Dārzs ar vēsturi – zem Zeidaka liepām 0
Puķu draugu saietā Kuldīgas novadā ciemiņus uzņēma arī Padures pagasta “Upeskalnos”. Skaistajai vietai ir arī vēsturiska vērtība, jo tur vasaras pavadījis slavenais ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks.
“Upeskalni” ir uzņēmējas Baibas Mikālas dzimtas mājas. Tur dzīvojuši viņas vecāki, kuri nu jau Aizsaulē. Dzīvojamo ēku pašlaik atjauno un pārbūvē, taču jau tagad ir izveidoti gleznaini stādījumi.
Rīdzinieki atbraukuši!
Baiba aizrautīgi stāsta par dzimtas vēsturi. Viņas bērni ir jau septītā paaudze, kas dzīvos šajās mājās, kuras savulaik piederējušas Baibas vecvecākiem Elizabetei un Fricim Ķesteriem. Vecmāmiņas māsa apprecējusies ar pazīstamo ainavu arhitektu, Rīgas parku veidotāju Andreju Zeidaku (1874. – 1964.), kurš arī dzimis Kuldīgas pusē. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados viņi ik vasaru braukuši uz “Upeskalniem” atpūsties. Baibas vecmāmiņa stāstījusi, kā zirga pajūgā devušies uz Skrundas dzelzceļa staciju sagaidīt rīdziniekus Andreju Zeidaku ar kundzi Mariju un meitiņu Grietiņu, kā arī vecmammas brāli Heinrihu Gulbi, kurš strādājis par grāmatvedi konfekšu fabrikā “Laima” un kuru visi ģimenes bērni saukuši par Einionkuli.
Andrejs Zeidaks arī “Upeskalnos” nav sēdējis, rokas klēpī salicis. Vēl tagad saglabājusies viņa stādīto dižliepu rinda, viena – pat ar septiņiem žuburiem! Zeidaka stādītās ābeles ražo arī šodien. Mājinieki mielojas ar ‘Mālāboliem’ un ‘Sīpoliņiem’, spiež sulu no ‘Antonovkas’.
Zeidaks cītīgi fotografējis visus lauku darbus un katru gadu veidojis albumu. Fotogrāfijās redzamas gan mēslu talkas, gan labības sēšana, gan siena pļauja, gan dažādi mājas darbi. Katram attēlam klāt autora komentārs.
Šos albumus Baibas vecmamma Elizabete saglabājusi pat izsūtījumā Sibīrijā, un Baiba šo dzimtas relikviju no rokām ārā nelaiž.
Pašlaik “Upeskalnos” pilnā sparā rit celtniecības darbi, bet, kad tie būs galā, otrā stāva mansardā, kur senāk vasarās dzīvojusi Zeidaka ģimene, Baiba paredzējusi iekārtot piemiņas istabu un bibliotēku. Pagaidām tur atrodas neliela istabiņa ar zaļganām tapetēm sīku puķīšu rakstā un koka galdiņš. Arī ainava, kas paveras pa logu, senāk bijusi gleznaināka, jo Ventas pieteka Padure izskatījusies citādi – kā paplata upe ar plašu ieleju. Pēc meliorācijas tā kļuvusi par sīku tērcīti.
Puķu upes un straumes
Laikam ritot, koki saauguši kā mūžamežs. Pirms kādiem pieciem gadiem, kad “Upeskalnos” vēl dzīvoja Baibas mamma, ataicinājuši dārznieku Oļģertu Smilgu, viņš izplānojis celiņu tīklu, nolēmis, kurus kokus zāģēt, kurus – atstāt.
Tagad trešo vasaru stādījumus ierīko un kopj pensionētā pedagoģe Irēna Taube. Var tikai apbrīnot šīs kundzes uzņēmību un darba spējas. Savulaik, 1994. gadā, viņa izveidoja Kuldīgas pilsētas alternatīvo sākumskolu un līdz pat 2009. gadam bija tās direktore. Pensijā aizejot, pieņēmusi Baibas darba piedāvājumu. Irēnas kundze dzīvo Kuldīgas novada otrā pusē – Snēpeles pagastā (apmēram 25 km attālumā) un katru dienu ar savu automašīnu nobrauc apmēram 50 kilometru. Astoņas stundas nostrādā “Upeskalnos”, bet pēcpusdienā ķeras pie darbiem savā dārzā. Apstādījumu ierīkošana ir Irēnas Taubes sirdslieta (ne velti viņas mājas “Griezes” 2010. gadā saņēma atzinību konkursā par Kuldīgas novada skaistāko lauku sētu).
Grūti noticēt, ka krāšņi ziedošās delfīnijas, dienziedes, astilbes, rozes un daudzas citas puķes “Upeskalnos” iestādītas tikai pērnvasar jūnijā un jūlijā.
Irēnas kundze stāsta – sākumā saimnieki gribējuši ierīkot mākslīgo strautu. Taču tas būtu dārgs un nelietderīgs pasākums, tāpēc piekrituši Irēnas ieteikumam veidot tur puķu dobi.
Jau izraktā strauta gultnē sabēra melnzemi un iestādīja delfīnijas, astilbes, dienziedes, margrietiņas, flokšus un citas lauku sētai raksturīgas puķes.
Pāri puķu upei, kas gar māju aizlokās uz Padures upes ielejas pusi, ved neliels koka tiltiņš. Tam līdzās ierīkots baseiniņš, pie tā labi izskatās dažādas dekoratīvās graudzāles, kā arī kaķumētra. Pēdējā laikā šis smaržīgais augs kļuvis populārs apstādījumos, jo kuplie, ziliem ziediņiem klātie ceri lieliski sader ar astilbēm, dienziedēm, hostām, Sibīrijas īrisiem un citiem mitrumu un paēnu mīlošiem augiem, ko iesaka stādīt pie ūdeņiem. Baseina malā ieviesušies arī daži savvaļas augi, piemēram, zilie zvaniņi. Un dārza kopēja neapstrīd to tiesības: – Kā nu tā raušu ārā, pat pēc toņiem saskan!
Senās puķes šajā dārzā labi sadzīvo ar modernām šķirnēm. Piemēram, kuplajam dienziežu ceram, kas saglabājies no 1925. gada un bagātīgi zied oranžiem ziediem (tādus redz vai pie katras lauku mājas) piepulcējušās pērn no Vara Baņģiera iegādātās dienziedes – vesela kolekcija, apmēram 30 šķirņu! Tās iestādītas gar celiņu, kas ved uz pirtiņu.
Zaļie īkšķi un vēl mazliet
Lai gan “Upeskalnu” dārzs vēl tikai top, tas piesaista ar lauku sētas sirsnību. Tur jūt puķu dvēseli. Dārzniecei Irēnai Taubei ir laba gaume un laikam arī zaļie īkšķi, ja tā var dēvēt prasmi just augus, pamanīt un saprast to vēlmes. Piemēram, krietni panīkušo Japānas spireju ‘Little Princess’ pudurīti Irēna kārtīgi paretinājusi, izgriezusi lielu kaudzi sauso zaru, samēslojusi, un tagad spirejas zied kā rozā mākonis!
Puķes reizi nedēļā mēslo ar ziedošiem augiem domāto Kristalonu (dzeltenā paciņā), uz spaini ūdens ņem vienu ēdamkaroti mēslojuma. Rozes reizi nedēļā vai ik pēc divām spēcina ar atšķaidītu vircu (1 l uz 10 l ūdens). Krūmos ieaugušie rododendru krūmi atkopušies, kad pārstādīti labākā vietā un dzirdīti ar paskābinātu ūdeni (paciņa citronskābes uz spaini ūdens). Rododendriem patīk arī atšķaidīts kefīrs, tāpat sūkalas, kas paliek pāri, mājās gatavojot biezpienu.
Starp rododendriem stādītas astilbes, arī tās mīl skābu augsni. Taču, kad rododendri paaugsies, astilbēm būs jāpārceļas uz citu vietu. – Tā nav nekāda problēma, tādēļ jau dārzniekam ir lāpsta! – attrauc dārza kopēja.
Veidojot stādījumus, talkā jāņem izdoma, tad no defekta bieži vien rodas efekts. Piemēram, zemu nolīkušā ievas zarā iekārtas ziedošu puķu šūpoles – puķu kastes pieskrūvētas pie virvēs nostiprināta plata dēļa. Vējā tās viegli šūpojas. Bez šaubām, dārzā vislabāk jūtas dobē iestādītas puķes. Arī ainavu arhitekti pamatoti iebilst pret lauku sētā koku zaros sakarinātiem puķu podiem (tie piedien bruģa ļaudīm – pilsētniekiem), tomēr dažviet šāds akcents iederas itin labi.
Baseinam ir pārtece, ūdens plūst lejup pa nogāzi. Lai apturētu augsnes izskalošanu, šajā vietā nācies likt akmeņus, tātad – jāstāda augi, kam patīk augt starp akmeņiem! Te noder čīkstuļu laimiņi un dažādas dekoratīvās graudzāles. Akmeņainajā nogāzē tapis arī dzeltenais stūrītis, ko veido pļavu zeltene, Japānas spirejas ‘Goldmound’ un ‘Gold Princess’, kā arī klinšrozītes dzelteniem ziediem.
Šķiet, ja Irēnu aizvestu uz tuksnesi, arī tur pēc pāris gadiem būtu ziedoša oāze. – Iedod tik ūdeni līdzi! – viņa atjoko. Irēna neslēpj, ka pieder pie tiem, kas ar puķēm mēdz aprunāties: iestāda un piekodina, lai aug dūšīgi, jo vieta labu labā. Dažkārt noder arī stingrāka valoda. Kad vīteņrozes lāgā nav gribējušas klausīt, pateikusi skaidri un gaiši: – Vai nu ziedēs, vai raus laukā!
Un rozes saņēmušās.
{gallery id=”1940″}
