Dārgums Latvijai un Gaujienai 0
Kas Latvijai bija, ir un būs Jāzeps Vītols un kas Jāzepam Vītolam bija Gaujiena? To ikviens var uzzināt, saprast un izjust Jāzepa Vītola Mūzikas dienās Gaujienā katru vasaru jūlija nogalē.
Tad “laiki atpakaļ gar krauju nāk” un mēs nākam viesos pie Jāzepa Vītola, sekojot viņa gaitām no Valmieras līdz Pēterburgai, no Rīgas līdz Gaujienai, “paradīzei”, kur “daba sakopojusi skaistumu, cik vien sirds vēlas”, kur putnu koncerti pārspēj visu, ko līdz šim profesors dzirdējis, un lakstīgalas pogo piecu soļu attālumā. Jāzeps Vītols iemīl Gaujienu, savu iedvesmas avotu, savu paradīzi, un Gaujiena iemīl Jāzepu Vītolu ne tikai kā dižu komponistu, bet arī kā sirsnīgu, omulīgu, vienkāršu (jo garīgi lielāks ir cilvēks, jo vienkāršāks!), ar humora izjūtu apveltītu cilvēku.
“Anniņās” – tā Jāzeps Vītols sievai Annijai par godu nosauca Latvijas valdības viņam dāvāto Gaujienas muižas aldara māju – vienmēr skan mūzika, dziesma un bērnu smiekli, jo “onkels Jāzeps”, tāpat arī Annija ļoti mīl bērnus.
Mēs esam lepni, ka varam būt klāt kopā ar Jāzepu Vītolu tik valstiski nozīmīgos un svinīgos brīžos kā Latvijas Konservatorijas dibināšana un Dziesmu svētki.
Ne mazāk lepni mēs kopā ar Gaujienas lielāko dārgumu – komponistu Jāzepu Vītolu – baudām mums tik pazīstamo un mīļo Gaujienas ainavu burvību – priecājamies kā bērni par uzaicinājumu pavizināties kopā ar komponistu laivā pa Anniņu dīķi, uzmanām, vai profesors, uz makšķerēšanu taisoties, nav aizmirsis paņemt līdzi mutes ermoņikas, ar ko zivis pievilināt.
Mēs iejūkam radu bērnu pulkā, kas brīvajos brīžos vienmēr tinas ap “onkel’ Jāzepu” cerībā, ka arī mēs dabūsim gabaliņu garšīgā dzimumdienas kliņģera ar brūnajām mandelēm. Kas piecu gadu vecumā to nobaudījis, nekad neaizmirsīs – patiesi, 1943. gada 26. jūlija kliņģera garšu es atceros visu mūžu!
26. jūlijs gaujieniešiem bija, ir un būs gandrīz vai nacionālo svētku diena, jo tā ir Jāzepa Vītola dzimšanas un Annijas vārda diena. 1933. gada 26. jūlijs bija liela diena – iemīļotā komponista Jāzepa Vītola 70. dzimšanas diena.
Mēs stāvam korī uz Gaujienas ģimnāzijas kāpnēm, suminām profesoru un dziedam, paklausot jubilāra diriģējošam žestam.
Tas ir Gaujienas Dziesmu svētku sākums, tradīcija, kas augusi un attīstījusies, spoži atmirdzējusi Jāzepa Vītola simtgadē 1963. gadā, bet īpaši uzplaukusi ar komponista 125. dzimšanas gadskārtu, kad par Jāzepa Vītola Mūzikas dienu māksliniecisko vadītāju kļuva maestro Edgars Račevskis, aicinot uz Jāzepa Vītola “paradīzi” korus un diriģentus no visiem Latvijas novadiem un no ārzemēm.
Tāpēc “Anniņās” jau vairāk nekā 40 gadus ir Jāzepa Vītola memoriālais muzejs, kas tapis pēc Gaujienas vidusskolas skolotāju ierosmes, tāpēc mums katru vasaru ir mazie Latvijas Dziesmu svētki, tāpēc Gaujienā no 1990. gada ir mūzikas un mākslas skola, tāpēc katru vasaru Gaujienā pulcējas Latvijas mūzikas skolu audzēkņi – vītolēni.
“Tāpēc vairāk esmu domājis uz priekšu, kas darāms un pie kā tūlīt jāķeras klāt. Tagad sajūtu, ka mana tiesa darīta. Es zinu, ka jaunie savu darbu turpinās,” jo “mūsu pienākums ir piedāvāt savus plecus tiem, kas pēc mums nāk, lai tie mūsu augumu pāraugtu, mums pāri celtos. Spējīgais uz saviem pleciem nes vairākas paaudzes, nesabrūkot zem nastas.” (Jāzeps Vītols)
Jāzepa Vītola novēlējums mums visiem: “Mīļie tautieši! Saglabājiet jūsu darbos jūsu personīgo, jūsu latvisko es! Jo tikai iekšķīga taisnība pārliecina. Tauta skatās uz jums, gaida jūs kā spēcīgus līdzcīnītājus šinīs smagajās cīņās ap latvisko dvēseli. Un tauta un viņas māksla nav sadalāmas. Saglabājiet latvisko!”
