Kultūra
Kultūrpolitika

Dārziņskola bārenītes lomā0


Zāle skolas audzēkņiem ir mācību līdzeklis līdzīgi mūzikas instrumentiem, un šobrīd tā ir mācībām nepiemērotā stāvoklī.
Zāle skolas audzēkņiem ir mācību līdzeklis līdzīgi mūzikas instrumentiem, un šobrīd tā ir mācībām nepiemērotā stāvoklī.
Foto: Timurs Subhankulovs

E. Dārziņa skolu absolvējušas tādas latviešu mūzikas izcilības kā trīskārtējais “Grammy” balvas laureāts diriģents Andris Nelsons, pasaulē pazīstamais daudzu apbalvojumu īpašnieks Gidons Krēmers, maestro Raimonds Pauls un neskaitāmi citi, tomēr skola nesaņem pienācīgu valsts uzmanību.

Ēka, kurā skola šobrīd atrodas, celta 1974. gadā. Kopš tā laika atsevišķas skolas daļas tikušas remontētas, bet zāle, kurā notiek ne tikai dažādi svētki kā ikvienā citā skolā, bet arī eksāmeni un ieskaites, kas būtiski svarīgas audzēkņu profesionālajai izaugsmei, ir morāli un fiziski novecojusi, ievērojami apgrūtinot topošo mūziķu un viņu pedagogu dzīvi.

Lai pievērstu uzmanību absurdajai situācijai, kad audzēkņu panākumi tiek izmantoti kā valsts vizītkarte, bet budžetā nav iespējams atrast mazliet vairāk kā pusmiljonu eiro vismaz mācību procesā būtiski nozīmīgās skolas zāles mūsdienīgai rekonstrukcijai, jau kopš pērnā rudens tiek rīkots labdarības koncertu cikls “Mana pirmā skatuve”, kurš pulcē pazīstamus mūziķus – agrākos skolas audzēkņus.

Liekas problēmas audzēkņiem

Par to, ka zāles remonts ir absolūti un neatliekami nepieciešams, pārliecinājos arī pati. Jau atverot zāles durvis, pat svaigā pavasarī un tai tukšai esot, pretī sitas smacīgs, sastāvējies gaiss. Ziemā zālē esot neciešami auksts, un vienmēr kādā vietā tek jumts, atceras agrākais Dārziņa skolas audzēknis, pazīstamais pianists Andrejs Osokins.

No profesionālā viedokļa vēl daudz lielākas grūtības rada sliktā akustika un celšanas brīdī, 1974. gadā, it kā līdzās esošās Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņu vajadzībām veidotās skatuves slīpums, kas mūziķiem rada papildu grūtības, jo spēlējot jāsēž šķībi. Tādēļ patlaban situācija tiek risināta, vienas klavieres novietojot orķestra bedrē, bet otras – tām līdzās uz paaugstinājuma, skaidro skolas projektu vadītāja Agneta Krilova-Bērziņa.

“Skolas zāle ļoti ilgi bija vienīgā vieta, kur varēja gan mēģināt, gan spēlēt eksāmenus, ieskaites, skolas koncertus – tā ir ļoti svarīga mācību darba procesa sastāvdaļa. No vienas puses, tā ir vieta, kur piedzīvots daudz adrenalīna un garīgs pacēlums, bet, no otras, zālē vienmēr bija ļoti lielas problēmas, pirmā un lielākā – akustika,” atceras Andrejs Osokins, piebilstot, ka laikā, kad viņš mācījās (līdz 2003. gadam. – L.K.-Š.), skolā bijuši arī ļoti slikti instrumenti.

Tie nomainīti pret labākiem, taču akustika nav mainījusies, un spēlēt joprojām ļoti grūti. “Protams, vistalantīgākos nevar apstādināt, bet tieši tiem, kuri iespēlējas lēnāk, mācās pakāpeniski, viņiem tas, ka ieskaite, eksāmens nav svētki, bet gan mocības, rada lielas problēmas un, iespējams, kļūst par faktoru neturpināt mūzikas studijas, kad sākas jau sarežģītāks repertuārs,” spriež slavenais pianists.

Tagad, kad ir iespēja salīdzināt apstākļus savā bijušajā skolā un līdzīgās mācību iestādēs citur pasaulē, viņš novērojis, ka, piemēram, Minuhina skolā Lielbritānijā, kas citādi Dārziņiem ļoti līdzīga, “ja vispār vari kaut ko nospēlēt, tas skanēs skaisti”.

Savukārt Dārziņa skolas zālē audzēkņiem īpaši jāpielāgojas, jāpārvar zāles trūkumi un jārēķinās, ka iegūtās prasmes nekur citur izmantojamas nebūs.

Finansējumu sola līdz 2022. gadam

Arī Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktore Iveta Dreiblate uzsver – līdzīgi kā mūzikas instrumenti, skolas zāle ir mācību līdzeklis. Tomēr vismaz pagaidām līdzekļi tās pārbūvei nav atrasti.

Kultūras ministrijas komunikāciju speciāliste Inita Kabanova atbild, ka ministrija meklēs risinājumu projektēšanas finansējuma nodrošinājumam, līdz 2022. gadam Profesionālās izglītības kompetenču centra (PIKC) Nacionālās mākslu vidusskolas infrastruktūras uzlabošanā kopumā esot plānots ieguldīt 9 404 536 eiro, piesaistot kā valsts budžeta līdzekļus, tā ES fondu finansējumu.

Kamēr valsts naudu vēl meklē, skolas atbalsta biedrība cenšas rast risinājumus, kā piesaistīt finansējumu, bet galvenokārt – sabiedrības uzmanību samilzušajai problēmai. Līdz šim ziedojumu kontā nonākuši aptuveni 15 000 eiro – viens 10 000

iro liels mērķziedojums no anonīma labdara, kā arī nedaudz vairāk kā 5000 eiro no koncertiem. Tiesa, daļu no koncertos savāktajiem līdzekļiem nācies samaksāt par koncertu organizēšanu – autortiesību licenci un telpu īri, tādēļ patlaban zāles renovācijai paredzētajā ziedojumu kontā ir aptuveni 13 000 eiro.

Agneta Krilova-Bērziņa stāsta, ka vienīgā zāle, kuru Dārziņa skola var izmantot koncertiem bez maksas, ir Rīgas Stradiņa universitātes aula. “Tas ir ļoti liels atbalsts, taču kļūst arvien sarežģītāk, jo valsts iestādes viena otrai neko par velti nedrīkst dot, tad uzreiz ir Valsts kontrole klāt un stingrais rājiens,” raizējas projektu vadītāja. Tieši šī iemesla dēļ sarežģītākas kļūst audzēkņu iespējas muzicēt ārpus skolas.

Iveta Dreiblate pragmatiski uzsver – līdzekļu vākšana no paša projekta sākuma nav bijis tā galvenais mērķis: “Neviens necerēja, ka savāksim vairāk nekā 600 000 eiro. Esam ļoti pateicīgi visiem, kuri popularizējuši šo koncertciklu un nākuši uz to, jo redzam, ka esam sadzirdēti gan sabiedrībā, gan politiķu vidū, un Nacionālās mākslu vidusskolas vārds ierakstīts arī šīs valdības programmā.”

Jau patlaban pārbūves izmaksas gan tiek lēstas 600 000 eiro apmērā (vēl pagājušajā gadā izskanēja skaitlis 400 000. – L.K.-Š.), bet, ja pārbūves procesu vēl pavilks garumā, var nonākt arī pie miljona. Sākotnējie plāni bijuši pieticīgāki, taču projekta laikā aktivizējušās arī pārējās NMV skolas, kuru mācību procesa organizācijā arī nepieciešama zāle.

Foto: Timurs Subhankulovs

Kultūras vēstneši nesakārtotā vidē

Agneta Krilova-Bērziņa teic: ir absurdi, ka visus šos gadus Latvijas izcilie mūziķi skolojas nesakoptā, nesakārtotā vidē, jo valsts nevar atrast līdzekļus zāles sakārtošanai.

“Redzot, kas notiek ar citām skolām – tepat netālu izremontētā Jūrmalas mūzikas vidusskola, jaunuzceltā Ventspils mūzikas vidusskolas ēka, bet Dārziņskola atkal paliek bārenītes lomā – turpina ražot izcilības, bet netiek nodrošināts normāls mācību process.”

Iveta Dreiblate uzsver: kopš sava darba sākuma skolā viņas mērķis bijis veidot skolai atpazīstamu tēlu.

Visi mūziķi labdarības koncertos savu līdzdalību dāvina, par to neprasot samaksu. Pianists Andrejs Osokins atceras – kad desmit gadus pēc skolas gaitu beigām Anglijā ierakstījis disku ar skolas 4.–7. klases repertuāru un to uzdāvinājis E. Dārziņa mūzikas skolai, nospēlējis skolas zālē arī mazu koncertu. “Tad atkal atcerējos, cik grūti spēlēt šajā zālē, pat man ar visu savu koncertu pieredzi.”

Pēc viņa domām, arī skolas koncertā apstākļiem jābūt ideāliem, lai topošais mūziķis varētu sajust: ja vari nospēlēt te, tad vari braukt muzicēt uz visām skaistajām, lielajām pasaules koncertzālēm.

Ceturtajā cikla koncertā “Vēl viena klātbūtne”, kas notiks 17. aprīlī Lielajā ģildē, uz skatuves kāps skolas absolventi – pianisti Sergejs un Andrejs Osokini, čelliste Marta Sudraba un klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, kas muzicēs kopā ar E. Dārziņa mūzikas skolas audzēkņu un absolventu simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā.

Agneta Krilova-Bērziņa neslēpj prieku par to, ka idejai par labdarības koncertu nepieciešamību atsaukušies visi uzrunātie mūziķi.

Zināms arī, ka 6. maijā Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē skanēs kamerkoncerts, kurā piedalīsies flautiste Dita Krenberga un kvartets “RIXC” (divi tā dalībnieki speciāli uz šo koncertu ieradīsies no Skandināvijas. – L.K.-Š.), bet vēl nav saplānots, kur un kad notiks noslēdzošais koncerts, kurā piedalīties apsolījis arī maestro Raimonds Pauls.

Projektu vadītāja cer, ka koncerti sasniegs vēl vienu mērķi: “Tas vēl un vēlreiz ir apliecinājums, cik ļoti spēcīgas mūzikas personības nākušas no Emīla Dārziņa skolas. Viņi nes Latvijas labo vārdu un slavu pasaulē, viņi ir mūsu kultūras vēstneši. Mūzikai un kultūrai kopumā nekad nav redzams ātrs finansiāls ieguvums, tomēr es ceru, ka mainās uzskats, ka kultūra tikai patērē, ka arvien lielāka sabiedrības daļa saprot – jo vairāk mūsu valsts ar labu vārdu izskan pasaulē, jo vairāk mēs arī piesaistām kultūras tūristus.”

Daži no izcilajiem Dārziņskolas absolventiem

• Trīskārtējais “Grammy” balvas laureāts diriģents Andris Nelsons, pasaulē pazīstamais daudzu apbalvojumu īpašnieks, vijolnieks Gidons Krēmers.

• Komponisti Raimonds Pauls, Mārtiņš Brauns, Pēteris Vasks.

• Diriģents Māris Sirmais, pianisti Sergejs, Andrejs un Georgijs Osokini, dziedātāja Inga Kalna, čelliste Marta Sudraba, flautiste Dita Krenberga un daudzi citi.

 

Valsts ieguldījumi Nacionālās Mākslu vidusskolas infrastruktūrā

• E. Dārziņa mūzikas skolas kāpņu telpu remontam un Rīgas Horeogrāfijas skolas fasādes dekoratīvā apšuvuma un siltumizolācijas atjaunošanai – 104 431 eiro (2018. gadā).

• Iepriekšējos divos gados neatliekami veicamiem darbiem – 594 579 eiro.

• Līdz 2022. gadam plānots ieguldīt 9 404 536 eiro ES fondu un budžeta naudas: iecerēts pārbūvēt skolas vispārizglītojošo ēku korpusu un sporta zāli Kalnciema ielā; uz jaunām telpām Slokas ielas 52a un 52b namos pārcelsies Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi; paredzēta E. Dārziņa skolas Lielās zāles atjaunošanas darbu programma.

Avots: KM

LA.lv