Ekonomika
Darbs

Latvieši lasa īru ogas; ukraiņi – latviešu. “Mājas Viesis” pēta, kāpēc trūkst sezonas darbinieku 37

Foto – Fotolia

Vasara ir laiks, kad ievērojami palielinās pieprasījums pēc sezonas darbu strādniekiem: ogu lasītājiem, ražas novācējiem, viesmīļiem, saldējuma pārdevējiem, būvniekiem u. c. Lai gan no lauciniekiem nereti dzirdēta sūrošanās, ka “laukos nav darba”, pēdējā laikā izgaismojas cita tendence: darba devēji žēlojas, ka trūkst cilvēku, kas būtu gatavi strādāt. Kamēr latvieši devušies strādāt uz Anglijas un Īrijas plantācijām, tikmēr mūsu ogas lasīs viesstrādnieki no Ukrainas un citām trūcīgākām valstīm.

Ar strādnieku atrašanu iet ļoti grūti, stāsta SIA “Inciema ogas” vadītāja Anita Fritsone, kas pirms zemeņu novākšanas sezonas meklē darbiniekus, kam varētu uzticēt šo atbildīgo darbu. “Parasti piesakās gana daudz cilvēku, bet brīdī, kad jāsāk strādāt, daudzi jau ir pārdomājuši. Bet zemenes negaidīs, kamēr es atradīšu darbiniekus; tās jānolasa, tiklīdz nogatavojušās,” secina Fritsone.

Strādniekiem viņa maksā 45 centus par salasīto ogu kilogramu. Normāls rādītājs ir ap 50 kg dienā, bet čaklākās darbinieces pamanās salasīt no 80 līdz pat 120 kg dienā. Nomocījusies ar strādnieku meklēšanu, Fritsone apsver iespēju sekot citu ogu audzētāju piemēram un nākamgad aicināt talkā viesstrādniekus no Ukrainas.

Cita zemeņu audzētāja Talsu puses zemniece Līga Kukle gan uzskata, ka situācija vēl nav tik kritiska, jo viņai ar strādnieku atrašanu līdz šim veicies gana labi. “Zemeņu lasīšana nav viegls darbs. Cilvēkiem zemenes saistās ar kaut ko saldu, skaistu un saulainu, bet patiesībā ogu lasīšana ir smags darbs. Un laukos paliek arvien mazāk cilvēku, kas zina, ko nozīmē smagi strādāt,” spriež Kukle.

Viņa stāsta, ka saldo ogu lasīšanā tiek iesaistīti ne tikai jaunieši un bezdarbnieki, bet arī tādi cilvēki, kam ir cits pastāvīgs darbs, bet kas vēlas piepelnīties. Piemēram, zemeņu sezonas laikā šādu iespēju labprāt izmanto zivju konservu cehu strādnieces, kam vasarā ir mazāk darba. Kukle viņas slavē kā ļoti čaklas darbinieces.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Piepelnās skolotāji un ukraiņi

Mūsdienu lauksaimniecībā ļoti daudzi procesi tiek mehanizēti un automatizēti, bet ogu lasīšana ir viens no tiem darbiem, kur nekādi nevar iztikt bez roku darba izmantošanas. Tas sagādā galvassāpes krūmmelleņu audzēšanas uzņēmuma “Arosa–R” vadītājai Mārai Rudzātei, jo darbaroku atrašana katru gadu ir ļoti sarežģīts uzdevums.

Īstais ražas novākšanas laiks būs tikai augustā, bet Rudzāte jau tagad meklē cilvēkus, kas būtu gatavi iesaistīties ogu lasīšanā. Sludinājumos darbiniekiem tiek solīts atalgojums, sākot no 859 eiro mēnesī, bet kā galvenā prasība izvirzīta “vēlme strādāt”. Ar darbinieku atrašanu pagaidām diez ko raiti nav veicies.

“Mūsu nozare ir diezgan specifiska, jo lielāks darbinieku skaits faktiski vajadzīgs tikai vienu mēnesi, ražas novākšanas laikā. Visiem “normāliem” cilvēkiem jau ir kāds darbs, bet tie, kas ir brīvi un pa vasaru varētu strādāt, vienkārši nevēlas to darīt. Agrāk pat sūtījām autobusu, lai savāktu darbiniekus, bet nereti tas atbrauca atpakaļ tukšs,” stāsta Rudzāte.

Vasaras brīvlaikā daudzi vecāki meklē iespēju, kā nodarbināt savus bērnus, bet Rudzāte uz nepilngadīgo jauniešu iesaistīšanu ogu lasīšanā raugās skeptiski. Nepilngadīgo darba laiks ir ierobežots ar likumu, turklāt Rudzātes pieredze rāda, ka arī viņu darba kvalitāte diemžēl bieži vien nav pietiekami augstā līmenī.

“Mūsu glābiņš ir skolotāji un mazāk atalgoto biroja darbu veicēji, kas atvaļinājuma laikā izmanto iespēju piepelnīties,” stāsta melleņu audzētāja. Vēl viens glābiņš būs ukraiņu viesstrādnieki, ko Rudzāte nolēmusi iesaistīt ražas novākšanā. “Ukraiņi atbrauks uz vienu mēnesi, lai palīdzētu nolasīt ogas. Viņi ir priecīgi par šādu iespēju, jo Latvijā iespējams nopelnīt vairāk nekā viņu dzimtenē.” Melleņu audzētāja vēsta, ka čaklākie ogu lasītāji var nopelnīt līdz pat 35 – 40 eiro dienā. Ukraiņiem tā ir liela nauda, jo Ukrainā minimālā alga pašlaik ir 3200 grivnu (ap 110 eiro) mēnesī, bet vidējā alga ir ap 6700 grivnu (230 eiro) mēnesī.

Ne tik lētais darbaspēks

Latvijas likumi pašlaik ierobežo viesstrādnieku ievešanu, jo politiķi apzinās, ka lētā darbaspēka ieplūšana nebūt nav populārs solis. Darba devējiem tiek prasīts, lai viesstrādniekiem tiktu maksāta vismaz Latvijas vidējā alga (šobrīd 920 eiro mēnesī uz papīra jeb 675 eiro uz rokas). Rudzāte stāsta, ka lauksaimniekiem izdevies panākt, lai šī summa tiktu samazināta līdz nozares vidējai algai (lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā tā šobrīd ir 854 eiro mēnesī uz papīra jeb 632 eiro uz rokas). Pēc viņas domām, likuma prasības nav īsti godīgas pret vietējiem darbiniekiem. “Piemēram, ja blakus strādā mūsu vietējais cilvēks un viesstrādnieks, tad valsts pieprasa, lai viesstrādniekam es maksāju vismaz Latvijas vidējo algu, bet vietējiem drīkst maksāt arī minimālo, kas ir divreiz mazāka. Tas ir pazemojoši pret vietējiem strādniekiem,” uzskata Rudzāte.

Lauksaimnieki, kas izvēlējušies nodarbināt viesstrādniekus, atzīst, ka viņiem ir viena liela priekšrocība, salīdzinot ar vietējiem strādniekiem: viesstrādnieks patiešām ir atbraucis strādāt un pelnīt naudu, tādēļ var veltīt visu uzmanību tiešo pienākumu pildīšanai, nevis paralēli darbam plānot bērna izlaiduma balli vai risināt citas ģimenes lietas. Melleņu audzētāja Rudzāte spriež, ka viesstrādnieku izmantošana pat savā ziņā ir izdevīga Latvijai: cilvēki atbrauc, mēnesi pastrādā, samaksā visus nodokļus un dodas atpakaļ uz dzimteni. Eiropas Savienība ir ieviesusi bezvīzu režīmu ar Ukrainu, tādēļ iespējams, ka ukraiņi vairāk sāks braukt uz Vāciju, Nīderlandi un citām Rietumeiropas zemēm, kur var nopelnīt vēl vairāk. “Bet pagaidām viņi ērtāk jūtas Latvijā, jo šeit ir viņiem saprotamāka vide, iespējams sazināties krievu valodā.” Rudzāte norāda, ka ar darbaroku trūkumu saskārušās arī citas Eiropas valstis. “Pagājušogad biju Portugālē, kur viesojāmies vienā saimniecībā, kas audzē vīnogas 250 hektāru platībā. Ražas novākšanas laikā viņi nodarbina 3000 cilvēku: ap 1000 izdodas salasīt tepat Eiropā, bet 2000 viesstrādnieku ieved no Taizemes.”

Sistēma māca nestrādāt

Latvijas lauksaimnieki žēlojas, ka laukos hroniski trūkst strādājošo, jo daudzi darbspējīgā vecuma cilvēki aizbraukuši peļņā uz Lielbritāniju, Īriju un citām turīgām zemēm. “Mēs esam izmisumā. Atrast strādniekus ir ļoti grūti, faktiski neiespējami. Nav taisnība tiem, kas saka, ka laukos nav darba. Darba pietiek, bet daudzi vairs negrib strādāt. Daudzi ir aizbraukuši projām un atpakaļ vairs nebrauks. Citi gan atzīst: ja Latvijā strādātu tikpat daudz, cik to dara ārzemēs, arī šeit varētu gana labi nopelnīt,” stāsta biedrības “Lauksaimnieku apvienība” valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka.

Pēc viņas domām, darbinieku deficīts laukos sākās līdz ar paaudžu maiņu, jo vecā padomju laika paaudze aizgāja pensijā, bet vidējā un jaunā paaudze vairs īsti negrib darīt šo darbu. Stricka vaino arī pabalstu sistēmu, kas mazina motivāciju atrast darbu. “Šī sistēma māca cilvēkus nestrādāt. Tagad goda lieta ir saņemt pabalstu, bet kauns ir nākt uz fermu un tīrīt kūti. Nesaprotu, kā laukos var dzīvot bez savas kartupeļu vagas, savas vistas, jo neko vairs nevēlas darīt. Iedomājieties, ja cilvēks jau ir pusmūžā, pāri 40 gadiem, bet uz jauno darba vietu ierodas ar pustukšu “Maximas” maisiņu, jo viņam nav it nekā. Nav ne apģērba, ne segas, ne dakšiņas, ne krūzītes! Toties ir prasības pret darba devēju: mājoklī noteikti jābūt televizoram, ledusskapim, veļasmašīnai utt.”

Nodarbinātības valsts aģentūras Saldus filiāles vadītāja Inta Briede norāda, ka no pabalstiem nekāda greznā dzīve nesanāk, bet cilvēkam šķiet, ka viņam pietiek ar mazumiņu. “Ja cilvēks ilgstoši bijis bez darba, viņam nereti ir zudušas sociālās prasmes, viņš ir izkritis no aprites. Pēc ilgstošas pauzes ir grūti atsākt strādāt, piemēroties piecu dienu darba nedēļai. Daudziem ir grūti pašiem uzņemties atbildību par savu darbu, jo nepieciešams kāds, kas uzrauga, pamudina, pieskata. Senāk to darīja vagari, padomju laikā – brigadieri, bet tagad darba devēji prasa, lai darbinieks būtu patstāvīgs un spējīgs pats pieņemt lēmumus.”

Apburtais loks

“Diemžēl ir tāda publika, kas stāv pie vietējā veikala un prasa 50 centus, bet, kad viņam piedāvā atnākt uz kalti un kādu stundiņu pastrādāt ar slotu rokā, tad skatās uz tevi kā uz trako,” stāsta SIA “Žvalguva” agronoms Andrejs Valters, kurš meklē darbiniekus graudkopības saimniecībai Suntažos. Piemēram, pašlaik tiek meklēti traktortehnikas vadītāji, kam tiek solīta alga, sākot no 700 eiro mēnesī. Valters atzīst, ka atrast piemērotus darbiniekus ir ļoti grūti. “Ja kombains maksā vairāk nekā 300 000 eiro, tad skaidrs, ka to nevar uzticēt kuram katram. Padomju laika paaudze, kas gribētu un varētu strādāt, baidās no modernās tehnikas, savukārt jauniešiem bieži vien nav sajēgas par lauku darbiem.” Valters gan uzsver, ka ir arī pozitīvi piemēri, kad izdevies atrast labus un uzticamus darbiniekus. “Runāju ar saviem puišiem, kuri nemaz tā neraujas strādāt uz ārzemēm. Es viņiem atklāti noprasīju: tev visi draugi jau aizbraukuši uz Angliju, Vāciju, Īriju; vai tu arī taisies projām? Bet viņš atbildēja: “Šeit es varu nopelnīt gandrīz tikpat daudz, cik viņi saņem ārzemēs, toties es katru vakaru varu doties uz savām mājām.””

Mūsdienu lauksaimniecība nodarbina arvien mazāk cilvēku, jo zemnieki iegulda līdzekļus modernā tehnikā, kas samazina nepieciešamību pēc roku darba. Taču ar šo moderno (un dārgo) tehniku kurš katrs nemāk apieties, tādēļ laukos pieejamo darba vietu klāsts kļūst vēl šaurāks un veidojas tāds kā apburtais loks: nav darbinieku, tādēļ zemnieki iegulda tehnikā, kas savukārt samazina vajadzību pēc darbiniekiem. Andrejs Valters stāsta, ka ražas novākšanas laikā teju izdevīgāk ir nevis ņemt sezonas darbiniekus, bet gan sadarboties ar ārpakalpojumu sniedzējiem. “Atbrauc cilvēks ar kombainu no Vācijas vai Polijas, es viņam parādu lauku, kas jānokuļ, un man vairs ne par ko nav jāuztraucas. Tagad meklēju kalts meistaru, un izskatās, ka nāksies ievest no ārzemēm. Sludinājums stāv jau gandrīz mēnesi; pieteicās viens cilvēks, kurš godīgi atzina, ka pēdējoreiz kaltē strādājis pirms 25 gadiem.”

Daudzi potenciālie darbinieki nemaz nevēlas stāties oficiālās darba attiecībās, jo bēguļo no parādu piedzinējiem. Kūdras ieguves uzņēmums “Olaines kūdra” pašlaik meklē traktoristus, kam tiek solīta alga 4,3 eiro stundā. Uzņēmuma pārstāvis Jevgēņijs stāsta, ka labs traktorists varot nopelnīt līdz 1000 eiro mēnesī, bet uz sludinājumiem gandrīz neviens neatsaucas. “Šodien piezvanīja viens cilvēks no Tukuma, bet izskatās, ka nebūs ar mieru pie mums strādāt, jo mēs visu algu maksājam oficiāli, bet viņš labāk gribētu saņemt aploksnē, lai nav jāmaksā alimenti.”

Čaklie indiešu studenti

Vasaras sezonā ar darbaspēka trūkumu nākas cīnīties arī viesnīcu un restorānu nozarei. “Pie mums Jūrmalā ir ļoti grūti atrast darbiniekus; reti kurš vēlas braukt no Rīgas. Tādēļ strādājam ar jauniešiem, nodrošinām apmācību,” stāsta uzņēmuma “Noema” personāla attīstības vadītāja Sabīne Rozova, kas meklē viesmīļus darbam Jūrmalā.

Kandidātiem tiek solīta alga no 860 eiro mēnesī, turklāt iespējams pelnīt ar dzeramnaudām.

Neraugoties uz to, darbinieku meklēšana sagādā grūtības. “Viesmīļa darba prestižs ir krities, tādēļ jaunieši neraujas strādāt šo darbu. Visi vēlas strādāt birojā, darboties ar papīriem. Jāņem vērā, ka viesmīļa darbs ir fiziski smags. Ir cilvēki, kas atnāk, nostrādā dažas dienas un saprot, ka viņiem nav pa spēkam izturēt šādu slodzi: ilgas stundas uz kājām, turklāt tas ir darbs ar cilvēkiem, kas nozīmē paaugstinātu stresa līmeni,” secina Rozova.

Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Pinnis vēsta, ka arī šajā nozarē uzņēmēji jau ķērušies pie ārzemnieku darbaspēka izmantošanas. “Darba devēji cenšas piesaistīt ārzemju studentus, kas mācās Latvijā. Protams, ja darbs ir saistīts ar klientu apkalpošanu, tad viņi nevar to uzņemties, jo nepieciešamas latviešu valodas zināšanas, bet tādiem darbiem kā istabene vai virtuves darbinieks tas ir labs risinājums. Piemēram, esmu dzirdējis, ka indiešu studenti tiek slavēti kā ļoti kārtīgi un apzinīgi darbinieki.” Tā nu, kamēr latvieši lasa Īrijas zemenes un uzkopj Anglijas viesnīcas, mums acīmredzot jāsāk pierast, ka Latvijā šo darbu veikšana tiks uzticēta ukraiņiem un indiešiem.

Laukstrādnieku nodoklis

2014. gadā tika ieviests sezonas laukstrādnieka ienākuma nodokļa režīms, kas būtiski samazina nodokļu slogu tiem cilvēkiem, kas tiek nodarbināti sezonas rakstura darbos augļkoku, ogulāju un dārzeņu audzēšanā vai stādīšanā, sējumu un stādījumu kopšanā, ražas novākšanā, augļu, ogu un dārzeņu šķirošanā.

Saistītie raksti

Sezonas laukstrādnieku ienākuma nodoklis ir 15 procentu apmērā no nopelnītā atalgojuma, bet ne mazāks kā 0,70 eiro par katru nostrādāto dienu. Persona, kura maksā sezonas laukstrādnieka ienākuma nodokli, kļūst sociāli apdrošināta pensijai, ja pie visiem darba devējiem nopelnītais ienākums mēnesī pārsniedz 70 eiro.

Maksimālais termiņš, kurā laukstrādniekam var piemērot sezonas strādnieka nodokļa režīmu, nevar pārsniegt 65 nostrādātās dienas un saņemto ienākumu maksimālais apmērs nevar pārsniegt 3000 eiro. Šis nodokļa režīms attiecas tikai uz tiem laukstrādniekiem, kas ir nodarbināti tieši sezonas rakstura darbos no 1. aprīļa līdz 30. novembrim.

Avots: Lauku atbalsta dienests

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv