Kultūra
Māksla

Daudzveidības meistars. Saruna ar keramiķi Daini Punduru 16

Foto-Karīna Miezāja

Līdz 9. septembrim Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā apskatāma keramiķa DAIŅA PUNDURA “Ekspozīcija cietoksnī”. Mākslinieks to dēvē par savā ziņā eksperimentu un jaunu versiju keramikas darbiem, kuri sākotnēji radušies izstādīšanai citās telpās.

Nav daudz keramiķu, kam tik svarīga būtu eksponātu un izstādes vietas savstarpējā saistība. “Veidojot keramikas objektus, rēķinos ar noteiktu telpisko situāciju, kurā tie tiks eksponēti. Bieži vien jau iepriekš ir zināma telpa, kurā darbs tiks izstādīts, un telpas nosacījumi apzināti kļūst par keramikas objekta vizuālās iedarbības sastāvdaļu,” uzsver Dainis Pundurs. Tomēr sarunu sāku ar citu, ne mazāk svarīgu aspektu.

Ir mākslinieki, kuru rok­raksts skaidri nojaušams, kaut, protams, nav divu vienādu izstāžu. Jūs esat veidojis sengrieķu vāzes, medus šūnu sakopojumam līdzīgus darbus, puzuriem līdzīgus darbus, milzu “taures” un vēl daudz ko citu. Vai ir kas tāds, kas tiem visiem kopīgs, kas mākslas vērotājam ļautu saprast: jā, tas tiešām ir Daiņa Pundura darbs?

Dainis Pundurs: Pirms grieķu vāzēm bija vēl vairākas izstādes. Taču, tāpat kā es neuztraucos, vai tas ir vai nav mans rokraksts, arī skatītājam par to nevajadzētu uztraukties, skatītājam ir jāskatās. Protams, ir jauki lasīt grāmatu, arī lasīt vizuālu darbu mākslinieka rokrakstu, bet noteikti nevajadzētu saputrot vizuālo valodu ar vārdu valodu. Vismaz man tas šķiet arvien aktuālāk – tāda vizuāla parādība, kas nerada galvā tekstu, kas ir tikai tīra skatīšanās, neuztraucoties, vai tas ir vai nav noteikta mākslinieka rokraksts. Man pašam visvērtīgākie pārdzīvojumi, skatoties mākslas darbus, ir, kad mani tajos kas uzrunā un kad, pienākot tuvāk, izlasu, ka darba autors ir nezināms. Jo darba autorība reizēm pat traucē. Protams, tas vairāk attiecas uz senāku laiku darbiem.

Tomēr cilvēkam ir raksturīgi visu izteikt vārdos. Pat tad, ja gribēsiet par darbu, kurš jūs uzrunājis, kādam pastāstīt, jums tas tik un tā jāapraksta…

Jā, es domāju, tur jālieto dzejnieka vai stāstnieka talants, lai aprakstītu pārdzīvojumu, redzot nezināma autora darbu, iejustos nezināmā dzīvē, sajustu, kā viņš ir gleznojis šo gleznu, ja tas ir darbs bez teksta, bez vēstures faktiem, tieša iejušanās procesā, kurā mākslinieks kādu laiku pavadījis pie darba, tur notikusi viņa dzīve – viņš kopā ar to elpojis, skatījies, klausījies. Mani interesē šī daudz, daudz tuvākā skatīšanās, brīdis pirms teksta, tieši tajā ir vizuālo darbu nozīmīgums. Vai spēks. Vai vispār būtība, kāpēc pastāv vizuālā māksla. Tas ir skatīšanās paņēmiens, kas ļauj izbaudīt ne tikai mākslas darbus izstāžu zālē, bet arī to, kā sakrauti krējuma trauciņi uz šķīvīša, ēnu spēli koka zaros – bez teksta.

Pats esat teicis, ka jūs kā darbu autors pret tiem attiecaties kā burvju mākslinieks un dārznieks – ka darbu nav, un tad tie uzrodas, un kā dārznieks, jo ir sēkla, un tad tā tiek izdiedzēta.

Jā, šo tekstu es uzrakstīju pirms gadiem 20.

… tas joprojām atrodams internetā…

Iespējams, tur nokļuvis vēl kas senāks (smejas). Tas, ko saku, parasti attiecas uz šo brīdi, bet šis teksts man tiešām patīk. Kad man kādreiz prasa uzrakstīt kādu autora moto, es mēdzu aizsūtīt šo tekstu. Iespējams, kādu tas kaitina, šķiet absurds, bet es domāju – toreiz esmu diezgan precīzi izteicies, jo šie abi paņēmieni – lietu pēkšņā parādīšanās un lietu rūpīgā kopšana, audzēšana keramikas procesā ir klātesošas. Kad darbs izstādīts, tas, protams, ir burvju triks – tur tas ir, izstāžu zālē. Iepriekš nebija, bet tad skatītājs atnāk un darbu ierauga.

Viens no teikumiem aprakstā par “Ekspozīciju cietoksnī” ir, ka darbi tapuši citai telpai…

Tādā kontekstā, ka skatītājs darbus rada brīdī, kad skatās uz tiem. Tajā nozīmē, jā, man arī tekstā bija pieminēts, ka tas ir eksperiments. Tie darbi, kas nedaudz izskatās pēc puzuriem, bija tapuši, rēķinoties, ka tiks izstādīti jaunajā galerijas “Daugava” telpā. Daugavpilī vēl izstādīti trīs palielāki podi vai vāzes, kā nu tos labāk saukt, un tie bija veidoti vēl agrāk citam projektam, tiem bija paredzēta cita dzīve. Tajā nozīmē šī ekspozīcija ir eksperiments, bet arī ļoti apzināta darbība.

Bet, ja ir ekspozīcija, kas veidota konkrētai vietai un laikam, bet kāds darbs tiek nopirkts, – tad tas nonāk autoram pilnīgi nezināmā kontekstā.

Nav tā, ka es būtu – kā ir dzirdēts angliski – control freak*. Viss ir daudz sarežģītāk un smalkāk, bet tā ir daļa no dažām izstādēm, ka darbi tikuši veidoti ne tieši konkrētai telpai, bet tapuši, rēķinoties ar to. Telpām mēdz būt vēsture, pieredze, tādas kvalitātes kā apgaismojums, šī brīža apdares materiāli, un es pie telpām pieskaitu arī cilvēkus, kuri apdzīvo šīs telpas (smejas). Piemēram, ekspozīciju “Asteroīds” ļoti apzināti veidoju Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam, taču ne tā funkcijas dēļ, bet gan sajūtas dēļ, kas saistās ar telpu, kurā izstāde notika. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (agrākā Jura baznīca. – L.K.-Š.) pa kreisi no altāra ir bedre. Izrādās, tāds agrāk bijis ēkas grīdas līmenis, viss, kas virs tā – apmēram pusmetrs –, ir vēlāk uzaudzis kultūrslānis.

Ir varbūt kāda konkrēta vieta, izstāžu zāle, par kuru jums šķitis – ja tur varētu izstādīties, tad gan būtu labi. Es nerunāju par ambīcijām nokļūt kādā prestižā telpā, bet gan par vietu, kura, iespējams, jums iekritusi acīs, ceļojot un apmeklējot citu mākslinieku izstādes?

Es laikam šādā mērā nenodarbojos ar abstrakcijām, kur man gribētos izstādīties, kur ne, es pat necenšos speciāli radīt šādas situācijas, – arī Daugavpils cietoksnī man piedāvāja, un es piekritu. Bet es izbaudu sajūtu, nokļūstot noteiktās vietās, ir tāda īpaša sajūta, skatoties mākslas darbus noteiktā brīdī un vietā. Noteikti ir daudz komponentu, kas šo sajūtu rada.

Piemēram, atceros, Prāgā kādā ļoti karstā dienā, kad ārā bija +39, gāju pa vēsām senām telpām, kur bija izstādītas ar laika pieredzi piepildītas kolekcijas. Tieši tajā brīdī bez manis tur bija vēl tikai daži apmeklētāji, kuri pēkšņi sāka dziedāt. Izrādījās, ka tie ir mūki, kuri dzied mūku korī. Viņi, redzot velves, nolēma tās apskaņot ar savām balsīm. Ļoti īpašs piedzīvojums, un bez citu apmeklētāju klātbūtnes.

Rotko centrs saistās ar Pētera Martinsona balvu un kolekciju. Kā vērtējat šo ideju?

Brīnišķīgi, ka tāda vieta ir, un tā varētu vēl attīstīties. Ja tur ir Marka Rotko darbi un vēl Pētera Martinsona darbi – tas jau ir nopietns smaguma centrs, ļoti cerīga situācija, tur daudz kas vēl notiks.

Daudz kas jau notiek, arī keramikas biennāle, kurā kļuvāt par laureātu, un, kā, gatavojoties šai intervijai, atklāju, tādēļ ieguvāt savu pastmarku. Nemaz tik bieži negadās, ka uz markas nokļūt dzīvi cilvēki…

No šī viedokļa nebiju par to domājis. Reizēm gan esmu iedomājies, ka ir mazliet bīstami izstādīties muzejā. Galerijas ir dinamiskas vietas, muzeji – ne tik viennozīmīgi. Bet par marku… Es mazliet pastrādāju miniatūrā formātā, radās maza izmēra darbs, un tas tieši derēja tādam mazam formātam kā marka.

Uz markas jau var samazināt, to neviens pat nepamanītu.

Saistītie raksti

Nē, tomēr, ja kaut ko lielu uzliek uz maza formāta, rodas cits konteksts. Nevar teikt, ka izjutu lielu šī notikuma nozīmību, bet nodomāju gan, atceros, cik jauki, – kāds nopirks marku un sūtīs vēstuli, un tajā būs arī labas ziņas, varbūt pat kāda mīlestības vēstule. Lai gan, kas viņu zina, varbūt ar šo marku tiks sūtīta arī kāda parādu piedziņa… Es vispār īpaši nepiedalos konkursos, tas nav formāts, kurā jūtos komfortabli. Toreiz mani gandrīz vai uzaicināja, ka vajag piedalīties. Un otrs – konkurss bija Martinsonam veltīts, arī tādēļ izlēmu piedalīties.

Un kā tad konkurence, kā jūs saviem studentiem mācāt konkurētspēju nežēlīgajā 21. gadsimta pasaulē?

Nezinu, vai pasaule kļuvusi nežēlīgāka. Agrāk bija dinozauri, kuri apēda viens otru, tagad arī ir tādi lieli dinozauri kā “Google”, kas apēd citus un to pat nepamana. Es nedomāju, ka vispār kādam kaut ko var iemācīt, bet studenti, domāju, ir daudz dzīvotspējīgāki nekā es pats. Ja lieto dinozauru apzīmējumu citā nozīmē, tad es esmu dinozaurs, un studenti ir tās mazās, ņiprās zivtiņas, kuras spēj paslēpties un aizmukt – daudz kustīgāki un spējīgāki radījumi. Māte Daba par viņiem parūpēsies (smejas).

*Control freak – apsēsts ar kontroli (angļu val.)

LA.lv