Foto – Fotolia/York

Daudzveidīgā viduslaiku ļaužu intīmā dzīve. Deviņi pikanti fakti 6

Viduslaikos baznīca reglamentēja visus cilvēka dzīves aspektus, tostarp arī intīmās attiecības. Tomēr, neraugoties uz stingrajiem ierobežojumiem un aizliegumiem, daudzi fakti, kas ir nonākuši līdz mūsdienām, liecina par to, ka vienkāršo (un ne tikai) ļaužu intīmā dzīve ir bijusi spilgta, daudzveidīga un, no mūsdienu skatu punkta izvērtējot, pat visai šokējoša.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Lasīt citas ziņas

Lai noskaidrotu ko vairāk par viduslaiku ļaužu intīmās dzīves smalkumiem, iepazīsties ar portālā “Kulturologija” publicētajiem deviņiem pikantiem faktiem.

Viduslaikos prostitūcija bija visai izplatīta parādība. Kaut gan baznīca šo netiklo rūpalu neatbalstīja, bet neko arī nedarīja, lai to izskaustu. Garīdznieki saprata, ka daudzi cilvēki šādā veidā alkst atbrīvoties no pārlieku lielas spriedzes, un vieglās uzvedības sieviešu trūkums var nest vairāk posta nekā labuma. Viņi baidījās, ka pretējā gadījumā vīrieši var sākt uzmākties augstdzimušām sievietēm vai, sliktākajā gadījumā, stāties intīmās attiecībās ar tādiem pašiem seksuāli neapmierinātiem vīriešiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai arī baznīca bija iecietīga pret prostitūciju, tomēr bija nianses, kas atspoguļoja “naktstauriņu” pieticīgo stāvokli sabiedrībā. Šīm sievietēm bija jānēsā īpašs apģērbs, lai viņas atšķirtos no godprātīgām dāmām, kā arī jādzīvo īpašos pilsētas rajonos bez jebkādām pilsoniskām tiesībām. Bordeļi, kuros mitinājās prostitūtas, tika maskēti kā pirtis vai šuvēju darbnīcas, kurās vieglās uzvedības meičas strādāja kvalificētu “meistaru” vadībā.

Lasi tālāk un uzzini vēl astoņus neparastus faktus par intīmo dzīvi viduslaikos.

Impotence kā šķiršanās iemesls

Daudzās Eiropas valstīs viduslaikos tika pieņemti likumi, kas noteica, ka intīmās attiecības ir obligāta laulības dzīves sastāvdaļa, lai turpinātu dzimtu. Ja kāds no laulātajiem nevarēja vai negribēja radīt pēcnācējus, tad otram bija tiesības pieprasīt laulību anulēt. Laulāto pienākumu nepildīšana varēja novest pie situācijas, kad kādam no laulātajiem tiesā bija jāpierāda, ka viņš ir fiziski spējīgs nodarboties ar seksu.

Ir reģistrēti vairāki desmiti potences pārbaužu gadījumi. Viens no viszināmākajiem piemēriem, kas saistīts ar Francijas karali Filipu II un viņa otro sievu Ingeborgu, Dānijas karaļa Voldemāra I meitu, ir datēts ar 1198.gadu. Kaut kādu iemeslu dēļ Filips neieredzēja Ingeborgu un negribēja, lai viņa kļūtu par Francijas karalieni, tāpēc aizbildinājās ar īslaicīgu impotenci, lai izvairītos no laulībām.

Slepenā viduslaiku kontracepcija

Jau senajos laikos cilvēki izdomāja dažādas metodes, lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības. Tomēr vēl ne tik sen vēsturnieki uzskatīja, ka pretapaugļošanās līdzekļu izmantošana samazinājusies tieši viduslaikos. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tos neatbalstīja katoļu baznīca, uzstājot, ka bērns ir Dieva dāvana un laulības galvenais mērķis. Otrkārt, zinātnieki izteica viedokli, ka sievietes viduslaikos centās dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu, jo bērnu mirstība bija sevišķi liela.

Reklāma
Reklāma

Tomēr demogrāfiskie pētījumi pierāda, ka sievietes pēc 30 gadiem palika stāvoklī daudz retāk nekā divdesmitgadnieces. No tā var secināt, ka tomēr arī viduslaikos tika izmantotas dažādas kontracepcijas metodes, lai arī, iespējams, tieši baznīcas nostājas dēļ ziņu par tām ir ļoti maz.

Vecmātes–raganas un intīmas attiecības ar velnu

Viduslaiku ēra ir slavena arī ar raganu medībām, kuru rezultātā cieta desmitiem tūkstoši cilvēku (pārsvarā sievietes). Par raganām sievietes varēja pasludināt pat “aizdomīgu” darbību dēļ, dažreiz pat par bērnu saņemšanu. Viss kļuva vēl sliktāk pēc tam, kad Romas pāvests Inokentijs VIII izdeva bullu “Summis desiderantes affectibus”, kurā atzina, ka raganas eksistē un tās ir jāmedī.

Dominikāņu mūka Šprengersa un Ķelnes Universitātes profesora Institorisa strīdīgais un propogandiskais sacerējums “Raganu veseris”, kas tika publicēts Strasbūrā 1487. gadā, ir demonoloģijas mācību grāmata, kurā tika aprakstītas raganas, to darbība, sniegtas izsmeļošas instrukcijas to atpazīšanai un apkarošanai. XVI gs. pirmajā pusē šis darbs guva popularitāti kā ieteikumu rokasgrāmata raganu prāvu izmeklēšanā un joprojām tiek uzskatīts par svarīgāko burvestības aprakstošo traktātu.

Šajā garadarbā tiek apgalvots arī, ka bērnu saņēmējas (vecmātes) piespiedu kārtā liek jaunām sievietēm stāties intīmās attiecībās ar velnu, lai pēc tam nekristītos jaundzimušos izmantotu savās burvestībās.

Priesteri un laulība

Baznīcas kalpu laulību vēsture viduslaikos ir ļoti gara un sarežģīta, jo gadsimtiem ilgi ir notikušas dažādas izmaiņas un pārmaiņas. Laikmeta sākumā Bizantijas imperators Justiniāns Lielais anulēja visas Svētā Ordeņa biedru laulības un pat savus bērnus atzina par nelikumīgi dzimušiem. Šķīstības likums kopš viduslaikiem gadsimtiem ilgi netika atcelts, tomēr ne vienmēr un ne visi to centīgi ievēroja un pildīja.

Latīņu rita baznīca izvēlējās saglabāt celibāta tradīciju – kad tika sasaukts pirmais ekumeniskais Koncils Nikajā IV gs. Koncils atgādināja, ka par ordinētiem kalpotājiem var kļūt laulāti vīrieši, bet viņiem jāatstāj sava sieva līdz ar ordināciju un jādzīvo atturībā. Austrumu baznīcas mīkstināja šo prasību, ļaujot vispirms precētiem diakoniem turpināt dzīvot ar savu sievu pēc ordinācijas (VI gs.), bet vēlāk arī priesteriem precēties (VII gs.).

Pēc Lielās Šķelšanās 1054. gadā abas baznīcas sāka stingrāk attiekties pret šo jautājumu un 12. gs. latīņu rita baznīca pieņēma lēmumu, ka par ordinēto kalpotāju var kļūt tikai neprecēti vīrieši, kas dzīvo celibātā.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.