Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Visnelatviskākā Latvijas pilsētā…Daugavpilij vajadzīgs laiks 16


Vienības nams Daugavpilī.
Vienības nams Daugavpilī.
Foto – Ivars Soikāns/LETA

Aizvadītās nedēļas nogalē gadījās būt Daugavpilī un citstarp redzēt arī skolēnu tautas deju festivālu “Latvju bērni danci veda”. Tā patiešām bija grandioza latviskuma demonstrācija, lieliski svētki, kas pulcēja 4300 dalībnieku. Varētu teikt – īpaši tāpēc, ka notiek visnelatviskākajā Latvijas pilsētā. Bet vai mums joprojām vēl būtu jādomā šādās kategorijās? Patiesībā ne. Salīdzinot ar padomju laikiem, Daugavpilī notikušas grandiozas izmaiņas. Ielās redzami vien latviski uzrak­sti, veikalos, kafejnīcās un pat tirgū jūs apkalpos latviešu valodā. Jā, pilsētā dominē krievu valoda, bet pati Daugavpils nav krieviska pilsēta. Domāju, man piekritīs katrs, kurš būs redzējis līdzīga lieluma Krievijas pilsētas. Starp citu, dīvainā kārtā padomju gados attieksme pret cilvēku, kurš Daugavpils veikalos mēģināja runāt latviski, bija labvēlīgāka nekā vienā otrā Pļavnieku “uņiversamā”. Daugavpilī uz viņu skatījās vien kā uz retu, dīvainu putnu, kamēr Rīgā dažkārt varēja just neslēptu naidīgumu.

Bet nu par pašu festivālu. Vai tas bija vajadzīgs pilsētai un tās iedzīvotājiem? Gribētos cerēt, ka jā – lai gan blakus skatuvēm Vienības laukumā un Rīgas ielā, kur pirms lielkoncerta pārmaiņus uzstājās deju kopas, dažkārt stāvēja vien daži desmiti skatītāju. Tā kā par maz pilsētai ar 90 000 iedzīvotājiem. Palika iespaids, ka Daugavpils un tajā uz mirkli ienākušie svētki, runājot fizikas terminoloģijā, ir divas sistēmas bez savstarpējas mijiedarbības. Pilsēta dzīvoja savu dzīvi, tās jaunatne steidzās uz sporta laukumiem, pensionāri uz tirgu, vidējā paaudze – uz mazdārziņiem. Bet šīs ikdienišķās nodarbes daugavpiliešiem nav traucējušas radīt īstu brīnumu, ko ne tā pati, ne pārējā Latvija vēl tā īsti nav novērtējusi – Rotko mākslas centru. Grozies, kā gribi, bet zināmākais Latvijas cilvēks pasaulē joprojām ir Daugavpilī dzimušais ebreju izcelsmes amerikāņu gleznotājs Marks Rotko – pieci miljoni citējumu “Google” interneta meklētājā. Vienīgais, kas viņam patlaban spējis pietuvoties, ir Kristaps Porziņģis – 3,2 miljoni.

Pirms nieka 110 gadiem ap 50% pilsētas iedzīvotāju runāja jidišā. Acīmredzot vajadzīgs laiks, lai pilsēta sadziedētu vēstures traģēdiju atstātās brūces un tiktu skaidrībā, kas viņa īsti ir. Desmit kilometrus uz dienvidiem no Daugavpils sākas kādreizējais Viļņas koridors, pierobežu reģions tagadējās Lietuvas un Baltkrievijas teritorijās, kurā vēl šodien daudzi iedzīvotāji paši īsti nesaprot, kas viņi īsti ir – poļi, lietuvieši vai varbūt baltkrievi. Starp citu – 1939. gadā Viļņā dzīvoja tikai 1% lietuviešu.

Katru reizi, esot Daugavpilī, es pārliecinos – laiks visu saliks pa vietām. Vēl viens novērojums šoreiz – daudzi Daugavpils pilsētas un novada dejotāji savā starpā sarunājās krieviski. Varbūt tie ir nelatviešu bērni, kuri mācās latviešu skolās, varbūt jaunieši no pagaidām vēl “krievu skolām” – kāda tam nozīme. Svarīgākais ir tas, ka viņi savam vaļaspriekam izvēlējušies patiesībā vislatviskāko mūsu tautas mākslu. Un tā jau ir reāla, visdrīzāk neatgriezeniska sabiedrības integrācija. Un vēl šis festivāls man uzdeva jautājumu – kur slēpjas latviešu tautas dejas fenomens? Laikmetā, kad it kā valda tehnoloģijas, kad dažkārt rodas iespaids, ka visi apkārtējie iebāzuši degunus viedtālruņos, jaunatne joprojām dejo! Un dejo aizvien aizrautīgāk! Gaidāmajos Dziesmu svētkos gatavojas piedalīties 12 000 dziedātāju un 17 000 dejotāju. Tātad patiesībā tie ir Deju svētki! Kāpēc tā? Viens izskaidrojums varētu slēpties mūzikas devalvācijā. Modernajā laikmetā, kad mūzika dzirdama visur, kad tā mums uzbrūk burtiski no visurienes, cilvēkam nepieciešams kaut kas pamatīgāks, senāks, labā nozīmē arhaiskāks. Un tāda ir tieši deja.

LA.lv