Ekonomika
Darbs

Darbs ir, bet strādāt negrib 16

Foto-Gundega Skagale

Ārvalstu investoru padome Latvijā aicina valdību veikt izmaiņas nodokļu normatīvajā regulējumā, paredzot, ka par darbinieku apliekamo ienākumu nav uzskatāmi darba devēja veikti maksājumi par darbinieka uzturēšanos pilsētā un transporta izdevumiem nokļūšanai darbā un mājās reģionā. Latvijā ir problēmas uzsākt uzņēmējdarbību reģionos, kuros ir lielāks bezdarba līmenis un tātad arī lielākas darbaspēka rezerves, tāpēc nepieciešamas atbalsta programmas tiem uzņēmējiem, kuri saimnieko ārpus lielajām pilsētām vai ir izveidojuši sistēmu reģionu darbaspēka nodrošināšanai pilsētās.

Jāatceļ birokrātiskie šķēršļi darbaspēka piesaistei no trešajām valstīm. Lai novērstu akūtu darbinieku trūkumu vairākās industrijās, kurās trūkst zemākas kvalifikācijas darbinieku, ārvalstu investori ierosina samazināt ārvalstniekiem nepieciešamo līdzekļu apmēru šādās nozarēs: viesmīlībā, lauksaimniecībā, autopārvadājumos, būvniecībā, loģistikā un mazumtirdzniecībā.

Tikpat būtiska cik cittautiešu piesaiste ir arī reemigrācijas pasākumu stimulēšana. Lai arī tas nav tūlītējs risinājums akūtam darbaspēka trūkumam valstī, valdībai būtu jāpiešķir papildu finansējums šāda veida pasākumiem. Lai darbinieki vēlētos strādāt, nepieciešama arī atbilstoša vide un infrastruktūra. Piemēram, mūsdienu prasībām atbilstošu biroju telpu un hosteļu būvniecība, kas veicinātu pašas uzņēmējdarbības jomas attīstību. Tāpat esot jāveic tiesību normu sakārtošana un uzlabošana, piemēram, jāsamazina piemaksas par virsstundu darbu.

Norvēģi sola konkurētspējīgu algu

“Mēs pilnībā piekrītam Ārvalstu investoru padomes Latvijā izstrādātajām rekomendācijām un ceram, ka valdība pieņems atbildīgus lēmumus ar tālejošiem risinājumiem,” novērtē “Orkla Confectionery & Snacks Latvija”.

Norvēģu uzņēmums nule kā paziņojis, ka Ādažos būvēs Skandināvijā un Baltijas valstīs lielāko cepumu un vafeļu fabriku, radot jaunas 200 darba vietas. “Kvalificēta darbaspēka trūkums apdraud ne tikai uzņēmēju darbību, bet arī Latvijas konkurētspēju, ražošanas attīstību un ekonomikas izaugsmi. Skaidri zinām, ka tuvāko gadu laikā mums būs nepieciešami vēl vismaz 200 papildu darbinieki, tādēļ nepaļaujamies tikai uz valdību, bet paši meklējam risinājumus un ieguldām resursus darbaspēka jautājumā,”  uzņēmuma vadības viedokli skaidro sabiedrisko attiecību un komunikācijas vadītāja Lineta Mikša.

Pirmkārt, tas nozīmē rūpes par esošajiem darbiniekiem, lai nodrošinātu viņiem teicamus darba ap­stākļus, pilnveides un izaugsmes iespējas. Otrkārt, tiekot nodrošināts konkurētspējīgs atalgojums, kas ir virs vidējā līmeņa nozarē. “Sniedzam arī citus sociālos labumus un garantijas. Paši arī veicam izglītošanas un apmācību procesu. Ļaujam apgūt jaunas prasmes, apmācot darba vietā. Tāpat mēs aktīvi sadarbojamies ar izglītības iestādēm, kas apmāca un sagatavo jauniešus darbam pārtikas uzņēmumos. Katru gadu pieņemam jauniešus arī praksē,” piebilst L. Mikša.

Ārvalstnieku vietā savējie

Saeimas Analītiskā dienesta pētnieks Visvaldis Valtenbergs kopā ar citiem kolēģiem pagājušajā nedēļā Saeimai prezentēja ziņojumu par darbaspēka nodrošinājumu tautsaimniecībai. Pētījums ieinteresēja vien dažus, jo lielākajai daļai deputātu no Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas aizraujošāk šķita pētīt jaunumus telefonā vai, nesagaidot ziņojuma beigas, doties pusdienu pārtraukumā.

“Latvijā darbaspēka piedāvājumu negatīvi ietekmē ne tikai demogrāfiskie faktori. Iedzīvotāji noveco, profesijas mainās, darbaspēks nespēj pielāgoties jaunajām tirgus prasībām, tāpat vērojams nepietiekams ekonomiskās aktivitātes līmenis jauniešu un pirmspensijas vecuma iedzīvotāju grupā,” sacīja V. Valtenbergs. “Viens no risinājumiem ir ārvalstnieku piesaiste. Nevēlos teikt, ka pilnīgi visiem cittautiešiem tagad jāatver vārti, taču, veidojot ilgtspējīgas nodarbinātības politiku, atvieglojot ārvalstu darbinieku piesaisti, ir iespējams risināt darbaspēka trūkumu.”

Tāpat pētnieki aicināja padomāt par rezervju izmantošanu – nepieciešams sniegt atbalstu reģioniem, uzlabot reemigrācijas politiku, sakārtot darba tiesisko regulējumu, attīstīt infrastruktūru un dot lielāku iespēju pārkvalificēties. Jānis Dombrava (NA): “Tas ir mīts, ka Latvijā nav darbaspēka. Darbarokas būtu, ja šie cilvēki būtu ekonomiski aktīvi un vēlētos strādāt. Mums jāmotivē savējie – mājsaimnieces, invalīdi, bezdarbnieki, nevis jākoncentrējas uz ārvalstnieku piesaisti.”

Iešu strādāt, ja atbilstoši maksās

Arī ziņojuma autori izpētījuši, ka Latvijā izveidojusies neatbilstība starp piedāvātajām brīvajām darba vietām un to pašreizējo bezdarbnieku skaitu, kas pirms tam strādājuši līdzvērtīgajā profesiju grupā. Piemēram, vislielākais brīvo darba vietu skaits pērn bija reģistrēts speciālistu grupā – 3431 vakance. Tajā pašā laikā valstī ir 5100 bezdarbnieki, kas pēdējā darbavietā strādājuši kā speciālisti. “Iespējams, šī nesakritība varētu liecināt par to, ka pretendentiem ir neatbilstoša kvalifikācija, trūkst specifisku prasmju vai nepieciešama pārkvalifikācija, taču kopumā darbaspēka resursi ir. Neatbilstība, iespējams, ir saistīta arī ar piedāvāto darba vietu teritoriālo izkārtojumu, piemēram, speciālists vajadzīgs Ventspilī, bet viņa dzīvesvieta ir Daugavpilī. Tādējādi aktuāli ir mūžizglītības, bezdarbnieku pārkvalifikācijas, mobilitātes veicināšanas un citi pasākumi, kas vērsti uz bezdarbnieku aktīvāku iekļaušanu darba tirgū,” sacīja V. Valtenbergs.

“Uzņēmēji ir noraizējušies, un viņu rūpes ir saprotamas. Viena no nodarbinātības nozarēm, kurā akūti trūkst darbaroku, ir lauksaimniecība. Ogas varētu lasīt arī mūsu paši cilvēki, bet viņi izvēlas to nedarīt,” ieskicēja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujuma (“V”). “Latgalē ir izteikti liels ilgstošo bezdarbnieku skaits. Mani interesē, ar ko viņi nodarbojas un kā spēj izdzīvot.”

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati liecina, ka šā gada februāra beigās Latgales statistiskajā reģionā no reģistrētajiem bezdarbniekiem vairāk nekā puse – 53% jeb 10,7 tūkstoši – bezdarbnieku bija tādi, kas nav strādājuši jau ilgāk par 12 mēnešiem. Šāda iezīme nav raksturīga citiem reģioniem, kur šādu bezdarbnieku skaits ir daudz mazāks. Pētījumā tika noskaidrots, ka bezdarbnieki dažādās vecuma grupās visbiežāk pauž šādu viedokli: “Es iešu strādāt, ja man atbilstoši maksās”, tādēļ nav brīnums, ka ogu lasīšana viņus neuzrunā. “Esmu runājusi ar vairākiem uzņēmējiem, kas stāsta, ka, piemēram, iebraucējam no Ukrainas ir interese strādāt un nopelnīt. Viņš ir atbraucis uz Latviju, lai darītu un par to arī saņemtu atalgojumu. Tanī pašā laikā mūsu bezdarbnieki to nevēlas darīt. Mēs varam iedomāties, kāda kontingenta pārstāvji ir šie ilgstošie bezdarbnieki, taču tā ir problēma, ko var risināt. Piemēram, Norvēģijā tiek izstrādātas pro­grammas, lai palīdzētu tiem pilsoņiem, kuri ilgstoši atrodas dažādu atkarību ietekmē. Mentori palīdz viņiem ierotēt darba tirgū,” atzīst L. Straujuma.

Bezdarba līmenis – 6,4%

Latvijā 2017. gada beigās bija nepilni divi miljoni (1931,2 tūkst.) iedzīvotāju. No tiem darbspējas vecumā – 1229,5 tūkst. Mazāk nekā puse no iedzīvotāju kopskaita bija ekonomiski aktīvi.

Ekonomiskā aktivitāte pamatā koncentrējas Rīgā un Pierīgā, kur dzīvo aptuveni puse valsts iedzīvotāju. Ekonomiski aktīvi pērn šajā apgabalā bija 53% jeb 503 tūkst. iedzīvotāju.

Emigrācijas apmēri pārsniedz imigrācijas apmērus, kas ir viens no darbaspēka trūkuma cēloņiem. 2016. gadā Latvijā ieradās, lai dzīvotu, 8345 cilvēki, bet uz citām valstīm pārcēlās 20 574 cilvēki. Nedaudz vairāk kā puse jeb 10,9 tūkst. izbraukušo bija vecumā no 20 līdz 39 gadiem.

Kopš 2010. gada sākuma vērojama ekonomiskās situācijas uzlabošanās. Bezdarba līmenis samazinājies no 17,3% (2010. gada martā) līdz 6,4% (2018. gada maijā). Šobrīd viszemākais reģistrētā bezdarba līmenis ir Rīgas reģionā – 4,1%, savukārt Latgales reģionā tas ir visaugstākais – 15,4%.

AVOTS: CSP, NVA

LA.lv