Foto – www.andriskozlovskis.lv

Dari labu un lasi 36,6 °C 0

Liena Balode (24) darbošanos invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons sākusi jau pirms 16 gadiem.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

“Apeironā esmu, kopš apvienība dibināta, – tas notika mūsu ģimenes mājās, jo organizācijas radītāji ir mani vecāki un viņu kursabiedri. Palīdzības sniegšana citiem gan nebija vecāku mudinājums – pati to vēlējos, tomēr viņi man iemācījuši, ka ir normāli palīdzēt citiem, nesaņemot par to samaksu.

Cenšos te būt vismaz reizi nedēļā, taču tagad – biežāk, jo esmu mentore Taniai no Spānijas, kura organizācijā arī veic brīvprātīgās darbu un dzīvos šeit gadu. Viņa pie mums ieradās, pateicoties Eiropas Savienības neformālās izglītības programmai Jaunatne darbībā. Palīdzu Taniai labāk iejusties, ne tikai iepazīstinot ar cilvēkiem, bet arī izrādot Rīgu un Latviju. Ja gribētu doties brīvprātīgā darbā uz ārzemēm, vēlētos, lai mani uzņem tāpat, kā to daru es – galu galā esmu viņas uzticības persona,” priecājas Liena.

CITI ŠOBRĪD LASA

Liena piedāvā idejas dažādu kampaņu rīkošanai un pati tajās iesaistās – piemēram, pērn Apeirons bija atrodams arī mūzikas festivālā Positivus. Vēl viņa darbojas projektā Mīļā auklīte, kas tapis sadarbībā ar ziedot.lv. Tā ietvaros tiek apmācītas auklītes, kurām astoņas stundas nedēļā jāpavada ar bērnu, kam ir invaliditāte. Pakalpojums tiek sniegts apmaiņā pret ziedojumu, un vecāki var brīvo laiku pavadīt citādāk, kaut vai apmeklēt kino.

Reiz viņa kopā ar citiem jauniešiem apsekojusi stāvvietas un uz automašīnu vējstikla likusi draudīgas zīmītes tiem, kuri savus spēkratus atstājuši invalīdiem paredzētās vietās.

Liena cenšas apvienības aktivitātēs iesaistīt jaunus brīvprātīgos, arī savus draugus.

“Brīvprātīgā darbs nav viegls – tas ir atbildīgs, turklāt prasa lielu mīlestību, pacietību un iecietību, jo cilvēki, ar kuriem saskaries, mēdz būt dažādi. Nereti pie mums ierodas invalīdi, kuri nolaiduši rokas, domā, ka neko nevar izdarīt un ka dzīve galā. Tad nu palīdzam viņiem integrēties sabiedrībā, rīkojam nometnes. Brīžiem cilvēks ar invaliditāti, pateicoties savam gribasspēkam, spēj paveikt vairāk nekā veselais.”