Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. janvāris, 2013
Drukāt

Daudzi ļaujas sevi izmantot par partiju preču zīmēm

Foto - LETAFoto - LETA

Piektdiena, Rīgas autoosta pilna ļaužu, pie autobusiem drūzmēšanās. Cilvēki gaida, kad šoferis nosauks attiecīgo biļetes numuru. Šoferis (tā nav pirmā reize) sēž kā ķeizars savā tronī un tikai nosaka, lai pirmie iekāpjot tie ar biļetēm.

 

Es iekāpju autobusā Rīga–Madona, turot rokā biļeti ar sešpadsmito numuru, un meklēju savu vietu, bet tajā jau sēž kāda kundze. Uz manu aizrādījumu, ka viņa sēž manā vietā, kundze atbild – arī viņas vietā jau sēžot kāds, lai es meklējot citu brīvu vietu. Tikko esmu šādu, ne savu vietu atradusi, mani kāds cits pasažieris pamatoti palūdz to atstāt.

Šāda sēdēšana ne savā vietā mūsu valstī ir izplatīta parādība. Daudzi nesēž savā vietā. Vai nu aiz muļķības, godkāres vai alkatības cilvēki ir viegli pierunājami no savas vietas pārsēsties citā, kaut gan tai nav piemēroti. Un tad nākas piedzīvot tādu kuriozu, ka pilsētas mērs savu nozīmīgumu mēģina panākt, uzliekot kaklā amata zelta ķēdi. Savā jomā zinošie un par stipriem uzskatītie diemžēl izrādās pilnīgi nevarīgi glaimotāju un manipulētāju priekšā. “Jūs esat mūsu vienīgā cerība, nācijas glābējs(a), tikai jūs vēl kaut ko spējat mainīt,” viņiem dūdo ausīs. Un viņi ļaujas sevi izmantot par partiju preču zīmēm. Nonākuši pavisam citā, stipri retinātā gaisā, viņi neiztur un sabrūk. Sen zināms – nodzītus zirgus izbaro lapsām.

Mūsu visu problēma (īpaši dzīves pirmajā pusē) ir iekšējā kompasa jeb novērotāja trūkums, un nav brīnums, ka tiek sastrādāts bezgala daudz muļķību. Kad iekšējais novērotājs ir nomodā, mēs spējam atšķirt glaimus no patiesības, un mūsu pašnovērtējumu neviens nespēj par 180 grādiem mainīt. Cilvēks, ja tā var teikt, ir ieguvis viedumu un nav vairs par lēcu virumu nopērkams.

Sākot jaunu gadu, sajūta, ka neviens vairs nesēž savā vietā, ir īpaši pastiprinājusies. Tiem, kas marionešu teātrī režisē izrādes, cilvēku iebīdīšana zināšanām un spējām neatbilstošos amatos ļauj izputināt veselas nozares un īstenībā arī valsti. Tā tas ir noticis ar valsts televīziju, un rādās, tāds pats liktenis gaida avīzi “Diena”. Visa tā ņega ar televīzijas un radio apvienošanu liek domāt ne jau par demokrātijas stiprināšanu mūsu mazajā valstī.

Izraisīto notikumu (demisiju, no amata atstādināšanu, pārcelšanu amatos) patiesie cēloņi tā saucamajam vienkāršajam lasītājam un skatītājam paliek apslēpti. Man šķiet īsti laikā TVNET dibinātāja Ivara Baula rosinājums sabiedrībai – nevis no kāda gaidīt gatavus viedokļus, bet pašai daudz aktīvāk piedalīties preses izdevumu un līdz ar to arī politiskās dzīves vērtēšanā. Nav jau obligāti jāizlasa visa Latvijā iznākošā prese, daudz ko pasaka pirmās lappuses.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+