Mobilā versija
+14.9°C
Janīna, Linda
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
8. februāris, 2017
Drukāt

“dasadur maņ ar sovom klusom acim”: Ligijas Purinašas dzeja (2)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Ligija Purinaša

Jaunā autore Ligija Purinaša (1991) ar saviem latgaliskajiem prozas un dzejas tekstiem  arvien redzamāk ienāk latgaliešu literatūras apritē.

Daugavpils Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu vēsturē, šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā viņa studē akadēmiskā bakalaura studiju pro­grammā “Filoloģija”. No 2012. līdz 2014. gadam savas literārās dotības pilnveidojusi Austrumlatvijas literārajā akadēmijā. Ligijas dzejoļi izlasāmi dzejas krājumā “Dzejas dienas 2011” (2011), dzejas kopkrājumā “Sarunas” (2013), latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv” viņa publicējusi gan stāstus, gan dzejoļus latgaliešu valodā (2014 – 2016).

Par 2014. un 2015. gada veikumu literatūrā nominēta latgaliešu kultūras gada balvai “Boņuks” kategorijā “Labākais sniegums literatūrā”. Ligijas jaunākie dzejoļi latgaliešu valodā ir izlasāmi krāsojamajā dzejoļu kopkrājumā pieaugušajiem “Linejis” (2016).

– Kā tu raksturotu dzejas kopkrājumu “Linejis”, iepazīstinot ar to lasītājus?

L. Purinaša: – Pieaicinot mākslinieci Ilzi Gailāni, mēs – četras kopkrājuma līdzautores – nonācām pie secinājuma, ka ir jāmēģina apvienot divus mākslas veidus: literatūru un digitālo kolāžu. Mums šķita, ka tā ir iespējams spilgtāk parādīt, kā tad īsti mūsdienu Latgalē jūtas sieviete.

– Viena no kopkrājuma līdzautorēm tevi ir nodēvējusi par grāmatu un tekstu cilvēku.

– Jā, lasu daudz un grāmatas redzu biežāk nekā dzīvus cilvēkus. (Smejas.) Daļēji to var attaisnot ar manām studijām. Pēdējā laika mans labākais atklājums ir itāļu filozofa Nučo Ordines manifests “Nelietderīgā lietderīgums”.

– Pirms diviem gadiem portālā “lakuga.lv” publicēji pārdomas par to, ko nozīmē būt latgalietim 21. gadsimtā. Vai tavi uzskati ir mainījušies, ņemot vērā, ka, tuvojoties Latgales kongresa simtgadei, Latgales vārds medijos tiek minēts arvien biežāk?

– Divu gadu laikā šis tas ir mainījies. Man šķiet, ka ir tikai apsveicami, ka par 1917. gada Latgales kongresu atceramies un reflektējam valsts līmenī. Bet katrai medaļai ir arī otra puse. Kā dzīvosim, kad svētki beigsies? Vai mūs atkal sagaida kultūras diēta? Mani kaitina tie cilvēki, kas uzsver savu piederību Latgalei vien tāpēc, ka tas pašlaik ir moderni… Tāds savdabīgs tūrisms – atrast savu pazaudēto paradīzes stūrīti, paņemt to, kas der vai šķiet labs, un aizbraukt. Bez saistībām.

 

 

Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam fragmentus no vēl nepublicētiem Ligijas Purinašas dzejoļiem.

 

***

es siežu pi golda, maņ vīna vīta

palykuse tukša, iz styura, pi seve

pierstu vierspusē gradzyna nūspīdums kai

juo treju dīnu buordys osums

daglausts vuords, pīradynuots,

puoršpļauts puori lyupom,

sīvīte guļ dasaruovuse pi sīnys,

saga puori placam, golvys naradz, i tei sajiuta,

kai dzeivsudrabs skrīn pa greidu

nasalosoms, indeigs, toksisks

leits šudiņ kreit nu dabasim

(īturit pauzi)

i ari itūnakt maņ iz sirds guļ blūds

nūlemteiba, konceptuala nūlemteiba

 

***

pylnaša opolums i duorzs apleik, kristalu puorslenis motūs,

izguoju vērtīs dabasus, pasaļt viejeņā, aports teirums

sasaļs, napakreiti, trokuo, tymsā, bļaun sābru cjoce,

a es taustu aizsaļdeituos apiņa steigys, jasmina zorus

i vaicoju nazkuo, tok jau nikuo

gribieju saceit, ka tuos dūmys apād pusi muna mīga

kai zūbu suopeitis

kai napījimtī lāmumi

sakūžu zūbus, napasoku, nadasoku

tev i nabyutu inceresna

ha!

 

***

jei ir Tys Kungs

tylts i tylta margu matynuotuojs

ciersma i izciersti kūki

zuodžs i eļļa, kū īlīt

bolku vediejs i pošizkruoviejs

ceļš iz pūru

oporā voi pasakuort

 

***

stuovēt siņcēs

īt i naīīt kuknē

pīturi munu vydu kai sovpateigu

pīturu

krystūs īdzeļ bišu spīts,

tova rūka mīreigi valk nūstyn

munus apaušus, drēbis

kuortu pa kuortai

i maņ nav baiļs

ni rupūs pierstu, ni tevis

stuovūt siņcēs

tymsā naktī

aizsnygušā zīmā

svešā, valns zyna kaidā

pasauļa molā

 

***

var īsist cylvākam kū meiļoj

var nasist, pajimt zuogeiti

i pa gabaleņam

pīradynuot

a piečuok apsavalk dabasi ar plastmasys maisenim,

aizvird iudiņs kotlā, iztreits tutiņs pi rūkys

i lūpeņš

mīgā nūmierst

pats, pats, pats

najauši

amen

 

***

mīrs ir pluons svīksta papeirs

nu tūs laiku, kod cylvāku acīs beja

vaira palākys kvarbys rombeņu

naaizkruosuotu

vīns vuords i tu aizbēdz

tev vāga vaira drūsmis kai cytim pyrma tevis

i es nazynu, iz kuru pusi

munys snīga puorslenis kriss reit

i kaidys teikumu konstrukcejis byus legalys,

i voi tu liksi maņ staiguot iz pierstu golim

i ka tai, to cik iļgi i kurā pusē byus viejs,

i voi navaicoj munus tryukumus i naatzeimoj sovā garantejis talonā

mīrs sadryup pi vīnys sasatikšonys

tai brīsmeigi tu atguodynoj tū vīnu cytu

i maņ baiļs kai nikod,

prūtams, nu tovu vuordu

i smīklu krunceņu pi ocu

 

***

veirīts pīvalk

drūšynuotuoju

jam rupuoki piersti

par juos

caurspeideigu

uodu

nūtiemēt i šaut

varbyut pyrma

pavāruot

i tod

voi nikod?

uoda zam rupūs pierstu

sasarautu i varbyut

puorpleistu

jam baiļs na ašņa

a kaulu

mežgiņu sukne

pluona uoda

meitineit

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ļoti patika dzeja. Un sirdī iedzēla patiesais pārmetums par tiem latgaliešiem, kas apraud zaudēto paradīzi, bet turpina dzīvot citur.

  2. Nu, Ligija! Īsti nav mana dzeja vai arī nesaprotu tās būtību, viennozīmīgi kaut kas ne līdz galam. Atbildēt

    Zuze

Ķeipenē top "Potjomkina aka" (1)Ķeipenē, S.Eizenšteina komunikācijas centrā, tiek īstenots aizraujošs projekts – pazemē izbūvēts jauns vides instalācijas objekts "Potjomkina aka".
Draugiem Facebook Twitter Google+