Kultūra

Dārziņskolas karogu augstu turot. Saruna ar Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas direktoru Juri Kaufeldu 16


Juris Kaufelds: “Man ļoti gribētos, lai nepazūd skolas tradīcijas, lai “Dārziņi” arī turpmāk seko tam, kas notiek mūzikas pasaulē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, iet līdzi un dažreiz arī pa priekšu.”
Juris Kaufelds: “Man ļoti gribētos, lai nepazūd skolas tradīcijas, lai “Dārziņi” arī turpmāk seko tam, kas notiek mūzikas pasaulē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, iet līdzi un dažreiz arī pa priekšu.”
Foto – Timurs Subhankulovs

Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolai jeb, kā tautā teic, “Dārziņiem” šogad aprit 70 gadi. Tam par godu nupat izskanējis vesels koncertu maratons – bez palīgiem un papildspēkiem bērni veselu mēnesi snieguši septiņus augsta līmeņa koncertus pārpildītā Mūzikas akadēmijas zālē. 18. aprīlī Lielajā ģildē notiks svinīgais noslēguma koncerts ar solistiem, kamermūziku un simfonisko orķestri. “Mēs gribētu, lai visi, kas atnāk uz koncertu, justos labā noskaņā, kā svētkos, nevis sāpīgās pārdomās par problēmām, ar ko sastopamies ikdienā,” šīs sarunas sākumā man teic skolas direktors Juris Kaufelds.

– Jūs Dārziņskolu vadāt jau 17 gadus. Tā ir gandrīz ceturtā daļa no skolas mūža. Kas ir tas iepriekš saņemtais un tālāk nododamais mantojums?

J. Kaufelds: – Paldies gudrajiem cilvēkiem, kuri pirms 70 gadiem – kaut arī Latvijā jau bija mūzikas skolu tīkls – nolēma radīt skolu īpaši apdāvinātiem bērniem, lai viņus apmācītu mūzikā, gatavotu māksliniekus Latvijas profesionālajiem mūziķu kolektīviem, kā arī profesionālus mūziķus dažādiem kameransambļu sastāviem utt. Man ir prieks un gandarījums, ka, neraugoties uz dažādām pārmaiņām, gan padomju laikos, gan atgūstot neatkarību, skola, balstoties uz tradīcijām un visu laiku pedagogu rūpīgo, radošo darbu, spējusi saglabāt un attīstīt savu īpašo unikālo modeli un dot milzīgu pienesumu vispirms jau Latvijas profesionālajiem kolektīviem, arī pedagoģijai, citām mūzikas iestādēm. Dzelzs priekškaram krītot, daudzi mūsu audzēkņi devušies izglītoties tālāk ārpus valsts, kur tiek ļoti gaidīti, jo šeit iegūtā izglītības kvalitāte ir ļoti augsta. Mūsu skolai ir trīs spēcīgi balsti – tradīcijas, jaunie talanti no visiem mūsu valsts reģioniem – novados viņu ir pat vairāk nekā Rīgā –, bet noteicošais panākumu pamatā visus 70 gadus bijuši mūsu skolotāji. Jau pēc pirmajiem izlaidumiem te ļoti ātri kā pedagogi atgriezās skolas bijušie absolventi. Tagad viņu ir jau lielākā daļa. Mums ir profesionālas ievirzes izglītības programma no 1. līdz 9. klasei, tad profesionālās vidējās izglītības programma no 1. līdz 3. kursam un paralēli arī struktūrvienība – vispārizglītojošā pamatskola – no 1. līdz 9. klasei. Tas ir ļoti pārbaudīts modelis, kas visus gadus ir devis augstas kvalitātes rezultātus jauno mūziķu sagatavošanā un audzināšanā. Instrumenta spēle un mūzikas apgūšana attīsta profesionālās spējas un bagātina cilvēka garu un dvēseli, bet vispārizglītojošā skola palīdz veidot personību. Mūziķiem, kuri brauc pasaulē, ļoti svarīgas ir svešvalodas, pie mums var apgūt trīs. Skaidrs, ka mūziķim būtiska arī matemātika, ko, protams, nevajadzētu prasīt augstākajā līmenī. Arī ar šādām mums izvirzītām prasībām esam cīnījušies. Fiziku un ķīmiju mācām līdz 9. klasei. Jā, valstī bija doma ieviest visās profesionālajās vidusskolās šos priekšmetus, bet es biju strikti pret šo prasību “Dārziņiem”. Kāpēc gan bērniem, kuri jau izvēlējušies profesionāla mūziķa ceļu, pēc deviņiem pamatskolas gadiem pēkšņi padziļināti pievērsties fizikas un ķīmijas studijām, kas mūzikas apguvē nav būtiskas? Reti, tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad mūsu audzēkņi pēc 9. klases aiziet, piemēram, uz Rīgas 1. ģimnāziju. Nevienam nav noslēpums, ka “Dārziņi” ir visaugstākās raudzes mūzikas izglītības iestāde, bet lepojamies arī ar to, ka mūsu audzēkņi profesionālo vidējo mācību iestāžu reitingā, ko veido pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, piecus gadus pēc kārtas ir pirmajā vietā. Talantīgi bērni ir talantīgi visur. Mani skumdina, ka sabiedrībā ne vienmēr izprot mūziķa profesiju. Ah, tie čīgātāji – esmu dzirdējis arī tamlīdzīgus izteicienus. Jā, ilgi jāmācās arī par ārstu, bet kļūt par profesionālu mūziķi bez 18 vai 20 izglītošanās gadiem nav ko domāt. Jā, var mammai vārdadienā nospēlēt “Circenīti aizkrāsnē”, bet es runāju par profesionāliem mūziķiem, kuri var izprast un kvalitatīvi atskaņot visas pasaules mūzikā radītās bagātības. Ja, piemēram, kādas citas profesijas pārstāvis dažas dienas atslābināsies, nekas nenotiks. Taču mūziķis tādu greznību atļauties nevar, jo, kā teica mans skolotājs, ja nespēlēsi vienu dienu, to sajutīsi pats, ja izlaidīsi divas dienas – to dzirdēs arī tavs skolotājs, bet, ja nespēlēsi trīs dienas, to sajutīs visi tavi klausītāji. Tāpēc mūsu vidusskolā audzēkņi tiek atlasīti rūpīgi. Uz mūziķa profesiju nelaužas masveidā, nav tā, kā dažs iedomājas: jo lielāks būs audzēkņu skaits, jo lielāki panākumi. Šo profesiju jāsāk apgūt ļoti agrā bērnībā un jānodarbojas tiem, kuri gatavi tai atdot visu savu dzīvi. Pa visiem 16 izlaidumiem, kopš esmu direktors, varbūt tikai kādi pieci vai seši no mūsu absolventiem nav turpinājuši tālāk izglītoties izvēlētajā mūzikas profesijā. Mūsējie gandrīz visi simtprocentīgi turpina mācīties augstskolās – arī pasaulē.

– Un, kaut skolojušies par mūsu nodokļu maksātāju naudu, tur arī paliek.

– Jā, ir vērojama tāda tendence. Taču vai tāpēc, ka savā valstī nespējam nodrošināt jauno spējām atbilstošas darba vietas un konkurētspējīgu atalgojumu, lai šie talantīgie Latvijas bērni nemācītos un neattīstītu savu muzikālo talantu? Tas, ka spēlē citur pasaulē, nav mūsu apdāvināto mākslinieku vaina. Bet ir arī daudzi, kuri atgriežas un atved pilnīgi jaunas dažādu instrumentu spēles skolas. Piemēram, sitaminstrumentu klases absolvents Artis Orubs pēc skološanās ārzemju augstskolās pārveda jaunu, pilnvērtīgu džeza, roka un vieglās mūzikas sitam­instrumentu spēles skolu, kādas mums, līdz tam orientētiem lielākoties akadēmiskās mūzikas laukā, iepriekš nebija un vairāk tika mācīts, balstoties uz intuīciju.

– Runājot par pedagogiem, jūsu skolā strādājošā Ilze Treija ir pirmā Jāņa Cimzes balvas laureāte.

– Jā, un par to patiess prieks, ka pedagogu darbs arī kultūrizglītībā beidzot tiek novērtēts. Mūsu skolā šo balvu pelnījušu pedagogu ir vairākums. Kad klasē ienāk mazs knēvelis, nobijies, kautrīgs, šallīte velkas pa grīdu, neko daudz nesaprotošs un tādam mazulim jāsāk mācīt spēlēt instrumentu, ne visi izcili izpildītājmākslinieki to spēj. Tur vajadzīga pedagoga dzirksts un talants. No otras puses, skolotājam jābūt lielai pacietībai un savaldībai, jo mūsdienās nav kā Emīla Dārziņa tēva laikos (viņš bija skolotājs Jaunpiebalgas Jāņaskolā), kad klases stūrī stāvēja sabērti zirņi. Mūsu pedagogi, par kuru atlīdzību Kultūras ministrija ir domājusi, taču tai, protams, līdz Eiropas līmenim vēl tālu, lielākoties te strādā nevis algas dēļ, bet kā misionāri, lai gatavotu konkurētspējīgus profesionāļus. Ja nemaldos, desmit gados mums ir 375 starptautisko konkursu laureāti, mājaslapā nav vietas visu panākumu pieminēšanai. Vienu pedagogu tomēr riskēšu nosaukt. Pie mums strādā Romāns Šnē, “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē tēvs, kuram ir 83 gadi. No rīta jautāju – kā klājas? Un viņš kārtējo reizi atteic – ziniet, direktor, paņēmu vēl vienu pirmklasnieku. Un viss sākas no sākuma – mazais nostādināts pretī pedagogam, rokās ielikts instruments, un sākas grūtais ceļš uz skaisto mūzikas pasauli izcila pedagoga vadībā.

– Jūs esat strikts pretinieks skolas apvienošanai ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, Rīgas Doma kora skolu un Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu, līdz ar to, tā sakot, negribat paņemt Eiropas naudu.

– Tai naudai, kura nemaz nav tik liela, nāk līdzi savi nosacījumi, kurus ievērojot ciestu skolas izglītības kvalitāte. Valstī tagad modē optimizācija. Bet ko tad vajag optimizēt? Manuprāt, apvienot vajag tās lietas, kurās neveicas. Ja viena, otra kāda profila iestāde nīkuļo, loģiski, ka tās pievieno vienam spēcīgākajam asnam. Domāju, ka kompetenču centri vajadzīgi arī kultūrizglītībā, taču “Dārziņi” ir īpaši veidots izglītības iestādes modelis. “Dārziņi” jau tagad ir tāds centrs! Izcilības un augstākā līmeņa kompetences savā vecuma grupā nodrošinām jau tagad. Taču formāli šo statusu nevaram dabūt, jo mums nav prasībām atbil­stošs vidusskolas audzēkņu skaits. Bet mana pārliecība ir tāda – barā talantu var ieraudzīt, bet izglītot un izaudzināt – nekad. Ar viņiem jādarbojas citādi, vairāk individuāli, izvirzot augstākas prasības. To prasa talanta neizniekošanas likums. Turklāt visu, ko ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu varējām apvienot, jau esam apvienojuši. Visus vispārējās izglītības mācību priekšmetus audzēkņi mācās kopā. Apvienojot “Mediņus” un “Dārziņus”, zūd šai profesijas apguvei tik nepieciešamā konkurence un katras skolas savdabība. Pastāvēt mākslā bez konkurences būtu tāpat kā spēlēt futbolu bez sacensībām. Kādreiz bija Emīla Dārziņa skolas kordiriģentu nodaļa ar slaveno zēnu kori, no kuras, tai atdaloties, izveidojās Rīgas Doma kora skola – tagad ar savām tradīcijām un izglītības modeli. Kāpēc tās vajadzētu pārveidot un skolas atkal apvienot? Par šo situāciju esam runājuši ar ministrijas ierēdņiem, skolas kopsapulcē un, man šķiet, galu galā esam sapratušies. Ministrija apvienošanos mums neuzspiež.

– Jums tāds stingrs mugurkauls.

– Manā dzīvē bijušas divas pamata darbavietas. Jelgavas Mūzikas vidusskola, kur tiku nostrādājis 30 gadus, un tagad E. Dārziņa skola. Pēc profesijas esmu klarnetists, bet dzīvē darījis daudz ko – diriģējis tautas pūtēju orķestri “Jelgava”, ar ko iegūtas pirmās vietas Dziesmu svētkos. Ilgus gadus esmu darbojies Dziesmu svētku norises nodrošināšanā Mežaparkā. Lielu daļu no mūža esmu veltījis vieglajai mūzikai, dibinot un vadot kādreiz populāras grupas “Opus-C” un “Fortis”. Tomēr galvenais darba mūžs pagājis ar bērniem.

– Kas jums pašam sagādājis vislielāko gandarījumu?

– Kādreiz Dārziņskolas karogs bija slavenais zēnu koris, tad – vijolnieku ansamblis. Es sev kā pienākumu izvirzīju attīstīt simfonisko orķestri, jo tas parāda visas mūsu skolas specialitātes – vijolniekus, klarnetistus, flautistus u. c. specialitātes. Jutos patiesi gandarīts, kad mūsu orķestri zviedru mūzikas profesionāļi divas reizes pēc kārtas izvēlējās kā pavadošo orķestri lielam starptautiskam jauno izpildītāju konkursam “Unga Artiste”. Mūsu orķestris parādīja savu meistarību, spēlējot vienā no izcilākajām Eiropas koncertzālēm “Bervald­hallen” Stokholmā. Katru gadu dažādu diriģentu vadībā orķestris iestudē trīs pilnas divu daļu koncertprogrammas, ko atskaņo gan mūsu galvenajā valsts koncertzālē “Lielā ģilde”, gan reģionos. Man bija milzīgs gandarījums, kad kopā ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu Nacionālajā operā uzvedām divas baleta izrādes – Levenskjolda baletu “Silfīda” un bērnu baletu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ko komponists Uģis Prauliņš uzrakstīja tieši mums. Nupat ar orķestri atkal bijām koncerttūrē Zviedrijā. Jebkurš mūsu skolas panākums, izdevies projekts sagādā man gandarījumu par savu skolu, tās bērniem un darbiniekiem. Nav ko slēpt – man ir 65 gadi, un šis laikam ir pēdējais laiks, ko aizvadu direktora amatā. Man ļoti gribētos, lai nepazūd skolas tradīcijas, lai “Dārziņi” arī turpmāk seko tam, kas notiek mūzikas pasaulē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, iet līdzi un dažreiz arī pa priekšu. Vēlos, lai dārziņieši būtu ne tikai izcili sava aroda speciālisti, bet arī gudri, izglītoti, inteliģenti, labsirdīgi cilvēki. Es ļoti vēlētos, lai mūsu pedagogi sev sagatavotu godpilnu maiņu un lai tiek­smē uz optimizācijām un savienošanām, Eiropas naudas iegūšanām netiktu zaudēta tāda izglītības iestāde kā Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, kas ir unikāla ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un varbūt vēl plašākā reģionā. Tā Latvijai vajadzīga, un to nedrīkst pazaudēt.

LA.lv