Foto – Timurs Subhankuloivs

Dzintars Rasnačs: Daudziem Nacionālā apvienība ir bubulis
 31

“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas sekretārs, deputāts DZINTARS RASNAČS (Nacionālā apvienība). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Pirmām kārtām jautājums par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) un politiķu reakciju sakarā ar Baltijas Pirmajā kanālā izrādīto pārraidi par 1991. gada 13. janvāra notikumiem Viļņā. Lietuvā uz trim mēnešiem slēguši retranslāciju melīgā raidījuma dēļ, bet kas notiek Latvijā? Te PBK ir reģistrēts.


Dz. Rasnačs: – Manuprāt, līdzšinējie sabiedrisko mediju uzraugi strādājuši vāji un pelnījuši daudz kritikas. Tika ielaistas nepatīkamas lietas, un bija cerība, ka tagadējā NEPLP skatītos stingrāk. Taču uz minētā raidījuma analīzi, situācijas skaidrošanu saeimas Cilvēktiesību komisijā NEPLP priekšsēdis Dimants pat neieradās. Aizņemts akadēmiskajā darbā, kaut algu viņam maksā padomē, – tāda attieksme nav pieņemama. Tikmēr komisijas vadītāja Ināra Mūrniece solīja aktīvāk sekot līdzi NEPLP darbam, arī tam, kādas sankcijas piemērojamas, ja ēterā izskan līdzīgi sižeti kā PBK raidītais. Bija piešķirta papildu nauda TV pārraižu monitorēšanai, tomēr atbildi par to, kā un kad pēdējoreiz ticis monitorēts, komisija nesaņēma. Kas attiecas uz “mūsu puses” reakciju, to varēja vērot arī “Panorāmas” sižetā, ko Ziņu dienesta korespondents gatavoja no Viļņas. Šajā reportāžā uz ielām viņš citus iedzīvotājus nebija sastapis, vien tos, kuri apgalvoja, ka “Cilvēkā un likumā” redzētais viņus neuztrauc un ka vienas pārraides dēļ kanālu nevajag slēgt. Lietuvas avoti apliecina citu – simtu un tūkstošu – lietuviešu sašutumu par Maskavā ražoto janvāra notikumu interpretāciju.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Rīgā arī ir LTV uzskatu veidotāju balsis, kas paceļas pret “mediju ierobežošanu”. Bet beigu beigās – vai šeit ir runa par okupantu vārda brīvību vai cilvēka tiesībām? Cik komisijas te grasās dibināt, kuras lauzīs rokas un vaimanās par brīvību apspiešanu, plurālisma noliegšanu? Ziniet, vērts paskatīties, ko šis kanāls sastrādājis arī Latvijā, kopš te reģistrēts. 


– Padomē sākta lietvedība divās administratīvajās lietās, un, ja konstatēti vairāki pārkāpumi, kanāla darbību var apturēt vai pat izbeigt apraidi. Manuprāt, Latvijā uzkrāts pietiekams likumu spēks, lai medijos nepieļautu faktu falsifikācijas un sodītu par to, bet problēma ir likumu piemērotājos, gribēšanā tos lietot. Arī operatīva reakcija parasti izpaliek.

– Kuram jārīkojas? Kalnmeiera kungam, Drošības policijai?


– Vispirms – NEPLP, kad tās monitorēšanas centrs fiksē pārkāpumu. Tad nekavējoties jāinformē Drošības policija, kurai jāsāk kriminālprocess, jo, manuprāt, konkrētajā sižetā saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes.

– Konsultants dep. Cilevičs pamāca vērsties Cilvēktiesību tiesā, kur “savaldīs” mediju ierobežotājus. EDSO būšot neapmierināta, ka Lietuva tā dara!


– Asās debates ap vienu raidījumu ir vēršamas plašāk un dziļāk. Praktiski visā informatīvajā telpā ar gan šeit ražoto, gan retranslēto saturu regulāri notiek šādi latviešu un Latvijas valsts aizskārumi. Otra nepatīkamā lieta, ka ļoti daudzas valsts amatpersonas sabiedriskā LTV7 kanālā uzstājas kā uzstājušās – krieviski, nevis valsts valodā. Latvijā piegādāto propagandu es salīdzinātu ar lielu kūdras purvu. Tas visu laiku gruzd, burbuļo, plaiksnī – līdz kādā vietā izšaujas malduguns liesma, kā šis pats “Cilvēks un likums”. Bet purvs deg un kvēlo apakšā, ik pa laikam laužoties uz āru. Kremlim ir rupori (ziņu aģentūras, TV “Russia Today” u. c.), ar ko aizsniegt visu pasauli, no tiem ņem ziņas citi mediji – un, protams, Latvijai tie nav skaidrākie, tīrākie avoti. Latvijā arī netrūkst plašsaziņas līdzekļu, kuri tiražē Kremļa aģentūru maltās ziņas. Gruzdošais purvs visspilgtāk izklājās pēc 2008. gada iebrukuma Gruzijā, kad rādošie, rakstošie, runājošie mediji translēja Kremļa viedokli, ka konfliktā vainīgā puse ir Gruzija.

Reklāma
Reklāma

– Pētnieki stāsta par Krievijas maigās varas ietekmes izpausmēm, bet augstāk tādos gadījumos iestājas nāves klusums. Neviens neko nav redzējis, nevienam nav pienākuma atbildēt no purva kūpošai dvingai. Dzēst to.


– Klusums nav pilnīgs, tomēr piekrītu, ka sabiedrība nedabū informāciju, ko tai vajadzētu saņemt. Aizsardzības ministrs reizēm paskaļāk par to runā, reizēm ārlietu ministrs – bet daudz biklāk. Maigajai Kremļa varai ir gana daudz iedarbības sfēras…

– Jā, piemēram, Gapoņenko uzņemšana Maskavā, un, pēdējoreiz atgriezies, viņš paziņoja – mēs sagatavosim dokumentālo filmu, kas būs patiesīga, pretstatā tam, ko te rāda! Vai neviens neinteresējas, par kādu naudu Gapoņenko veic savas akcijas?


– Domāju, ka tāds Gapoņenko ir stingrā Drošības policijas kontrolē, bet minēšu citu gadījumu. Rīgas mērs brauc tikties ar Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhu un saņem norādījumus palielināt krievu valodas lomu Latvijā. Un, ja Ušakovs regulāri dodas uz Maskavu, sabiedrībai neatskaitīdamies, ar ko vēl viņš tiekas un kādus norādījumus saņem, tad jājautā, kāpēc jaunais analītiskais LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” tirda lauku pašvaldību darbiniekus, bet nepaseko līdzi ar “slēptu” kameru, ko Ušakovs dara Maskavā? Atgriežos pie Maskavu interesējošām sfērām – ietekme plašsaziņā, enerģētikā, transportā, sakaros, dalībā privatizācijā, banku sektorā ar nerezidentu noguldījumiem, amatpersonu un bijušo varasvīru uzpirkšana, ieskaitot viņus labi apmaksātos amatos – piemēram, bijušo kancleru Šrēderu. Daudz interesanta un mums noderīga par “maigo varu” grāmatā “Jaunais aukstais karš” uzskaitījis Edvards Lūkass un minējis, ka Kremlis šīs metodes izmanto tiklab “tuvajā pierobežā, kā visā pasaulē”. Latvijā “maigo varu” realizē arī tās sadarbības ietvaros, ko “SC” noslēdzis līgumā ar Krievijas varas partiju. Tā kā fronte ir plaša, ir viens sīks iecirknis.

– Un kas no mūsu iestāžu puses tiek darīts pretī?


– Ļoti maz, un tas pats mazumiņš ne vienmēr atspoguļojas plašsaziņas līdzekļos. Dažos no tiem ir grūti caursitama siena, ja “runā sliktu par Krievijas centieniem” un ja grib panākt nacionālai valstij vēlamo rezultātu. Sižets no Viļņas liecina, ka pat sabiedriskā TV ziņu dienestā notiek kas nelāgs.

E. Līcītis: – Kas nelāgs?


– Šajā gadījumā tāda kā pieskaņošanās Kremļa propagandai. Es to saku ne jau par visu informatīvo bloku, bet vietām īleni izspraucas. Kremļa propagandas instrumenti vairāk un vairāk paņem daļu mūsu informācijas telpā. Sabiedriskajā televīzijā ar jauno vadību atrodu daudz labu lietu. Progresē kultūras raidījumi, sabiedrība arvien biežāk diskutē par LTV programmām, arī seriālu izvēle ir gaumīgāka, un izglītojošās pārraides interesantākas. Es pats 1. kanālu izvēlos kā pirmo. Taču, piemēram, politologa Sprūda ārpolitikas raidījumā par ekspertiem diezin kāpēc uzstājas “SC” politiķi. Ziņu elementā, pieklājīgi izsakoties, spektrs ir “saīsināts”. Sabiedriskajos medijos pro-
blēma, manuprāt, ir daudzu jaunu žurnālistu ienākšana bez pietiekamām zināšanām un pieredzes, bez īstas saprašanas, kas ir nacionāla valsts. Par tādiem tagad mēdz teikt – viņiem ir “izskaloti pamati”.

V. Krustiņš: – Nē, kāpēc – dažiem ir ļoti liela saprašana. Piemēram, Streipa raidījumos pieaicinātā Olga Dragiļeva no “Latvijas radio 4” lietas izskaidros ne sliktāk par Jāni Urbanoviču.


– No kurienes radušies nacionālas valsts ideju atbalstošam skatītājam nepieņemami “komentētāji”? Kas viņus veidoja skolās, kas lasīja lekcijas augstskolās?

E. Līcītis: – Varbūt, piemēram, tie paši politoloģijas profesori?


– Tās saknes jāpameklē. Žurnālistus tagad māca ne tikai universitātē, bet, cik saprotu, vieni un tie paši mācībspēki skrien pa augstskolām un visur…

– … cenšas atstāt savu pēdu nospiedumu sliedi.


– Jā, savu dziļo sliedi, un man bijušas dažkārt pat asas debates ar jauniem žurnālistiem, politologiem par demokrātijas, pamatvērtību jautājumiem (nācija, tauta, valsts, ģimene, ticība), un, šķiet, viņi mācījušies pavisam citā valstī, ar pavisam atšķirīgām vērtībām un principiem no tiem, kādus nesa sirdī, piemēram, 1990. gadā, šo valsti atjaunojot. Ar uzplūdiem un atplūdiem, bet 20 gadus esam dzīvojuši “maigās varas” ietekmē, un tas daudz ko samaitājis. Ja salīdzina atmodas latviešus un viņu to dienu cerības ar šodienas vidējo latvieti, tad ir stipri vien redzama novirze no pamatvērtībām un ideāliem. Egils Levits šo aizvirzīšanos prom nosauca skarbā vārdā – par gļēvlatviskumu. Bet vai tā nav verga domāšana, ja latvietis sociālos tīklos paziņo, ka viņš jūtas lepns, kad sāk runāt krieviski, jo tad kļūstot piederīgāks lielākai un spēcīgākai nācijai?

– Jūs teicāt, ka propaganda notiek pa visu perimetru. Pabriks daudzina maigās varas iespaidu, un te minat par novēršanos no pamatvērtībām. Bet dodiet vērtējumu – ko tas Latvijai tuvākā nākotnē nozīmēs?


– Cerību pilnā, optimistiskā scenārijā – ka Latvijā ievēl prezidentu, kas spēj iedvesmot tautu un palīdz tai piecelties kājās. Kas tai atdod nacionālo pašapziņu un pašcieņu. Pesimistiskais scenārijs – ka krabja gaitā mūsu noslīdēšana turpinās. Skola pastāv segregēta, plašsaziņas telpa sašķelta. “Baltajā variantā” nerunāju par prezidentu kā stipro roku ar palielinātām pilnvarām. Runāju par personību kā tautas garīgo līderi. Te nav pro-
blēma nedz Satversmē, nedz prezidenta amata pilnvarās – personībām ir milzīga loma gan valsts panākumos, gan kļūdās. Šāda spilgta prezidenta ievēlēšanas izredzes ir riskanta lieta, bet šobrīd man nav redzams cits risinājums.

– Vai tad 13 NA Saeimas deputātu svars patriotisma gara uzturēšanā nav pietiekams? Kāpēc NA, piemēram, nav paudusi sašutumu par lietuviešus nonicinoša, aizvainojoša sižeta izrādīšanu?


– Vai tam ir nozīme, ja sekotu tūlītējs liberālo aprindu, tā paša Streipa nopēlums tikai tāpēc, ka NA izteikusi šādu atbalstu? Jūs taču zināt, ko viņi teiks – populisms, balsu vākšana pirms vēlēšanām, nacionāla histērija, neapdomība – un pārējās tirādes. Mēs taču esam bubuļi, nievājošā nozīmē “nacionāli”. Lai cik cēlām idejām mēs nāktu, norietu rindā visus pēc kārtas. Lai arī rējēju nav pārmēru daudz, viņi ir skaļi un tāpēc ar nozīmi sabiedriskās domas veidošanā. Vai mums katrreiz provocēt rējējus? Varbūt vērts mēģināt panākt atbalstu plašākā frontē kopā ar domubiedriem.

V. Krustiņš: – Kā politiķi nacionāļi esat pārāk uzmanīgi un piesardzīgi. Kāpēc domājat, ka publika vairāk uzticēsies pretējam melīgajam viedoklim, nevis nacionālajam?


– Nē, es saku – acīmredzot vajag vairāk skaidrot mūsu pozīciju. Ko dod noteiktība, parādīja Seima deputāte, bijusī aizsardzības ministre Rasa Juknevičiene Lietuvā. 
Kaut tagad viņa ir opozīcijā, reaģēja pirmā un ļoti asi uz televīzijā izskanējušo. Bet lieta tāda, ka šo signālu Lietuvā uztvēra, tas aizgāja līdz vēlētājiem. Latvijā, es domāju, līdzīgu protestu censtos bloķēt, negribētu dzirdēt.

– Daudz kur jā. Taču, ja būtu NA paziņojums par atbalstu lietuviešiem, mēs publicētu. Taču, ja nav paziņojuma, nav ko publicēt. 


– Taisnība, piekrītu. Pretspars jādod.

E. Līcītis: – Zināmās aprindās asi uzņemta Satversmes preambulas rakstīšana. 


– Priekšvārda stāsts ir vienkāršs. Egils Levits parādījis, ko preambula nozīmē daudzām pasaules valstīm, kur nostiprinātas valstiskuma izcelšanas un radīšanas galvenās pamatvērtības. Minēts val-stiskuma mērķis – nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenošana. Par to, ka arī mēs to rakstām, uztraucas divu kategoriju ļaudis. Pirmie – tie, kam nepatīk viss, kas saistās ar vārdu “nacionāls”, nepatīk jēdziens “valstsnācija” un nekas tāds, kas nostiprina latviskās pamatvērtības. Otrie ir tie, kurus aiz nezināšanas vai citu iemeslu dēļ provocē pret jēdzienu “latviskā dzīvesziņa”, gan pret preambulā iekļautajām, pieminētajām kristīgajām vērtībām. Kopā viņus varētu apzīmēt par radikālāk noskaņotu cilvēku grupu, kas pretojas citām vērtībām, kas nav viņējās. Svešvārdā tos sauktu laikam par liberāļiem, bet es domāju, ka otrādi. Viņi ir dogmatiķi. Visai kareivīgi dogmatiķi.

V. Krustiņš: – Reducēsim lietu līdz galvenajam, par ko, manuprāt, vairāk uztraukušies šie ļaudis. Viņiem netīk apgalvojums, ka šo valsti esot nodibinājuši latvieši. Tur ir klupšanas akmens. Svinīgās runās augstas amatpersonas mūsdienās arī stāsta, ka “daudzu tautību” cilvēki dibinājuši valsti, tagadējos uzrunā par “Latvijas tautu”, nekad neuzsverot latviešus. Runāsim atklāti – šodien ir vajadzīgs, ka latvieši nav dibinājuši Latviju. Ka viņiem nepienākas valstsnācijas tituls un attiecīgi atbildība. Tomēr ne vācu muižniecības, ne krievu monarhijas interesēs Latviju neradīja! Tā arī ir valstsnācija, kas to darīja!


– Radīšanas protokolos skaidri var izlasīt, ka runa ir par latviešiem un viņu valsti.

– Nuja, var jau pajautāt, kas Krievijas valsti dibināja. Vai tikai ne mongoļi tatāri? Vai tā necēlās kā Kijevas Krievzeme?

– Tur arī droši vien daudzas tautības būs stāvējušas pie šūpuļa. Mūsu preambulas projekts sākotnēji radās kā Egila Levita zinātniski akadēmiska interese, un viņš par to rakstījis piecus gadus. No akadēmiskā uz realizēšanas līmeni viņš projektu pacēla pēc tā Satversmes apvērsuma mēģinājuma, ko 2012. gadā rīkoja par otro valsts valodu. Sekoja vēl viens pamatu ļodzīšanas mēģinājums – Latvijas pilsonības izpārdošana visiem tās pašas zināmās kompānijas izpildījumā. Ar to pacietības mērs bija pilns, Levits sāka rīkoties. Iepriekš NA bija nākusi klajā ar ideju par konstitūcijas kodola pantu negrozāmību, taču Konstitucionālā komisija piedāvāja identificēt šo kodolu, sarakstot preambulu. Nu redakcija ir gatava, un vasarā pirmoreiz to apsprieda Bīriņos vadošo juristu seminārā. Juristi balsoja, ka šādai preambulai jābūt. Tālākajā ceļā 25. oktobrī universitātes aulā ir vēlreizējā Satversmes ievada prezentācija, apspriešana, piedaloties plašākām zinātnieku, vēsturnieku, politiķu, sabiedrisko darbinieku aprindām. Redziet, preambula nav gluži juridisks teksts. Tā būtu jāapspriež tādiem cilvēkiem kā Māra Zālīte, pirmskristietības un kristietības laika pozitīvo un vienojošo vērtību nesējiem, arī citiem pilsoņiem.

E. Līcītis: – Bet Elksniņš netika deleģēts un pielaists pie rakstu darbiem!


– Kāpēc “SC” viņu nedeleģēja?

– Jūs aizliedzāt, viņš tikai pa atslēgas caurumu dabūja lūrēt, ko tie citi dara. Jau tagad paredzams, ka diskusijā valkās divus pretargumentus: ka preambula šķelšot pilsoņus un kā tad varot noteikt, kas pieder pie valstsnācijas. 


– Nē, pirmais un galvenais, ka priekšvārds apvienos tautu. Vienos valstsnāciju un minoritātes, kas sapratīs, ka kopā veido Latvijas tautu, pilsoņu kopumu. Sašķelt var tikai tādā veidā, ka vienā pusē ir Latvijas pilsoņi, bet otrā pusē paliek tie, kuri neatbalsta Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanu. Piemēram, tiem pilsoņiem, kuri balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, varētu būt pārdomu brīdis, kurā pusē nostāties.

V. Krustiņš: – Vai vispār jāliekas zinis par izdomām, ar kurām katrs gribēs nākt? Viens teiks, ka viss ir šķeļošs, runā viņam ko runādams. Valstsnācija radās, kad runājam par vēsturisku faktu. Tā ir nācija, kurai šī valsts bija vajadzīga, un to tā uzcēla. Pēc 1940. gada situācija mainās, vairs nav tā pati Latvijas tauta, bet pavisam citu iedzīvotāju kopa, kas te veidojās okupācijas gados. 


– Šādos skaidrojumos mūsu pretinieki, protams, negrib klausīties. Ir stereotipi un ir klišejas, ko izmanto, lai vestu cilvēkus nesaprašanā un apjukumā. Būs diezgan asa, pat nežēlīga cīņa par preambulas pieņemšanu. Arī NA ir gatava runāt ļoti tieši, tāpat kā šobrīd to darām gan uzturēšanās atļauju, gan demogrāfijas sakarā. Bet pretspiediens ir, pār mums gāž melno reklāmu, domājams, spiediens tikai pieaugs. nepiekāpsimies, jo mums ir daudz atbalstītāju.

E. Līcītis: – Kā skatāties uz preambulu kā jurists un politiķis? Vai izdosies piepildīt mūsu lasītāju vēlmi, ja Satversmes priekšvārdu pieņem šī Saeima, jo nākamajā tas var nenotikt?


– Tās ir bažas, ka nākamā Saeimā būs sarkana. Piekrītu, ka preambula jāpieņem, bet nāks gan tiešā veidā izprovocēta Kremļa pretestība, gan pašu tautiešu vientiesības un lētticības izraisīta pretestība.

V. Krustiņš: – Kuri būtu tautieši vientieši?


– Nu, piemēram, preambulas pieņemšanas nepieciešamību apšauba Zaļās partijas vadība.

E. Līcītis: – Brigmaņa kungs nosaka, kā ZZS lemt Saeimā, zaļais deputāts Vējonis nav lētticīgs, lieku galvu ķīlā, ka viņa paraksts būs pirmais zem preambulas!


– Redzēsim, taču atgādinu, ka lēmumam par preambulas pieņemšanu vajag 67 balsis, un “SC” balsis atkrīt automātiski. Kaut gan – viens deputāts, Reskājs, no viņiem aizgāja.

– Labi, ka esat pārliecināts, ka zatleriešus pat ar tankiem neizdzīs no preambulas atbalstītāju pozīcijām. 


– Nezinu, tas nav prognozējams spēks. Drošs ir tikai tas pamats, ko lika Bīriņu seminārā, kur bija juristi, akadēmisko aprindu pārstāvji, ideju nesēji. Domāju, viņiem ir ietekme organizācijās, viņu prātus nesamusinās ar demagoģiju. Procesu virzītāju lielākā vēlēšanās gan Saeimā, gan ārpus – nepartijizēt preambulas lietu. Tam jābūt valstiski domājošo spēku kopdarbam – protams, atzīmējot Egila Levita autorību.