Degunradžvaboles dārzam nekaitē 0
“Šo kukaini atradām zirgu mēslu kaudzē. Vai tas nav dārza kaitēklis?” RITA V.
Atsūtītajā attēlā redzams tikko izšķīlies komposta degunradžvaboles (Oryctes nasicornis) tēviņš, kura ķermenis šādā stadijā vēl ir mīksts. Apžūstot tas kļūst ciets un brūns.
Entomologs Andris Piterāns skaidro – degunradžvabole dārzam nekaitē. Šī ir dienvidu sugu vabole, iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas ceturtajā kategorijā. Degunradžvabole ir viena no krāšņākajām un prāvākajām Latvijas vabolēm, bet iespaidīgais rags padara kukaini līdzīgu degunradzim (šā iemesla dēļ arī dots nosaukums). Tā pieder pie plākšņūsaiņu dzimtas vaboļu ģints. Šajā vaboļu dzimtā ietilpst arī mēslu vaboles (plašāk pazīstamas kā skarabeji) un maijvaboles.
Degunradžvabole Latvijā sastopama ne pārāk bieži, mīt trūdvielām bagātās vietās, piemēram, komposta kaudzēs, zāģskaidās. Pieaudzis īpatnis dzīvo aptuveni divas nedēļas un šajā laikā neēd, jo visam periodam nepieciešamās barības vielas uzkrāj kāpura stadijas laikā. Kukaiņu vienīgais uzdevums – sapāroties un izdēt olas. Rags virs mutes ir tikai vaboļu tēviņiem, bet mātītēm šajā vietā ir neliels paugurs. Pasaulē sastop aptuveni 40 šo vaboļu sugu, savukārt Latvijā tikai vienu – komposta degunradžvaboli.
Salīdzinājumā ar saviem izmēriem degunradžvabole, iespējams, ir pasaulē spēcīgākais radījums. Tā uz muguras spēj nest smagumu, kas pārsniedz pašas svaru 850 reižu (reti kurš cilvēks var pacelt pat savu svaru!).
Latvijas Dabas muzeja entomologs Jānis Dreimanis stāsta: gan degunradžvaboļu, gan maijvaboļu kāpuri ir balti, attīstās vairāku gadu garumā. Maijvaboles kāpuri attīstības beigās ir 5 cm gari, parasti dzīvo augsnē, zem saknēm, kur nav tik daudz trūdvielu (piemēram, zālājos), savukārt degunradžvaboles kāpuri ir 6–10 cm gari, un to attīstībai vajag ar trūdvielām bagātu zemi.
