Mobilā versija
Brīdinājums +15.6°C
Gundars, Kurts, Knuts
Pirmdiena, 25. septembris, 2017
19. augusts, 2017
Drukāt

Dārgais prieks – pirmklasnieks. Trīs mammas dalās pieredzē (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock
Uzziņa

2013. gada 7. augustā stājās spēkā tiesībsarga ierosinātie grozījumi Izglītības likumā, kas regulē mācību līdzekļu finansēšanas jautājumu, nosaka gan likumā lietotā termina "mācību līdzekļi" skaidrojumu, gan ievieš skaidrību, kurš – valsts, pašvaldība vai noteiktos gadījumos vecāki – ir atbildīgs par konkrētā mācību līdzekļa iegādi. Vecākiem savu finansiālo iespēju robežās jānodrošina bērns ar nepieciešamajiem individuālajiem mācību piederumiem: piemēram, kancelejas piederumiem, apģērbu un apaviem, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u.c.) obligātā satura apguvei nepieciešamo specifisko apģērbu, apaviem un higiēnas piederumiem. Valsts nodrošina ar metodiskajiem līdzekļiem (metodiskie ieteikumi un citi pedagoga darba vajadzībām paredzēti mācību izdevumi), papildu literatūru (uzziņu literatūra), digitālajiem mācību līdzekļiem un resursiem (elektroniskie izdevumi).

Šogad 1. septembrī skolas durvis vērs aptuveni 19 000 pirmklasnieku. Liels pārdzīvojums gan mazajiem ķipariem, gan viņu vecākiem, jo ģimenei sākas pavisam jauns, citāds dzīves posms. Un tieši tagad ir svarīgu rūpju laiks, gādājot visu nepieciešamo topošajam skolēnam. Skaidrojām, vai un kā atšķiras pirmklasnieka “ekipējuma” izmaksas, ar kādām situācijām un problēmām saskārušies vecāki, ja mazais uzsāk mācības lauku, mazpilsētas vai Rīgas pamatskolā. Trīs pieredzes stāsti.

Daudzbērnu ģimenei izdevumi ievērojami

Strenču iedzīvotāja, trīs bērnu māmiņa Ilvija Kokina: – Novembrī manam dēlam Kristoferam paliks septiņi gadi, un šogad viņš uzsāks skolas gaitas Strenču vidusskolā. Esam jau iepazinušies ar klases audzinātāju un zinām, ka klasē būs desmit skolēnu. Tas nav daudz – bērniem būs vieglāk iepazīt citam citu un skolotājiem viņus mācīt. Jau laikus skolotāja mums iedevusi sarakstu, kādi mācību līdzekļi jāiegādājas. Tas ir diezgan garš, piemēram, jānopērk divas zilas krāsas pildspalvas, desmit līniju burtnīcas, tikpat rūtiņu burtnīcu, dažādas mapes, ūdenskrāsas, flomāsteri, otas, kartons, līme…

Jāiegādājas arī maciņš, kurā glabāt naudu launagam, jo dēls paliks pagarinātajā grupā. Lēšu, ka izdevumi nebūs mazi – vismaz kādi 300 eiro, jo normāla (kas nebendē mugurkaulu) mugursoma vien jau var maksāt vairāk nekā 50 eiro, kur nu vēl apģērbs (labi, ka mūsu skolā nav ieviests formas tērps!), sporta tērps iekštelpām un āra nodarbībām, sporta un maiņas apavi… Penālis arī nebūs lētāks par desmit eiro. Var jau teikt – nav ko satraukties, preču klāsts ir plašs, izvēlies ko lētāku. Tiesa gan, nav jau jāpērk nez kādi zīmola apģērbi! Turklāt var izmantot veikalu akcijas. Taču kopumā cenas laukos neatšķiras no cenām lielpilsētā. Un ceļš līdz tuvākajiem veikaliem Valmierā un Valkā arī izmaksā padārgi. Labi, ka no bijušā vīra saņemu alimentus – 100 eiro par katru bērnu mēnesī. Un pati esmu mājražotāja – pelnu, kūpinot gaļu mazai kafejnīcai, kas atrodas netālu no dzīvesvietas. Kaut kā jau iztiekam.

Zane Eniņa ar dēlu Rasmusu Kārli. Foto - Zane EniņaZane Eniņa ar dēlu Rasmusu Kārli. Foto - Zane Eniņa

Prestižā skolā – bez uztraukumiem

Bet mūsu kolēģes žurnālistes, cēsinieces Zanes Eniņas dēls Rasmuss Kārlis (7 gadi) šoruden kļūs par Cēsu jaunās sākumskolas audzēkni.

– Tā ir privāta skola, ko dibinājuši vecāki, tāpēc ik mēnesi vecāku līdzmaksājums ir 135 eiro, pārējo sedz pašvaldība. Plus vēl maksa par ēdienreizēm un pagarināto grupu – apmēram septiņi eiro dienā. Par mācību līdzekļiem mums nav jāuztraucas – tos gādā skola. Par to, kā apģērbt pirmklasnieku, gan īpaši nesaspringstam, jo skola nav ieviesusi formas tērpu, un drēbes taču jau ir, atliek vien tās izvēlēties. Turklāt dzīvojam saprātīgi taupīgi – šo to iepērkam arī otrreizējo lietu veikalos. Nav gudri bieži pirkt ko jaunu, jo dēls aug burtiski pa mēnešiem. Skolas cēlienam domāju Rasmusam nopirkt jaunus šortus un apavus sportam. Tāpēc izdevumi nebūs lieli – ja nu kādi 50 eiro, nerēķinot līdzfinansējumu. Kopā ar to gan tagad sanāks ap 200 eiro.

Šo skolu izraudzījāmies tāpēc, ka tajā klasisko programmu apgūs citādi – vecāki iesaistās vienīgi kā atbalsts, visu veiks skolēni paši, mums nebūs uz kādiem svētkiem bērnu vietā jālīmē, jāšuj, jāizkrāso… Taču vecāki aug līdzi savām atvasēm, lai nezaudētu zinātkāri un izziņas vērtību. Visjaukākais, ka šādā skolā nenotiek vecāku mērīšanās savā starpā – kurš skolai ko vairāk izgādās.

Ar pamatotu sašutumu un neziņu

Kristīne Matīsa ar meitu Martu. Foto - Anda KrauzeKristīne Matīsa ar meitu Martu. Foto - Anda Krauze

Kinopētniece rīdzzniece Kristīne Matīsa, gatavojot savu meitu Martu (6 gadi) skolai, ir pamatīgi sašutusi: – Likumdošanā teikts, ka piecu gadu vecumā bērnu var pieteikt skolā, to pērn arī izdarīju, turklāt uzreiz trijās, kas atbilst mūsu deklarētajai dzīvesvietai. Bērnudārzā viņai vairs nav ko darīt, jo lasa un raksta ne vien latviski, bet arī krieviski. Piepeši šā gada sākumā Rīgas dome grozīja saistošos noteikumus, ka pilsētas skolās prioritāri nodrošina vietu tikai tiem bērniem, kuriem attiecīgajā (kalendārajā) gadā aprit septiņi gadi. Martai līdz septiņiem gadiem pietrūkst nieka divu mēnešu – tie apritēs nākamgad februāra sākumā, bet ar šiem noteikumiem meitas kārtas numurs visās rindās nobīdīts uz pakaļgalu… Rīgas domes izstrādātie noteikumi ir pretrunā ar Vispārējās izglītības likumā noteikto pamatizglītības ieguves uzsākšanas laiku un Bērnu tiesību aizsardzības likumā paredzēto bērna tiesību vienlīdzības principu. Izglītības likumā minētais turklāt atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijā noteiktajam, ka vecāki vai aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Un absurds ir tāds, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis savukārt sola – nākamgad visiem sešgadniekiem būs jāsāk iet skolā. Tātad tas, kam mēs šogad tērējam tik daudz laika un nervu, notiks automātiski. Tāpēc ir pamatotas dusmas uz politiķiem. Vēl līdz šai dienai nezinām, kurā skolā meita ies, tāpēc arī neko nezinām par skolas prasībām.

Tā kā braucu ar sabiedrisko transportu, jāizraugās skola, kas izdevīgāka no satiksmes viedokļa. Esam interesējušies par kādu privātskolu Pārdaugavā. Lai gan tajā par mācībām jāmaksā 200 eiro mēnesī, tomēr jauki, ka klasē būšot tikai septiņi astoņi zēni, Marta tur būtu vienīgā meitene. Tas mani ieintriģēja – domāsim. Vēl derētu kāda centra skola, tuvāk manai darbavietai, vai skola Āgenskalnā. Domājot par izdevumiem saistībā ar bērna sapošanu skolai, neesam no tiem vecākiem, kas skraida pa veikaliem un meklē, kur ko iegādāties ar atlaidēm. Gan jau nedēļu pirms skolas sākuma visu iepirksim. Kad es Martai jautāju – kā viņa gribētu ģērbties 1. septembrī, Marta atbildēja – saplēstos džinsos un T kreklā… Nu, droši vien tomēr izdomāsim ko citu, bet nekādas dārgo zīmolu problēmas mūs neuztrauc un galīgi nav svarīgs arguments ”lai būtu kā visiem” – Marta ir mierīgi izdzīvojusi trīs gadus bērnudārzā bez rozā krāsas apģērba vai mantām, kas dod zināmu rūdījumu prast atšķirties no citiem. Viņas apģērbā dominē zaļā krāsa, vārda dienā Marta saņēma dāvanā mugursomu – vardes izskatā, un mēs ceram, ka tā derēs arī skolai. Speciāli skolai naudu nekrājam, gan jau līdzekļu pietiks. Skolas drēbēm, sporta tērpiem nav jābūt svaigi pirktiem, skapis ar drēbēm Martai tikpat jau pilns, gan jau ko piemeklēsim – neesam izvēlīgas. Rēķinām, ka, gatavojot bērnu skolai, iztērēsim ne vairāk par 300 eiro.

MV3info_1708

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Dīvaini

Ludzā diennakts laikā likvidē trīs marihuānas audzētavasLikumsargi Ludzā diennakts laikā likvidējuši trīs marihuānas audzētavas, portāls LA.lv uzzināja Valsts policijā (VP).
Draugiem Facebook Twitter Google+