Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. februāris, 2012
Drukāt

Daudzi ir atmodušies. Saruna ar Mārtiņu Kāli

kalis1_km_5

Mārtiņš Kālis ir molekulārbiologs, bioloģijas doktors. Viņš ilgāku laiku izglītojies un strādājis Zviedrijā, vēlāk Somijā, tomēr atgriezies Latvijā. Nesen kļuvis par partijas “Visu Latvijai” biedru. Ar jauno zinātnieku sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

 

V. Krustiņš: – Nav šaubu, ka 18. februāra referendumā vairākums nobalsos pret krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Bet vai ar to šis jautājums būs atrisināts? Un vai tas vispār ir valodniecisks jautājums? Kā jūs uz to skatāties?

– Es uz to skatos piesardzīgi, jo, lai kāds būtu referenduma rezultāts, to varēs dažādi traktēt. Noteikti tiks norādīts, ka diezgan liels skaits pilsoņu tomēr ir balsojuši par krievu valodu kā valsts valodu. To mēģinās izmantot gan prokrieviskās partijas Latvijā, gan spēki Krievijā un, iespējams, arī Eiropā. Kā reiz izteicās bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, mūsdienās demokrātija vairs nav tikai vairākuma viedoklis, bet arī ieklausīšanās mazākumā. Iespējams, atkal tiks prasīti kādi kompromisa varianti, un viss turpināsies.

– Šobrīd tiek uzsvērts, ka svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku aiziet un nobalso pret. Bet varbūt nozīmīgāk ir samazināt to cilvēku skaitu, kas balso par? Ir krievi, piemēram, Dmitrijs Trofimovs, kuri pateikuši, ka viņi neredz Latvijā nekādu etnisko diskrimināciju un neatbalstīs valsts valodas statusu krievu valodai.

– Jā, esmu to ievērojis. Par spīti līdzšinējam iespaidam, ka krievi politiski ir ļoti vienoti, pirms referenduma atklājas, ka tā tomēr nav. Ir krievi, kurus noteikti varam saukt par Latvijas patriotiem, bet mēs viņus dažreiz pat neievērojam. Viens iemesls, ka šie krievi ir kļuvuši līdzīgi latviešiem, un mēs viņus tā arī uztveram, bet etniskajai izcelsmei nepievēršam nekādu uzmanību. Var to arī saukt par asimilāciju, bet tā ir viņu pašu izvēle.

Latvijas sabiedrības sašķeltību vairāk nosaka tas, ka mums ir izveidojusies liela viendabīga grupa – “krievvalodīgie”, kas iesūc sevī dažādas mazākumtautības. Arī citās Eiropas valstīs ir ārvalstu iebraucēji, taču viņi pārstāv daudz dažādu tautību. Lielākās grupas parasti ir arābi, Balkānu tautu pārstāvji, turki vai kādi citi, tomēr sadalījums ir vairāk vai mazāk vienmērīgs. Ja viņi grib iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, viņiem ir jāapgūst valsts valoda, kas ir tālākas integrācijas vai pat asimilācijas pamats.

 

Latvijā krievvalodīgie ir tik liela un pašpietiekama grupa, ka viņiem integrācija valstī vispār nav vajadzīga. Situācija varbūt varētu mainīties, ja Latvijā ar laiku parādītos vēl citas konkurējošas iebraucēju grupas. Iespējams, tas varētu mudināt krievvalodīgos tuvināties latviešiem.

 

Lai integrētos kādā sabiedrībā, ir vajadzīga motivācija, kuras šobrīd krievvalodīgajiem nav. Es varu minēt sevi – vairākus gadus mācījos un dzīvoju Zviedrijā. Man šķita, ka diezgan ātri iemācīšos zviedru valodu un iekļaušos vietējā sabiedrībā. Taču, dzīvojot tur, es vairāk izjutu ilgas pēc dzimtenes, un biju nedaudz vīlies, ka zviedri mentāli ir diezgan atšķirīgi no latviešiem. Tā sanāca, ka vairāk sava brīvā laika es pavadīju, nevis integrējoties Zviedrijas sabiedrībā, bet lasot latviešu grāmatas, interesējoties par politiskajiem notikumiem Latvijā, kontaktējoties ar Latvijas draugiem. Mana motivācija bija nevis palikt Zviedrijā, bet atgriezties Latvijā. Turpretī vairāki mani paziņas bija nolēmuši palikt uz dzīvi Zviedrijā, un es redzēju, ka viņiem ir daudz lielāka motivācija integrēties, apgūt zviedru valodu. Salīdzinu šo situāciju ar Latvijas krievvalodīgajiem, un, šķiet, arī viņiem trūkst motivācijas integrēties latviešu valodas un kultūras vidē, jo viņi ar to nesaista savu nākotni. Iespējams, viņi plāno doties prom no Latvijas, bet varbūt šīs cerības saistītas ar ko citu – ka nākotnē Latvija varētu nebūt latviska.

– Tas liek atcerēties padomju laikus, kad daudzi iebraukušie te jutās kā angļu koloniālie ierēdņi Indijā. Turklāt, dzīvot Baltijā tolaik bija privilēģija un nebija nekādas vajadzības pēc latviskuma. Un daudziem tādas nav vēl joprojām.

– Bet tā ir arī pašu latviešu vaina, ka neradām apstākļus, lai šāda vajadzība rastos.

M. Antonevičs: – Vai Zviedrijā šādi apstākļi tiek radīti – no sabiedrības, no valsts puses?

– Zviedrijā iebraucēju grupas ir ļoti sadrumstalotas, un imigranti paši ir ieinteresēti apgūt zviedru valodu. Kādu laiku, protams, var iztikt ar angļu valodu, ko lielākā daļa zviedru prot, bet tā tomēr ir svešvaloda, kas neder saziņā ar iestādēm. Arī, ja gribi izglītoties vai veidot biznesu, tad zviedru valoda ir jāzina. Latvijā krieviem ļoti nāk pretī, un daudzās jomās jau šobrīd ir ieviesta divvalodība.

– Bet vai valodas prasme ir vienīgais priekšnoteikums integrācijai? Var labi iemācīties latviešu valodu, bet nebūt lojāls valstij. Piemēram, Lindermans runā latviski, bet šīs zināšanas tiek izmantotas, lai šķeltu sabiedrību.

– Valoda ir svarīgs priekšnoteikums, pamatu pamats. Ja iebraucējs nevēlas mācīties latviešu valodu, tad skaidrs, ka viņš nav gatavs atmest impērisko domāšanu. Tomēr šī domāšana var saglabāties arī pēc valodas apgūšanas. Vēl vairāk – arī latvieši, kas 9. maijā apmeklē Pārdaugavas pieminekli vai interneta diskusijās nostājas karojošā pozīcijā pret nacionāliem uzskatiem, ieņem kosmopolītisku stāju. Var tikai minēt, kā veidojušies viņu uzskati. Iespējams, tas ir mantojums no ģimenes, jo padomju laikā viņu vecāki baudījuši privilēģijas un neatkarīga Latvija viņiem apzināti vai neapzināti saistās ar kādu zaudējumu.

Esmu domājis, kāds ir risinājums, ja cilvēki nevēlas vai nespēj integrēties latviskā Latvijā.

 

Mums tomēr būtu vairāk jārunā par to iespēju, kas ir aizmirsta un noklusēta – dot iespēju repatriēties tiem, kas Latvijā nejūtas kā mājās. Krievija piedāvā dažādas programmas, tomēr Latvija līdz šim pret tām izturējusies diezgan atturīgi. Otra iespēja, par ko diskutēts vēl mazāk, – krievvalodīgo pārcelšanās uz Rietumiem. It īpaši, ja Latvija kā mērķis savulaik ticis izvēlēts ekonomisku iemeslu dēļ.

 

Šobrīd ekonomiski labākus apstākļus noteikti varētu atrast Eiropā. Par to būtu jārunā politiskā līmenī.

– Repatriācija paredz, ka pārcelšanās ir brīvprātīga. Vai uzskatāt, ka starp Latvijas krievvalodīgajiem būs daudz tādu, kas vēlētos kaut kur pārcelties? Un kāpēc viņi nav to darījuši līdz šim?

– Atsaucoties uz starptautiskajiem dokumentiem, piemēram, Ženēvas konvenciju, teorētiski Latvijai būtu politiskas tiesības veikt dekolonizāciju piespiedu kārtā. Reālā dzīvē tas gan nav iespējams. Šajā gadījumā ir iespēja jautājumu risināt diplomātiskā ceļā. Piemēram, varētu iesaistīties Rietumu valstis, kas ir līdzatbildīgas par to, ka pēc Otrā pasaules kara Latvija palika Staļina varā un tika pakļauta kolonizācijai.

Es piekrītu, ka šobrīd tās ir vairāk teorētiskas runas. Taču ar laiku apstākļi varētu mainīties. Piemēram, dzīve Krievijā varētu kļūt pievilcīgāka Latvijas krieviem. Nevajag aizmirst, ka baltvācieši pēc 700 gadiem izceļoja no Latvijas uz Vāciju, arī ebreji 1800 gadus dzīvoja trimdā, dažādās zemēs, bet atgriezās Izraēlā, kad tur tika nodibināta valsts.

V. Krustiņš: – Šobrīd ir būtiski, kāds būs partiju piedāvājums pēc referenduma. Arī Nacionālās apvienības piedāvājums, tajā ietilpst arī partija “Visu Latvijai”, kuras biedrs jūs esat.

– Godīgi sakot, šobrīd ātra risinājuma situācijai nav, vismaz ne šajos apstākļos, kad Latvijai nelojālu cilvēku skaits ir tik liels. Priekšnoteikums, lai notiktu sastāvējušos ūdeņu izkustēšanās, ir sabiedrības struktūras pārmaiņas. Varbūt tas nav populārs viedoklis, bet es uzskatu, ka nebūtu slikti, ja daļu krievvalodīgo aizstātu imigranti no citām valstīm. Es neredzu iespēju, ka mēs ar kaut kādām izglītošanas programmām varētu piespiest tik lielu cilvēku masu mainīt savu viedokli.

M. Antonevičs: – Tomēr, ja runā par migrāciju, šobrīd uz dzīvi ārzemēs pārceļas ļoti daudz latviešu. Arī tās ir sabiedrības struktūras pārmaiņas, kas gan ved pavisam citā virzienā.

 

– Par krievu repatriāciju mēs pagaidām varam runāt vairāk teorētiski, taču par latviešu repatriāciju no ārzemēm gan vajadzētu domāt praktiski un jau šobrīd veidot īpašas valsts programmas. Ar Latvijas pilsoņiem ārzemēs jāstrādā tikai un vienīgi latviešu valodā, lai atgriezties stimulētu tikai tos cilvēkus, kas šo valodu saprot un vēlas lietot.

 

V. Krustiņš: – Jautājums ir par politisko līdzsvaru – kā to atgūt. Kādi soļi tiks sperti?

– Īstermiņā tas, manuprāt, nav iespējams. Tie var būt dažādi tālejoši soļi, kas ar laiku novestu pie rezultāta. Nacionālā apvienība to jau mēģināja darīt – ierosināja parakstu vākšanu par valsts apmaksātu izglītību latviešu valodā. Varbūt secībai vajadzēja būt citādai – vispirms diskusijas par divvalodību un to, kādas sekas tas nākotnē var radīt, bet iznākumā – stingrāka politika šajā jomā. Daži pat pārmet, ka NA izprovocējusi nacionālboļševiku Lindermanu uz radikālām darbībām. Iespējams, ka bailes no līdzīgiem pārmetumiem varētu atturēt partijas tuvākajā laikā spert drosmīgākus soļus latviskuma virzienā. Mūsu politiķiem trūkst pašapziņas, toties Igaunijas prezidents, kurš ir patiesi liberāls un rietumniecisks, tomēr nekautrējas iestāties par igauniskām vērtībām un saukt lietas īstajos vārdos.

– Krišjānis Valdemārs, studēdams Tērbatas universitātē, pie savas istabas pielika uzrakstu “Latvietis”. vai mūsdienu zinātnieki kaut ko tādu atļautos darīt? Šeit Latvijā?

– Zviedrijā manu vārdu un uzvārdu bieži rakstīja bez garumzīmēm, taču es vienmēr to izlaboju. Negribu salīdzināt to ar Valdemāra rīcību, taču arī tas ir veids, kā svešumā celt savu pašapziņu, atgādinot, kas tu esi. Un es jūtu, ka daudzi mani draugi un paziņas, kuriem iepriekš bijis vienaldzīgs skatījums uz nacionālajiem jautājumiem, šobrīd ir it kā atmodušies. Viņi ir ieraudzījuši, ka draudi latviešu valodai ir reāli un nedrīkst uz to noraudzīties vienaldzīgi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+