Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. jūnijs, 2014
Drukāt

Cilvēki paši izvēlas savu dzīves scenāriju. Intervija ar aktrisi Elizabeti Palasiosu (2)

Foto - Aiga RēdmaneFoto - Aiga Rēdmane

Kopš jūnija sākuma TV3 kanālā atgriezies seriāls “Viņas melo labāk”. Jaunajā filmēšanas sezonā jau iepazītajiem varoņiem pievienojušās arī jaunas sejas. Viena no tām –
 Marijas lomas atveidotāja ELIZABETE PALASIOSA. Pēc izskata viņa šķiet redzēta, taču uzvārds gan tāds nedzirdēts. Izrādās, līdz pagājušā gada septembrim Elizabete bija Nīmane, bet apprecoties pārgājusi vīra uzvārdā.

Elizabete vadījusi LTV raidījumu “Sems”, kā arī filmējusies seriālos “Ferdinands lieliskais”, “Mīli mani mūžam” un “Sieva uz pilnu slodzi”. Viņa ir pasākumu vadītāja, spēlē neatkarīgajos teātros, taču pamatdarbs ir Jura Podnieka studija, kur veic projektu vadītājas pienākumus. Būdama jau jaunajā uzvārdā, piedalījusies dokumentālo filmu “Teritorija Vija Celmiņš” un 3D Karnevāls “Sajūtu konteineri” veidošanā. Pavaicāju, kādā tēlā viņai jāiejūtas seriālā “Viņas melo labāk”. Vai Marija nedaudz līdzinās pašai Elizabetei?

– Marija ir enerģisks tēls, nevis sēž fonā, bet rada situācijas. Visi aktieri apgalvo, ka visgarlaicīgākās ir superlabo, pelēcīgo varoņu lomas, bet man tas šajā seriālā nedraud. Es pati par enerģijas trūkumu nesūdzos. Manā dzīvē valda haoss tādā pozitīvā nozīmē. Daudz ko patīk darīt, es nekad nesaku – nē. Visam gribas atrast laiku, un viss interesē, tāpēc allaž esmu skrējienā – izrādes, pasākumi, filmēšanās, projektu vadīšana. Domāju arī iestāties Kultūras akadēmijā doktorantūrā. Vēlos vispirms sakārtot dzīves pamatus, tikai tad domāt par bērniem. Neuzskatu, ka esmu karjeriste. Man patīk izvirzīt mērķus, taču to sasniegšanai neeju pāri līķiem. Pēc dabas esmu maiga, atvērta, toleranta, – par sevi stāsta divdesmit piecus gadus vecā Elizabete.

Saku – pēc uzvārda spriežot, tu neesi precējusies ar latviešu puisi. Kas tad viņš ir?

– Ernando ir peruāņu izcelsmes puisis, taču dzimis un uzaudzis Latvijā. Viņa tēvs jaunībā no Peru ieradās Latvijā, lai mācītos toreizējā Aviācijas institūtā. Šeit liktenīgi satika savu mīlestību un palika Latvijā. Ernando mamma ir latviete, viņš pats ir liels Latvijas patriots, sava tēva dzimtenē pabijis vien pāris reižu. Es daudz esmu ceļojusi pa pasauli, bet Peru vēl nav nācies būt. Kāzu ceļojumā devāmies uz Kubu. Ja būtu braukuši uz Peru, tas prasītu pārāk daudz laika, jo vajadzētu apciemot Ernando radus. Mēs esam pazīstami jau kopš mazotnes. Man bija trīs, viņam četri gadi, kad satikāmies Rīgas skolēnu teātrī “Zīļuks”. Kopā spēlējām ķipariņus un pelītes. Latino vīrieši izceļas ar strauju temperamentu. Par to arī pārliecinājos, būdama Argentīnā, taču, tā kā Ernando uzaudzis mūsu vidē, viņš nav tik izteikti karstasinīgs. Kaut kas jau ir pārmantots no peruāņu gēniem, bet tas izpaužas vien niansēs, piemēram, ķermeņa valodā. Ernando ir nedaudz tumsnēja ādas krāsa, bērnībā viņu reizēm nosauca par čigānu, lai gan sejas vaibsti šo tautību pārstāvjiem ir atšķirīgi, – stāsta Elizabete.

“Jā” vārda došana uzliek pienākumu un atbildību, tāpēc daudzi mūsdienu 
jaunieši tā īpaši nesteidz iestūrēt laulības ostā, sak’, padzīvos kopā un tad jau redzēs. Taču Elizabete par to saka – pienākums un atbildība, tas ir tik jauki. Pēc viņas domām, apprecoties atbrīvojas no liekām emocijām, iemācās nesāpināt otru, veidojas saspēles moments, sadarbība vienam ar otru.

– Kopdzīve ir interesants psiholoģisks darbs, kas pilnveido cilvēku. Tas ir darbs, kurš nes gardākos augļus. Nekad nebūs gardāku augļu par tiem, ko esi ieguldījis attiecībās, savās mājās, vidē. Ja attiecībās jūties stabili, vari paveikt lielas lietas. Ģimenes laime, mājas miers, tie nav nodeldēti jēdzieni. Ja nav kur atgriezties, tad nav arī motivācijas kur doties. Jāsaprot, ka svētkus mums neviens klāt nepievedīs, tāpat arī laimes sajūta jārada pašam, jo pats esi visa radītājs. Ikdiena nav laimes spēle, bet vari izdarīt, lai katra diena būtu fantastiska. Mums abiem gribējās apprecēties, tāpēc neprātojām, kāpēc tas vajadzīgs. Tā ir divu cilvēku savienība, sadarbība, kooperācija, atbalsts. Vīrs man ir labākais draugs, viņš būs manu bērnu tēvs. Es vienkārši vēlos dzīvot un visu darīt ar viņu kopā. Ja vajag, varam arī pastrīdēties, tā ir normāla un vajadzīga kopdzīves sastāvdaļa. Kāzas mēs nosvinējām oriģināli. Svinības noritēja kinoteātrī “Splendid Palace” trīsdesmito gadu Holivudas stilā par tēmu “Oskara balvas pasniegšanas ceremonija”, – pastāsta Elizabete.

Pajautāju, kas, viņasprāt, nosaka to, kāpēc mums iepatīkas tieši konkrētais cilvēks?

– Bērnībā biju iemīlējusies aktierī Ģirtā Jakovļevā. Taču bija arī variants B. Ja ne Ģirts, tad mans brālēns. Tā es prātoju piecu gadu vecumā. Patiesībā nekad neesmu vērtējusi vīriešus pēc ārienes un analizējusi, kādi tipāži man patīk. Svarīgākais, kas viņā ir iekšā. Ja viņa iekšējā būtība ir skaista, tad arī vizuālais tēls šķiet pievilcīgs. Esmu pārliecinājusies, ka bieži vien skaistajai bildei iekšā nekā nav. Neatrast pat tēmas, par ko varētu parunāt. Mēs tagad dzīvojam vienlīdzīgā sabiedrībā, nav vairs klasisko dāmu un kungu, ir tikai divu dzimumu cilvēki. Ja vīrietis pret sievieti ir vienkārši pieklājīgs, tad tā jau skaitās diskriminācija. Man tomēr labāk patīk senais romantisms, kad bija džentlmeņi un dāmas ģērbās elegantos tērpos. Sievietes būtu tikai ieguvējas, ja ļautu, lai vīrieši izrāda laipnību un viņiem savukārt no tā vairotos pašapziņa. Aizejot Vecrīgā uz krodziņu un nostājoties pie bāra letes, neviens sēdošais čalis savu vietu nepiedāvā. Taču, ja tā notiktu, es tikai priecātos un viņam pateiktu paldies. Un tad arī vīrietis varētu sajusties vīrišķīgāks, – uzskata Elizabete.

VinsVinai99Viņa spriež, ka cilvēki paši izvēlas savu dzīves scenāriju. Elizabete pazīstot arī tādus, kuri nemaz nealkst pēc attiecībām, dzīvo paši sev. Nav jau tāda pareizā vai nepareizā modeļa. Taču, kā viņa domā, vai dzīves scenārija rakstīšana ir katra paša ziņā, vai tas jau tapis kaut kur augšā?

– Pamatlīnijas varētu būt jau noteiktas, tomēr mums ir iespējas šo scenāriju koriģēt, izlemjot, ar ko tikties, ar ko ne, ko no savas dzīves izdzēst, ja to nevēlamies. Esam kā punkts ar daudziem stariem. Kodols jau paliek, bet kā tos starus saliekam kopā, ir pašu ziņā. Ja reiz cilvēks ir radīts, tad arī pats spēj radīt. No viena metāla gabala var izkalt gan rotas, gan zirga pakavus, – noteic Elizabete.

Ievēroju, ka viņa greznojusies ar vairākām interesantām rotām. Vai rotas būtu viņas sievišķīgā vājība?

– Man patiesi ir daudz rotaslietu, tās stāv saliktas trīs kastēs. Tāpat man ir daudz šallīšu un rokassomiņu. Patiku uz šīm lietām esmu mantojusi no mammas. Mēs abas ļoti labi saprotamies, esam līdzīgas un jūtamies kā labas draudzenes. Esam kopā ceļojušas uz Āfriku, Indiju, Meksiku, Libānu un citām svešzemēm.

Un kādas sievišķīgas nodarbes Elizabetei rada prieku?

– Man aizvien vairāk sāk mosties interese par ēdiena gatavošanu. Tāpat svarīgi, lai mūsu dzīvoklis, kas atrodas jumta stāvā ar skaistu skatu uz pilsētu, būtu mājīgs un sakārtots. Mums Salac
grīvā ir neliels zemes gabaliņš, taču neesmu vēl nobriedusi tur ierīkot mazdārziņu. Varbūt pēc desmit gadiem iepatiksies rušināties pa dārzu. Iespējams, pienāks arī laiks, kad aizraušos ar rokdarbiem, taču tagad labāk to vietā izvēlos lasīt grāmatas, skatīties filmas vai apmeklēt kultūras pasākumus, – atzīst Elizabete.

Viņai patīk savs vārds, jo tas ir sens, cienīgs, karalisks un spēcīgs. Elizabetei ir iebildumi, ja kāds vēlas viņu uzrunāt saīsināti par Betiņu vai Līziņu. Tad jau labāk lai saucot uzvārdā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Who the hell is she ?

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+