Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. augusts, 2012
Drukāt

Dari, ko mīli, un mīli, ko dari

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Una Rēķe dienas centrā Cerību ligzda vada sporta nodarbības jauniešiem ar īpašām vajadzībām.Una ir tulkotāja, sešus gadus strādājusi Briselē. Pērn kopā ar ģimeni atgriezusies Latvijā, uzsākusi studijas Rīgas Stradiņa universitātes Mākslas terapijas maģistra studiju programmā, apgūst deju un kustību terapiju. 


Vēl Briselē esot, viņa sākusi meklēt kādu sportisku nodarbi, kas ļautu izkustēties pēc sēdošās darbadienas. Uzzinājusi par Skandināvijā populāro kustību Friskis&Svettis (aptuvenā tulkojumā – svaigs un nosvīdis). Tā ir sporta nodarbība, kas apvieno gan dejas elementus, gan kardiotreniņu, nedaudz līdzinās aerobikai. Visinteresantākais ir darbības princips – instruktori strādā brīvprātīgi, nodarbības vada bez maksas.

“Latvijā arvien populārāks kļūst teiciens: dari, ko mīli, un mīli, ko dari.Šāds princips ir arī savdabīgajai sporta kustībai,” saka divu bērnu mamma Una Rēķe.

 

Una bija visai bažīga, jo nekad nebija tikusies ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. Taču jau pirmajā reizē barjeras krita!

 

Viņa pieteicās apmācībām. Pēc tam guva labu pieredzi, divus gadus vadot treniņus Beļģijā. Atgriežoties Latvijā, sāka meklēt vietu, kur varētu būt brīvprātīgā trenere.

Interneta vietnē www.esilabs.lv, kur apkopota informācija par brīvprātīgajiem, Una izlasīja, ka dienas aprūpes centrs Cerību ligzda meklē sporta aktivitāšu vadītāju. Bija visai bažīga, jo nekad nebija tikusies ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības. Taču jau pirmajā reizē barjeras krita!

“Šie jaunieši ir atvērti un jauki. Nāk klāt, grib apķerties, izvaicā, stāsta par sevi. Esmu aizkustināta no viņu tiešuma un sirsnības. Var nojaust, ka daudziem ikdienā pietrūkst emocionālas saskarsmes ar līdzcilvēkiem. Redzams, cik būtiska viņiem ir kopābūšana – kad sadodamies rokās, visi skrienam aplī…

Vīrs saka, ka pēc šīm nodarbībām esmu ļoti pacilāta, pilnīgi vai lidoju. Es smejos – esmu egoiste, eju pēc patīkamām emocijām. Tas ir viens no brīvprātīgā darba plusiem – iespēja saņemt prieku.

Taču tas ir arī nopietns pienākums, prasa atbildību. Nevar tā – šodien paslinkošu, nestrādāšu tik cītīgi… Vairāki mani draugi un paziņas teikuši, ka arī gribētu kaut ko veikt brīvprātīgi. Tas ir pa spēkam ikvienam. Kaut vai vecam cilvēkam palasīt priekšā grāmatu vai izvest pastaigā kaimiņa suni.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+