Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. janvāris, 2016
Drukāt

Daudzpusīgais latviešu literatūras celmlauzis: Ernestam Dinsbergam 200

Foto: Wikipedia.orgFoto: Wikipedia.org

Ernests Dinsbergs ap 1900. gadu.

Tieši pirms 200 gadiem, 1816. gada 24. janvārī Dundagas pagasta “Iernieku” mājās dzimis nākamais pedagogs, rakstnieks un publicists Ernests Dinsbergs – trešais, jaunākais dēls.

Oficiāli jaunais mežsarga dēls mācījies tikai divus mēnešus Dreimaņu muižas skolā – tur viņš desmit gadu vecumā apguva lasītprasmi, bet vēlāk, pašmācībā pārrakstot aizlienēto Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, iemācījās arī rakstīt. Pie tam mežsarga jaunākajam dēlam kaislība uz grāmatām bija tik liela, ka viņš atrada dažādus iemeslus, lai aizietu ciemos pie kaimiņu saimnieka, kurš pasūtināja Jelgavas “Latviešu Avīzes” un pirka grāmatas, kuras mazajam kaimiņam palaikam atļāva paņemt līdzi uz mājām. Tiesa, tēvs Ernestam ar “tiem niekiem”, proti, grāmatām un avīzēm, atļāva ņemties tikai diendusas laikā.

No 1833. līdz 1837. gadam Dinsbergs strādāja pie Dundagas mācītāja par kučieri un sulaini – tas talantīgajam jaunietim ļāva izvairīties no iesaukšanas dienestā, no kā citādi jaunākajam dēlam būtu grūti paglābties, bet tolaik karadienests ilga 25 gadus…

Jau 1833. gadā publicēts Dinsberga pirmais dzejolis. 1838. gadā talantīgais jauneklis tika iecelts par saimnieku Dundagas Kubeles mežsarga mājās un 1840. gadā Dundagas muižas īpašnieks fon Ostenzakens viņu aizsūtīja uz skolotāja Andreja Bergmaņa vadīto Cīravas-Dzērves skolu apgūt skolotāja amatu.

1843. gadā atklāja Kubeles skolu. Tajā bija divas klases, divas guļamistabas un skolotāja dzīvoklis. Šeit divus gadus – no 1845. līdz 1847. gadam – mācījās arī nākamais Dainu tēvs Krišjānis Barons, tuvs Dinsberga draugs bija Krišjānis Valdemārs.

Pats Dinsbergs, strādādams par skolotāju, turpināja cītīgi nodoties rakstniecībai. Tautā kļuva iecienīti viņa vārsmojumi “Ziņģes un rīmes” (1856), “Kabatas ziņģu grāmatiņa” (1862), kā arī luga “Skaistākais degons” (1862). Tieši Dinsberga atdzejojumam varam pateikties par Ziemassvētku dziesmiņu “Ak, eglīte”.

1862. gadā Dinsbergs latviešu valodā pārtulkoja pret verdzību vērsto Henrietas Bīčeres-Stovas romānu “Krusttēva Toma būda”. Gadu vēlāk Dundagā izcēlās zemnieku nemieri, Dinsbergs tika atbrīvots no skolotāja amata un 1864. gada 4. aprīlī izsūtīts uz Jaunjelgavu, kur astoņus mēnešus strādāja par skrīveri, bet vēlāk ar draugu atbalstu ieguva Jāņa baznīcas skolas skolotāja vietu Rīgā un šajā laikā pārstrādāja Mārča Reinberga poēmu “Rīga”.

Kad 1867. gadā Dinsbergam atļāva atgriezties skolotāja darbā Kubeles skolā, viņš izveidoja bibliogrāfisko “Rādītāju, kādas grāmatas ir iegādājamas skolas bibliotēkās”, te tapa arī dzejojums “Bāriņš Antoniuss”, ko piemin Blaumaņa komēdijas “Skroderdienas Silmačos” personāži, pirmais latviešu mīlestības vēstulnieks, dzejoļu krājums “Puķu pušķis klausīgiem bērniem” un citi darbi.

Pēc atvaļināšanās no skolotāja darba 1878. gadā Dinsbergs Kubeles skolas augšstāvā uzbūvēja mājīgu dzīvoklīti vecumdienām, kurā turpināja nodarboties ar rakstniecību un tulkošanu. Viņa daiļrade bija visai ražīga un daudzpusīga: tapa apcerējums “Etnogrāfija”, pirmā īpaši bērniem veltītā latviešu autora luga “Sarkanais putniņš un zilais putniņš”, Johana Volfganga Gētes satīriskās poēmas “Lapsa Kūmiņš” tulkojums. Mūža nogalē Dinsbergs pievērsās vēsturiskiem un literatūras teorijas apcerējumiem un izdeva grāmatas “Vecie grieķi” (1887, 1888), “Vispārīgā vēsture četros sējumos” (1892—1902), 1890. gadā literatūras teorijas grāmatu “Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām”, bet 1893. un 1899. gadā tapa Džona Miltona poēmas “Pazaudētā paradīze” tulkojums.

Jānis Poruks, Dinsberga daudzpusīgo talantu cildinādams, rakstīja: “Dünsbergs raksta dzejas, stāstus, romānus, lugas, ģeogrāfiju, vēsturi, zooloģiskus apcerējumus, sprediķus, tulko pasakas, sastāda metriku, etnogrāfiju, tulko atkal drīz Gēti, drīz Auerbahu vai Klopstoku, te to interesē Kurzemes vēsture, te atkal Šperdšena darbi, no kura tas vairākus pārtulko. Bet ar to viņam nepietiek, viņš ķeras pie Homera, mēģina atdzejot, gan brīvi Odiseju, tad Miltona “Pazaudēto paradīzi”, no visa tā viņš it kā atpūšas, rakstīdams “Skaisto Mīli un princesi Trūti”. Un pie tam bērni nāk un iet, un viņš nāk un iet pie bērniem, mācīdams, pūlēdamies dienu pie dienas. Vai tas nav ģēnijs, vai tas nav liels ievērojams vīrs? Tiešām gan, vismazākais man ir tā pārliecība. Kā teicu, spējas, sasniegt savos darbos tehnisku pilnību, apmierināt modernās formas un stila prasības, Dünsberģim trūkst, bet viņam ir griba, milzeņa griba, kuram garīgas rokas saistītas, un šī griba ir tā svētīgākā un cēlākā, kāda vien pie cilvēces un tautu darbiem sastopama.”

Savukārt Līgotņu Jēkabs raksta šādi: “Liekas, tādu darba un izturības milzi latvju tautai, kāds ir Ernests Dīnsberģis, varēja dot tikai Dundagas novads: ar savu latento dabas spēku, plašumu, pirmatnējās zemes zaļoksnīgumu. Pasaku milzi, kam pasaulē, lūk, tepat darba pietrūks, — kas gāž mežus un apar viens pats vai visus ķēniņa laukus, to atgādina Ernests Dīnsberģis, protams, ne tikdaudz ar sava darba kvalitāti, kā kvantitāti. Tomēr – šī darba milzuma priekšā godbijīgi jānoliec
galva.”

Dinsbergs nomira Rīgā 1902. gadā, tika izvadīts no Rīgas Latviešu biedrības, bet kopš 1972. gada bijušajā Kubeles skolā netālu no autoceļa Talsi – Dundaga darbojas muzejs.

Līdz aprīlim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma Ernestam Dinsbergam veltīta izstāde.

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+