Anta un Jānis Vilnis Kučeri “Janavu” māju vietu ar četrpadsmit hektāriem zemes pie Daugavas netālu no Kokneses iegādājās pirms divdesmit trīs gadiem. Uz īpašumu pretendentu nebija un tas arī dārgi nemaksāja. Toreiz pilsētniekiem zeme laukos bija modes lieta.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Lai arī no mājām saglabājušās bija tikai drupas, Kučeri nodomāja – gan jau kādreiz noderēs. Un, kā izrādījās, tās ievajadzējās pavisam drīz.

Tad Anta strādāja agrofirmā “Koknese” par direktora vietnieci un galveno ekonomisti. Bet Vilnis bija galvenais celtnieks. Kad atnāca ilgi gaidītā neatkarība, kopsaimniecības panīka. Agrofirmā Antai maksāja vairs tikai piecdesmit latus, celtniecība apstājās, Vilnis vispār palika bez darba.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

“Studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, mācīja, ka kapitālisms ir kaitīgs, smirdošs un pūstošs. Bet nu mums, četrdesmitgadīgajiem, nācās ar pliku pakaļu tajā iesēsties pašiem. Iekrājās liels dzīvokļa īres parāds, bijām baigās sprukās,” atceras Anta.

“Es esmu latgaliešu meitene, no Dricēnu ciema Estu sādžas, lauku darbi man ir iedzimti. Mājās Latgalē vienmēr smaržoja pēc lauku tējām, dzērām tās un nekad neslimojām. Un tad iedomājos, ka mums taču pašiem ir savi lauki “Janavās”. Latvijas zemīte ir trekna, viss tur bija aizaudzis ar bieziem krūmiem. Ja kādu pleķīti no tiem atkarotu, varētu audzēt ārstniecības augus un pārdot. Tā arī darījām.

Vilnis pamazām sāka būvēt māju, kam projektu nolūkoja žurnālā “Praktiskais Latvietis”, izveidoja pa savam prātam ģeometriju, pielāgoja iekštelpu iekārtojumu mūsu vajadzībām, bet es ņēmos pa dobēm un laukiem, audzēju garšaugus, ārstnieciskās zālītes un kaltēju tējas. Ar laiku nāca pieredze tēju gatavošanā, ārstniecisko zālīšu kultivēšanā. Tīrumos un dobēs tagad vasarās zied, zaļo un smaržo vairāk nekā piecdesmit veidu augi. Esmu pārliecināta, ka mūsu mājās gatavojam Latvijā visgaršīgākās zāļu tējas,” lepojas Kučeres kundze.

Kad parādījās iespēja apgūt Eiropas naudu, Anta to nekavējās paņemt. Ar tās palīdzību saimniecībā daudz kas paveikts. Vasarās rindām vien brauc ekskursanti lielākās un mazākās grupās, Kučeri tos izvadā pa laukiem un pļavām, tad notiek ārstniecības augu demonstrācija un tēju baudīšana. 


Uzcelta pamatīga siltumnīca no izturīgā polikarbonāta. Tajā audzē daudzveidīgus garšaugus, ko kaltē, smalcina un mazās kārbiņās kopā ar jūras sāli fasē fantastiski aromātisku garšvielu maisījumu. Destilācijas aparātā iznāk smaržīgas ziedu esences, kuras pievieno “Janavās” taisītām ziepēm. Pēc vedeklas ieteikuma viena daļa tiek iefilcēta – ziepju gabaliņš jau ir ar sūkli.

Bet visvairāk Antas kundze dižojas ar savu gatavoto sejas krēmu, tas nosaukts mazmeitas Beātes vārdā. Arī līdz kosmētikas ražošanai nonākts, pateicoties Eiropas naudai. “Izmantojot Leonardo da Vinči projekta atbalstu, piecdesmit astoņu gadu vecumā aizbraucu uz Franciju, kur nelielā privātā kosmētikas ražotnē apguvu sejas krēmu gatavošanas pamatus. Un nu jau gandrīz gadu paši ar Vilnīti ražojam savu elitāru līdzekli ādas barošanai un mitruma līmeņa uzturēšanai. Krēma sastāvā ir bioloģiskais bišu vasks, sezama sēklu un mandeļu eļļa, rožūdens, rudzupuķu un salvijas destilāts, lavandas ēteriskā eļļa. Tā gatavošanā ir savi knifi un noslēpumi, kurus negribu atklāt.

Arī laukos var labi dzīvot, vajag tikai domāt un daudz strādāt. Saimniecībās uz vietas jāražo galaprodukts. Vienalga, vai tā būtu piena, gaļas vai putnu produkcija, bet, ja garšīga un veselīga, visu ko var pārdot.

Nākotne ir mājās ražotam labam galaproduktam. Tagad gribu “izsist” vēl vienu projektu. Mana iecere ir kulinārais mantojums. Saimniecības ēkā mums vietas pietiek, ierīkosim tur ēstuvi, kurā viesiem piedāvāsim senos, vienkāršos ēdienus. Lauku sievas varēs vest savus produktus, gatavot, darāmā pietiks arī pagasta cilvēkiem,” apņēmības pilna ir Antas kundze.

“Mana mīļākā atziņa ir šāda – darbs pagarina mūsu jaunību, bezdarbība veicina vecuma iestāšanos,” nobeidz Antas kundze.