Daugaviņš: Esmu nokļuvis stiprākā komandā 0
Latvijas hokejistam Kasparam Daugaviņam šis rudens ir raibs – sezonu sāka Maskavas “Dinamo”, tad teorētiski jau bija Habarovskas amūrietis, līdz visbeidzot nokļuva Ņižņijnovgorodas “Torpedo”, ar kuru cer izcīnīt lielas uzvaras. Bet vislielākā tika sagaidīta novembra sākumā, kad pasaulē nāca viņa un sievas Santas pirmdzimtā Amanda.
Vītoliņš neglāba
Profesionālajā hokejā klubu maiņa nav nekas ārkārtējs, bet kā tu pats uztvēri to, ka Maskavas “Dinamo” tevi ievietoja atteikumu draftā?
Protams, bija nepatīkami, ka klubs atteicās no manis un vadība īsti neko nepaskaidroja. Acīmredzot nebija apmierināti ar sniegumu, bet pagājušajā sezonā pierādīju, ka varu būt līderis. Šoreiz sākums mazliet neizdevās un uzreiz paldies. Krievijā gan tā ir pieņemts, tāpēc liels pārsteigums nebija.
Arī pats juti, ka spēle neiet?
Pēc ceturtās spēles sākās neapmierinātība, divus mačus pēc kārtas atstāja malā. Sapratu, ka kaut ko viņi plāno. Iespējas bija, taču goli nekrita, mūsu maiņai vairākus mačus bija negatīva lietderība. Varbūt ķermenis mazliet nebija atgājis pēc vasaras slodzēm. Žēl, ka nedeva iespēju sevi pierādīt.
Tevi neglāba arī tas, ka galvenais treneris ir Harijs Vītoliņš.
Daudz ko nosaka kluba vadība. Haris mani gribēja, pats uzaicināja uz Maskavu un domāju, ka tagad aizstāvēja, taču tajā brīdī teikšana nebija nekāda.
Oļegs Znaroks šobrīd ir pietuvināts Maskavas “Dinamo” klubam, treniņprocesam?
Nē, redzēju tikai vienu reizi, kad kā Krievijas izlases treneris bija atnācis apskatīties mūsu jaunās halles ģērbtuves.
Sākās panika
Kāpēc, tavuprāt, Maskavas “Dinamo” šosezon īsti neiet?
Sākām labi – uzvarējām trīs mačus, tad bullīšos zaudējām “Admiral” un vadībā uzreiz sākās panika, ka esam līgas sliktākā komanda. Mazliet nesaprotami, jo KHL jebkura komanda var jebkuru apspēlēt, tādēļ pēc viena zaudējuma nevar kā armijā visus sodīt. Tā vietā, lai saliedētos un izlabotu kļūdas, sāk meklēt vainīgos. Tas ir Maskavas “Dinamo” lielākais mīnuss, jo prasības ir pārāk augstas. Visiem galvās sēž tas, ka divus gadus izcīnīja Gagarina kausu.
Ko nozīmē meklēt vainīgos – liek dzīvot bāzē?
Arī tas, plus tūkstoš sapulces, sastāva maiņas. Sajūta, ka būtu nospēlējuši drausmīgi, lai gan īstenībā tā nav. Vladivostokā no 0:3 panācām 3:3, bet pēcspēles metienos zaudējām. Tā vietā, lai būtu priecīgi, ka komanda saņēmās un izvilka neizšķirtu, sākās problēmu meklēšana – nebijāt gatavi, nemākat spēlēt.
NHL biji saskāries ar tik lielu spiedienu?
Prasības ir augstas jebkurā NHL komandā, bet ar to atšķiras kanādiešu mentalitāte – kad sākas sūdi, nevis rāda viens uz otru, bet kopā mēģina izlīst no bedres ārā. Turpretim Krievijā – man viss ir kārtībā, bet tam gan ne. Protams, nevis spēlētāju starpā, bet no vadības puses.
Paldies Habarovskai
Komandas maiņas procesā ir kādas līdzības, kā notiek Krievijā un Ziemeļamerikā?
Diezgan līdzīgi, vienīgi Krievijā ar atteikumu draftu ir citādāki noteikumi – pirmā roka ir komandai, kas iepriekšējā sezonā bija zemākā vietā, bet NHL spēlētāju savāc tie, kas pirmie nospiež pogu. Paldies Habarovskai, ka viņi bija pretimnākoši un es nonācu tuvāk mājām un labākā klubā, kur ir lielākas iespējas pacīnīties.
“Amur” tevi paņēma, bet pateici, ka uz turieni nevēlies braukt?
Saruna ar klubu bija jau pirms tam, taču viņi paņēma, lai pēc tam var veikt maiņu. Ko darītu, ja maiņa nenotiktu? Varianti bija divi – braukt un spēlēt, jo nekas cits neatliek, vai arī doties uz citu līgu. Tas būtu nekorekts solis, rastos konflikts KHL, līdz ar to šo iespēju atliku tālāk.
Uz Habarovsku nevēlējies braukt tikai ģimenes dēļ vai arī saprati, ka tur sevi parādīt būs grūti un attiecīgi sapnis par atgriešanos NHL var arī izbeigties?
Galvenais ir ģimene – sieva paliek mājās un gaida mazo, gribējās būt pāris stundu attālumā no Latvijas. Otra lieta ir tā, ka man ne īpaši patīk lidot, bet spēlējot Habarovskā gandrīz vai jādzīvo lidmašīnā. Par sevis parādīšanu – no vienas puses spēlējot vājākā klubā tev ir lielāks spēles laiks un brīvība kā līderim, līdz ar to punktus var savākt. No otras – gribējās būt spēcīgākā komandā, jo visi mīl uzvarētājus – tad iespēja nokļūt augstākā līmenī ir lielāka nekā labam sportistam, kurš nekad neko nav vinnējis.
Skudras kontrole
“Torpedo” galvenais treneris Pēteris Skudra ir ļoti stingrs, tomēr kā pats jūties – brīvāk nekā Maskavā?
Grūti pateikt. Pēteris izveidojis kaujiniecisku sastāvu, ir četras līdzīgas maiņas, kas jebkurā mačā var izšķirt rezultātu. Prasības lielas, treneris stingrs, bet tas ir labi, jo visi zina, ka katrā mačā jāstrādā, lai uzvarētu. Sastāvs ļoti draudzīgs. Šā brīža vieta tabulā rāda, ka esmu nokļuvis stiprākā komandā, un es ceru, ka to arī pierādīsim sezonas beigās.
Un kluba vadība arī tur roku uz pulsa?
Pēc manām sajūtām Pēteris tur roku uz pulsa, viņam dota atļauja kontrolēt visu, kas notiek hokejā. Tas ir pareizi, ka cilvēki no ofisa nenāk un nesaka, kam jāspēlē.
Kāda ir tava loma komandā?
No leģionāra gaida vairāk, arī pats gribu sevi pierādīt. Spēle aizgājusi tikai pēdējās nedēļās, tā kā man ir ko strādāt un pierādīt. Ceru, ka uzticība būs, un mēģināšu to attaisnot.
Cik tas ir pateicīgi vai nepateicīgi, ka visās KHL komandās esi spēlējis tikai pie latviešu treneriem?
Koks ar diviem galiem – latvietis latvietim uzticas, taču ļoti labi pazīst un zina, kā izspiest maksimumu. Ja neiet spēle, tad prasa vairāk, līdz ar to morālais spiediens mēdz būt lielāks. Taču tas labi – katru dienu jābūt augstākajā vilnī un jāmēģina noturēt stabilitāte.
“Torpedo” ambīcijas pēdējos gados ir strauji augušas. Jūti, ka mērķis ir Gagarina kauss?
Protams. Ņižņijnovgorodā hokeju mīl, visas spēles ir izpārdotas, vadība atbalsta komandu, arī apgabala gubernators ir liels hokeja fans un grib izcīnīt Gagarina kausu. Darīsim visu, lai to izdarītu, mēģināsim pierādīt lielajām komandām, ka esam labāki.
Kāda ir sadzīve Ņižņijnovgorodā? Laikam sastrēgumu nav vai vismaz ne tik lieli.
Sastrēgumi ir visur Krievijā, taču vieglāk – pilsēta mazāka, dzīvoju desmit minūšu braucienā no halles. Patīkami, ka spēļu hallē arī trenējamies un nav jāvadā ekipējums katru otro dienu. Apstākļi ideāli – mājīga ģērbtuve, liela trenažieru zāle. Ļoti labs komplekss.
Interese no NHL
Tev bija līgums ar Maskavas “Dinamo”, bet vai vasarā no NHL neviens nezvanīja?
Bija interese, taču es līdz galam sarunās neiesaistījos, jo nebiju pārliecināts, vai varu tikt vaļā no kontrakta. Ja būtu konkrēti – tagad un uzreiz, tad skatītos, bet NHL tas parasti nenotiek līdz augustam, kad es jau biju Maskavā. Taču zinu, ka interese bija. Vai cilvēki pēdējos gados ieraudzījuši jaunu Daugaviņu? Nezinu, vienmēr esmu centies ietekmēt spēli, lai komandai palīdzētu. Bijuši labāki un sliktāki gadi, bet jo vairāk pārliecība sportistam, jo labāk sanāk.
Nākamajā vasarā atgriešanās Ziemeļamerikā būs tava prioritāte?
Sapnis spēlēt NHL ir dzīvs, bet jāskatās pēc situācijas, vai būs reāls piedāvājums vai vienkārši braukt un cīnīties. Piecus gadus cīnījos, lai nospēlētu pusotru sezonu, un sapratu, ka tāpat vēl var pavadīt piecus gadus tikai cīnoties. Ja paveras iespēja būt pirmās komandas spēlētājam, kuram uzticas un kurš kaut ko var ietekmēt – tad es, protams, braukšu daudz nedomājot.
Novembris Latvijai ir svētku mēnesis. Ko tu gribētu pateikt tautiešiem?
Novēlētu turēties kopā, kad paliek grūti. Mums ir teiciens, ka latvietim latvietis visgaršīgākais. Cerams, ka svētkos visi satuvināsies, atbalstīs viens otru un valsts kļūs labāka. Domāt pozitīvi, darīt pozitīvas lietas, cienīt vienam otru.
Latvijas izlase tev ir pāri visam?
Mans bērnības sapnis bija spēlēt Latvijas izlasē, vēl pirms NHL, un nokļūstot tur, kur esi gribējis – tas ir jāizmanto, jāturas katru dienu. Tagad man ir tāda iespēja un negribu to laist vaļā. Kamēr kāds neierādīs, ka nemāku un nevaru noturēt līmeni, tikmēr cīnīšos un savu vietu neatdošu. Gribu spēlēt, patīk spēlēt izlasē – mājās kopā ar draugiem, savu skatītāju priekšā. Ja veselība ļaus, vienmēr būšu klāt.
