, pārliecinātāks par nacionālo ideju, nekā prombraucot.

 

1988. gadā Gunāru pēdējā gaitā Rīgā 2. Meža kapos izvadīja trīs mācītāji…

Jā, izvadīja mācītāji Augusts Ālers, Juris Rubenis un Modris Plāte. Bērēs piedalījās ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Zārks tika apklāts ar mūsu Latvijas karogu, ko uz kapiem zem mēteļa aizgādāja mans vecākais brālis Harijs un izvilka ārā tikai pašā beidzamajā brīdī. Mūziķi pēdējā brīdī saņēmās atskaņot Latvijas himnu. Vismaz man tā bija pirmā reize dzīvē, kad publiski dziedāju Latvijas himnu. Protams, bērēs bija arī daudz ļautiņu, kuriem bija uzdots pieskatīt šo procesu, taču dīvainā kārtā viņi nekur neiejaucās. Pieņemu, ka briestošā neatkarības atgūšanas procesa nojausmās priekšniecība bija devusi rīkojumu neiejaukties.

Vēlāk pēc brāļa Harija iniciatīvas un piedaloties Gunāra domubiedram arhitektam Pēterim Štokmanim, mūsu vecāku atdusas vietā uzstādījām Gunāram pieminekli, taču ceļš šajā darbā bija stipri ciņains. Iespējamie šīs piemiņas zīmes veidotāji viens pēc otra nevēlējās ar mums sadarboties. Beidzot skici izstrādāja un ieceri īstenot izrādīja gatavību tēlnieks Raimonds Muzikants, taču darbi ļoti bremzējās, un tad viņš to deleģēja citam izpildītājam. Nopratu, ka viņš šajā sakarā bija “paņemts pie šlipses”.

 

Ja iztēlotos, ka jūsu brālis būtu nodzīvojis līdz šodienai, kā viņš vērtētu politiskās norises?

Pieņemu, ka viņš varētu būt to vidū, kas mūsu šodienu veido. Taču, raugoties uz to, kā likumi tiek izstrādāti, kā pieņemti un kā ievēroti, domāju, ka Gunāram būtu grūti. Viņa formālā uzturēšanās varas gaiteņos varētu būt ļoti īslaicīga.

Negribu izteikties ļoti skeptiski. Taču jāpiemin tas, ka esam tādi, kādi esam: pusgadsimtu ilgā garīgā kropļošana atstājusi smagas sekas. Mūsu gaišie prāti, tautas garīgais un materiālais pamats tika no Latvijas izvesti vai arī to labprātīgi pametuši. Atdzimšana notiek lēni un mokoši. Taču mūsu tautas spēja daudzu gadsimtu garumā par spīti visādām nelabvēlīgām ietekmēm saglabāt savas nacionālās vērtības ļauj ticēt, ka arī šim tik ļaunajam vēstures posmam tiksim pāri.

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Paldies, Leon!

  2. GĻĒVS DEĢENERĀTS, NEPAMATOTI UZBRŪK TĒLNIEKAM MUZIKANTAM, NO ČEKISTIEM SAVUKĀRT BAIDĀS !!!

  3. Tātad, šis cilvēks – G.Astra, ir 20 gadus – gandrīz pusi sava mūža, nostrādājis Krievijā labošanas darbu nometnēs. Kāds tur sakars ar Latviju? Vai tas, ka viņš te ir brūķējis lielu muti, un tādēļ nosūtīt uz Krievijas taigu labošanas darbos?

  4. samērā noželojami Atbildēt

    ja cilvēkam nav pašam savas dzīves un sasniegumu, bet jādzivo no kāda cita slavas tā ēnā

  5. Nevis “Atdzimšana notiek lēni un mokoši”, bet latviešu iznīkšana aizvietošanas rezultātā !

  6. Cienījamais G.Astra ir goda vīrs! Leon,tie maisu čekisti bieži pat nezināja ,ka tur iekrituši-arī tavi draugi ne,protams,nevisi ,šķīstīšanās ir nokavēta .Barikādes varoņi vainīgi-tie kuri izkrita no maisa,nebija kas viņus savāc-tādi laiki.

  7. Vecās trimdas latvietis. Atbildēt

    LIELS PALDIES, Jums Leon par sava brāļa Gunāra Astras piemiņas saglabāšanu un arī Jūsu
    brālim Harijam par Gunāra izsūtījuma laika vēstuļu nodošanu Okupācijas muzejam Rīgā —
    saglabāšanai un nodošanai tālākām latviešu tautas paaudzēm !

    1991.gadā arī es biju Jūsu ģimenes Lucavsalas mājā, tikos ar Gunāra atraitni Līviju Astru un nodevu
    viņai nelielu naudas dāvānu no kāda cita trimdas latvieša. Bija arī citas vēlākas tikšanās ar viņu.

    Lai Gunāram vieglas smiltis tēvzemē, un lai viņa domas atdzīvojas Latvijas latviešu jaunatnē !

    E.K.,
    kāds Latvijā dzimis,bet trimdā uzaudzis latvietis !

  8. Visu cieņu Latvijas valstiskuma atjaunošanas cilvēkiem.

  9. … Paldies par vardiem, Leon … tapat ka tie, vismaz tie 30 000, Lapu Gajiena dalibnieki, un neskaitamu tukstosu latviesu patriotu, ari trimda, dzivojam, ceram un cinamies vina gara, cik spejam … un, rezultati jau paradas un pieradisies atklatiba so rudeni … !!!!
    … Tas, ka vina gars atdzimst jaunajos, ir nenoliedzams fakts, bet, vel ari turas pie saviem uzskatiem veca nomenaklatura un nodevigi, okupantu, vai to pecnaceju varza, kas bremze valsts uzplaukumu lidz savai izraidisanai no valsts, vai kapa malai … !
    … Ta ka personiga un gariga saistiba ar Gunaru Astru man ir caur Karli, Leon, vari but dross, ka nebeigsies komenti par patiesibu ka redzam no talienes par lietam kas notiek Latvija/Bezabrene … !
    … Gunaram pienakas latviesu tautai nozimigs piemineklis Rigas centra, netalu no vinam atklatas memorialas plaksnes … !

  10. Ja Gunārs Astra Atmodas laikā būtu darbojies politikā,mūsdienu Latvija tagad būtu daudz citādāka,labāka.

  11. Gunāra Astras kapu cilvēki aizbēra ar rokām.

  12. Gunāra Astras kapu cilvēki aizbēra ar rokām.

  13. Labi teikts, paldies tiem, kas to saglabāja!

Draugiem Facebook Twitter Google+