Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. aprīlis, 2015
Drukāt

Datumiem pievērsīs uzmanību (5)

Foto - LETAFoto - LETA

Cienījamā redakcija! Nācās saskarties ar šokējošu gadījumu. Engures novada Smārdes pagasta pansionāts “Rauda”, ko reklamē kā piemērotu iestādi vecāku cilvēku un arī ar demenci slimu pacientu aprūpei, kur uzņem klientus no visas Latvijas, tautas sēru dienā 25. martā rīkoja ikmēneša kolektīvo dzimšanas dienas atzīmēšanu. 1949. gada 25. marta izsūtīšana ir visplašākā Latviju skārušo represiju virknē. Par to raksta avīzes, runā radio un TV, un arī pansionāta klientu skaitā droši vien ir kāds bijušais izsūtītais. Kā notikušo pamato institūcijas direktors? Astrīda Skurbe, “Latvijas Avīzes” lasītāja

Sazinājos ar pansionāta “Rauda” direktoru Viktoru Neilandu. Viņš pastāstīja, ka pansionātā mīt ap 400 klientu un jau tradicionāli katra mēneša pēdējā trešdienā tiek sveikti attiecīgā mēneša jubilāri. Kā tas notiek? Tajā dienā gaviļniekiem tiek sarūpēti gardumi – smalkmaizīte vai kūciņa, vīnogas, šokolādes konfektes, pāris speķa pīrādziņi – tas, ko pansionāta iemītnieki nebauda ikdienas ēdienreizēs. Klienti, kas ir gados veci un arī slimi, lielākoties šos kārumus izvēlas saņemt savās istabiņās, tos viņiem aiznes oficianti.

Staigājošie klienti – parasti 10 – 15 cilvēki – sapulcējas pie kopēja galda. Viņiem velta apsveikuma vārdus un arī pacienā ar saldumiem. “Tāda dzimšanas dienu svinēšana, kā to iedomājas gados jauni un spēkpilni ļaudis, te nenotiek. Šajās reizēs arī neaicinām uzstāties kādu ansambli un popmūzika arī netiek atskaņota,” skaidro V. Neilands. Iepriekš nekādu problēmu vai pārpratumu ar norises datumu neesot bijis. Šoreiz marta pēdējā trešdiena iekritusi 25. martā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā.

“Atvainojos visiem, kurus notikušais aizvainojis vai kaut kādā veidā aizskāris. Garantēju, ka turpmāk sēru dienu datumi – ne tikai 25. marts, bet arī 14. jūnijs un pārējie – tiks ņemti vērā un nekādi pasākumi nenotiks,” sola direktors. Starp pansionāta iemītniekiem represijās cietušo ir daudz. Tā ir gados vecākā paaudze, kas šeit, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā, noslēdz savu mūžu.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. viņi gribēja priecāties Atbildēt

    Un ko darīt tiem, kam dzimšanas un vārda dienas, kāzu jubilejas un citi godi ir šajā datumā?
    Katram ģimenē ir bijis kāds izsūtītais.Arī mūsu.Bet mēs nevaram iedomāties, ka viņi liktu mums tik ļoti sērot.Tieši otrādi – visi viņi bija dzīvespriecīgi, optimistiski, un vienmēr teica – priecājieties, jaunieši!Arī mēs tur tālumā mēģinājām pa kluso rast prieku, lai izdzīvotu.
    Tāpēc mani besī laukā šie gaudotāji!
    Pansionātā svētku vadītāja varēja pieminēt ar klusuma brīdi šo datumu, un tad svinēt ar pilnu krūti!

  2. Latviešu hobijs – sērot. Tā nav tukša skaņa. Tas jau ir ģenētiski ieprogrammēts.

  3. Kaut kāds stulbums un tikai! Par šiem un citiem traģiskiem datumiem, protams, nekādā ziņā nevajag aizmirst, taču to dēļ atcelt vai ierobežot pasākumus ir muļķīga prasība. Tautas dzīvē gadsimtu garumā ir bijis daudz traģisku datumu un ne tikai tie, kas saistīti ar deportācijām. Ja visus salikt kopā, tad var nepalikt neviena diena, kad drīkst priecāties un svinēt! Tie fanātiķi tiešām ir vienkārši stulbi,..atvainojiet, bet trūkst citu vārdu. Kas viņiem liedz sērot – lai to dara, taču nē,..vajag savu viedokli uzspiest citiem! Es pansionāta direktora vietā to eksaltēto lasītāju pieklājīgi pasūtītu 3 mājas tālāk.

  4. Mana dzimšanas diena arī ir sēru diena. Ko man darīt autora prāt? Pakārties lai nekad nesvinētu?

Draugiem Facebook Twitter Google+