Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. augusts, 2013
Drukāt

Daudz ēdamā, daudz bērnu? Mīti un patiesība par mežacūku vairošanos

LETA/AFPLETA/AFP
Mežacūku vairošanos apvij daudzi mīti un pusmīti. Piemēram, ka cūkām mazuļi dzimst visu cauru gadu vai ka vadošās mātītes sinhronizē savus meklēšanās laikus. Mežacūku eksperts un žurnāla “Jäger” autors Dr. Olivers Keilings analizē piecus visizplatītākos apgalvojumus.

Riesta laikā mežu pieskandina urkšķi. Var dzirdēt arī “ieroču” klaboņu un būkšķus, kad tēviņi cīkstoties triecas viens pret otru. Taču stāt! Vai tas jau nav pagājis? Ja reiz cūkas tagad apbērnojas visu cauru gadu, tad arī nav šā noteiktā riesta laika.

Meža biologi un mednieki ir vienisprātis, ka riesta laiks tomēr pastāv: aptuveni 75% sivēnu – tāpat kā agrāk – dzimst laikā no janvāra līdz aprīlim. Tas nozīmē, ka galvenais riesta periods iekrīt laikā no oktobra līdz decembrim (atcerēsimies no sava ievadkursa medībās: grūsnība ilgst divus mēnešus trīs nedēļas trīs dienas). Atkarībā no reģiona šis laiks iekrīt agrāk vai vēlāk, ko pamatā nosaka klimatiskie apstākļi.

Apgalvojums Nr. 1
. Cūkām mazuļi dzimst visu gadu

Vai tiešām sivēni nāk pasaulē visos gadalaikos? Jā, tā tas ir. Un tā ir bijis vienmēr, bet tikai tad, ja ir bijuši labi barošanās ap­stākļi. Mūsdienās tie ilgstoši mēdz būt labi, pateicoties bagātīgi strukturētajiem un koptajiem mežiem, izteikti ražīgajai lauksaimniecībai, maigajām ziemām, kā arī pārliekai piebarošanai. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem mežacūku apgaitas maršruti ir palielinājušies divpadsmitkārtīgi, kas liecina arī par to, ka cūku saimes ir pieaugušas. Tāpat arī mežacūkas ir izpletušās ģeogrāfiski un mitinās teju visos apgabalos. Ja ir mazāka mežacūku saime, tad sivēni citos gada laikos nemaz tā nekrīt acīs, jo tie ir retāk sastopami. Šādus gadījumus parasti uztver kā kaut ko ārkārtēju. Ja cūku skaits pieaug, arī šie īpašie gadījumi kļūst arvien biežāki un pamanāmāki. “Pēkšņi” tas kļūst par normu, ka sivēni ir manāmi visu gadu. Tādējādi izrādās, ka viss ir tikai uztveres jautājums (sk. 3. attēlu).

Daudzu dzīvnieku gada ciklus nosaka un ietekmē dienas gaismas ilgums. Dambriežiem šis ierosinātājs ir īpaši spēcīgi izteikts: veicot eksperimentus ar iežogojumos turētiem briežiem un paātrinot dienas gaismas ciklu divkārt, visi eksperimentā iesaistītie eksemplāri arī nomainīja ragus divreiz gadā. Aktīvais riests notiek tikai četru dienu laikā (atkarībā no Vācijas reģiona – aptuveni no 20. līdz 23. oktobrim), pat ja brieži jau mēnesi iepriekš ir aktīvi uzturējušies riesta vietā. Tikai šo četru dienu laikā testosterona daudzums asinīs ir maksimāli liels un notiek 90% pārošanās gadījumu, attiecīgi aptuveni 90% teļu dzimst laikā ap 14. jūniju.

Arī mežacūkām ir līdzīgs cikls, kuru nosaka dienas gaismas ilgums, tikai šis cikls ir krietni garāks. Arī šajā ciklā ir novērojama vasaras pauze, kad praktiski nenotiek vairošanās, bet par to sīkāk parunāsim vēlāk. Jau iepriekš minētie ārkārtīgi labie barības pieejamības apstākļi nosaka lielāku ķermeņa tauku daudzumu. Tas savukārt nosaka, ka sivēniem dzimumbriedums iestājas agrāk – jau no aptuveni 20 kg dzīvsvara vai no sešu mēnešu vecuma. Šajā vecumā tie vēl nav izgājuši pilna gada ciklu. Lai gan šķiet, ka cikls ir iedzimts, agrīni nobriedušie sivēni vēl nav pilnībā tajā iesaistījušies, tos vēl tik izteikti neregulē dienas gaismas ilgums, tā teikt, sistēma vēl ir jākalibrē. Tiklīdz sasniegts dzimumbriedums, tie var sākt meklēties. Ja tuvumā ir kaut viens spējīgs tēviņš, var notikt pārošanās.

Mežacūkas ir dzīvnieku suga, kas ārkārtīgi labi pielāgojusies tam, lai izmantotu labvēlīgus apstākļus un pastiprināti vairotos. Tas ir ģenētiski noteikts faktors, un, ja labvēlīgie apstākļi ir ilgstoši, to nevar tik vienkārši “izslēgt”. Cūkas turpina vairoties burtiski kā trusīši. Ir jāpiezīmē, ka, pateicoties savam lielajam īpatsvaram, kopējo vairošanās aktivitāti lielā mērā ietekmē arī jaunās mātītes. Atkarībā no gada tās nodrošina 30 – 45% no kopējā pēcnācēju skaita (sk. 1. attēlu).

Apgalvojums Nr. 2
. Bara vadone apspiež jauno sivēnmāšu meklēšanos

Tā ir tikai daļēja patiesība: saskaņā ar vācu pētnieka Heinca Meinharda datiem tās sinhronizē meklēšanos viena bara ietvaros; pretējais gan nav pierādīts. Bara vadones meklēšanās ierosina meklēšanos arī rangā zemākām mātītēm atbilstoši gada ciklam. Ja vadone krīt īsi pirms riesta laika iestāšanās, sinhronizācija bara ietvaros tiek izjaukta. Cūkas tomēr turpina orientēties pēc dienas gaismas garuma, tādējādi mātītes tiek aplektas nevis divu nedēļu, bet gan divu mēnešu laikā. Citos gadalaikos šis princips nedarbojas, jo tad tiek izvēlēta jauna vadone, pirms iestājas nākamais riesta periods. Nekādā gadījumā tādēļ sivēni nesāk dzimt visos gadalaikos, un vadone neapspiež jauno sivēnmāšu agrīno dzimumnobriešanu. Tas nemaz nav bioloģiski paredzēts. Katra dzīvnieku suga vēlas pēc iespējas labāk izdzīvot konkrētajos apstākļos. Kādēļ gan lai vadone nepieļautu to, ka tās tuvākās radinieces pēc iespējas ātrāk sāktu vairoties un tādējādi nodotu tālāk savus gēnus? Ja barošanās apstākļi ir īpaši labi, tad visas bara mātītes drīkst vairoties, cik vien agri iespējams. Tad ir iespējams izaudzināt maksimāli daudz tiešo pēcnācēju, lai nodotu tālāk vadones gēnus. Tādēļ arī pieņēmums par meklēšanās apspiešanu nav atrodams zinātniskajā literatūrā.

Aptaujājot mežacūku ekspertus visā pasaulē, nonācām pie tāda paša sprieduma, ka citu cūku meklēšanās apspiešana nav zināma un ir bioloģiski maz iespējama. Tikai Dr. Brīdermans ir pieminējis šo parādību saistībā ar kļūdainu teksta tulkojumu no krievu valodas.

Apgalvojums Nr. 3
. Vadone nepieļauj agrīni nobriedušo, jauno sivēnmāšu pārošanos

Pret šādiem apgalvojumiem jāiebilst daļēji: vadone novērš agrīni nobriedušo, jauno sivēnmāšu pārošanos, jo tā atvaira tēviņus. Bet kā nu tur bija? Allaž atrodas kāds krūmiņš… un, kamēr vadone ir aizņemta ar uzmācīgo aplidotāju aizbiedēšanu no saviem bērniem, tikmēr kāds cits tēviņš pamanās kādu jauno sivēnmāti tomēr aplekt.

Apgalvojums Nr. 4
. Nobrieduši tēviņi nepieļauj jauno sivēnmāšu vairošanos

Nobrieduši tēviņi novērš jaunu sivēnmāšu pārošanos, jo tie šādas mātītes nevar aplekt, tā uzskata daudzi mednieki. Arī šis apgalvojums ir bioloģiski nepamatots. Lai gan ir respektējamas norādes, ka vecāki tēviņi tiešām vasaras briedumā ir neauglīgi – tas vismaz attiecās uz pāris nebrīvē turētiem tēviņiem. Taču, tāpat kā ir jaunās sivēnmātes, tā ir arī jaunie tēviņi, un pat tad, ja nobriedušie tēviņi kāda iemesla dēļ nav spējīgi aplekt jaunās mātītes, šo darbiņu var paveikt kāds jaunāks ruksis, kas vēl nav iekļāvies dienas gaismas ciklā, bet jau ir sasniedzis dzimumbriedumu.

Apgalvojums Nr. 5 . Saudzīga izmedīšana ierobežo vairošanos

Mežacūku vairošanos nav iespējams novērst ar saudzīgu izmedīšanu, gluži pretēji: lai samazinātu jauno sivēnu vēlāku ieguldījumu kopējā reprodukcijas procesā, nāktos nomedīt pēc iespējas vairāk sivēnu, turklāt pēc iespējas agrāk. To vislabāk iespējams panākt visu medību apgabalu aptverošās medībās ar dzinējiem un iesaistot jaunos medniekus. No populācijas ir vairāk jālikvidē jaunākās sivēnmātes, kam vēl ir produktīva vairošanās nākotne priekšā, lai panāktu kaut kādu regulējošo efektu. Tas, tā teikt, ir viens no mūsu kā mednieku pienākumiem, ja mežacūku populācija nekontrolēti savairotos. Vecās vadones mēs varam mierīgu sirdi laist garām, tuvākajā nākotnē tās laidīs pasaulē tikai pāris sivēnu, jo to dabiskais mūža ilgums ir ierobežots. Ja nejauši sanāk nomedīt kādu no vecākajām sivēnmātēm, tad mēs vismaz zināsim, ka tas būtiski neietekmēs atlikušās saimes atražošanās rādītājus. Ir vēl rūpīgi jāizpēta, kā šādos gadījumos pārmainās, no vienas puses, mežacūku nodarītie postījumi un to izplatīšanās un, no otras puses, medīšanas iespējas, jo arī šajā jautājumā pastāv dalīti viedokļi un spriedumi.

Mežacūkas ir jāmedī intensīvi un regulējoši, tomēr nedrīkst palaist garām tik aizraujošu dabas teātra spēli kā riesta laiku, un jāturpina medības baudīt, nevis izvērst tās kā banālu skaita samazināšanas procesu. Protams, medībām jābūt ar regulējošu efektu, ja rodas tāda vajadzība.

Raksts publicēts žurnāla “Medības” 2013. gada marta numurā

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+