Viedokļi
Komentāri

Režisors Hermanis, atmetot politkorektumu, nosauc vārdā to, ko daudzi nojauš 16

Foto – LETA

Beidzot esmu tikusi pie 2016. gadā iznākušās režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatas” un līdz ar to arī pie divām negulētām naktīm, jo, kā jau vasarā laukos, dienā lasīt nav laika. “Laiks ir sapinies, un mēs visi esam sapinušies,” saka režisors. Šķiet, šajā izjūtā šodien pasaulē dzīvo ļoti daudzi, vismaz Eiropa – noteikti. Vieni to sauc par paradigmas maiņu, citi – par ticības un morālo krīzi, vēl kādi – par pasaules galu. Latvija šobrīd ir kā aizlaists dārzs, kur pēc saules cīnās un izstīdz kultūraugi, bet lekni zeļ dažādu sugu un pasugu viengadīgās un daudzgadīgās nezāles, īpaši tīruma tītenis, kas apvijas ap aizvien jauniem upuriem un kuram ir ļoti garas, sazarotas saknes. Es nepiekrītu tiem, kas saka – dārzu sākt ravēt rudenī esot par vēlu.

Nav brīnums, ka godprātība tik vārgi spirinās pretī alkatībai un nekaunībai – to, kuriem sāp netaisnība, ir palicis neproporcionāli maz, jo valsts miera laikā ir bīstami noasiņojusi – no tās ir aizbraukuši simtiem tūkstošu uzņēmīgu cilvēku, kas varēja būt lieliski donori. Turklāt no šeit palikušajiem jāatskaita nost tie daudzie tūkstoši, kuri ir tik tālu degradējušies, ka viņiem viss vienalga. Bet cik ļoti aizbraukušie šeit tiek gaidīti? A. Hermanis min, kas notiktu, ja nu visi aizbraukušie ar savām zināšanām un pieredzi pēkšņi atgrieztos. “Bail iedomāties, jo kas tad notiktu ar visām tām mūsu vietējām pelēcībām valsts pārvaldē un politikā? Viņiem taču tā būtu milzu traģēdija.” Tiem, kas dodas pasaulē mūsdienās, ir līdzība ar jauno zemju atklājējiem agrākajos gadsimtos. Tas ir riskanti viņiem, bet vēlāk paver kādas jaunas iespējas mums visiem.

Vēl pirms pelēko sugai tik neērtās paša A. Hermaņa atgriešanās Latvijā nonāca viņa “Dienasgrāmata” – skatījums gan uz kultūras, gan politisko Eiropas ainavu no tik augsta skatpunkta, kāds ne katram ir lemts. To, ko daudzi nojauš, viņš, atmetot mūs visus pinekļos dzenošo politkorektumu, nosauc vārdā. Tas iedrošina dzīves jēgu meklēt augstāk par šā brīža izdevīgumu un labumiem. Un nomierina, jo arī senajos laikos jaunu zemju atklājumos taču devās tikai nedaudzi. Pārējie palika gaidot un kaut kā pārcieta viņu prombūtni.

“Skaistums un poēzija ir mākslas augstākā jēga,” saka A. Hermanis. Man ļoti gribas šo atziņu turpināt: arī dzīves augstākā jēga. Mēs visi esam aicināti to meklēt. Tādēļ nekad nav par vēlu sākt ravēt dārzu rudenī un gatavot zemi pavasara sējai.

LA.lv