Latvijā

Esmu kārtīga lauku meitene. Saruna ar cīkstoni Anastasiju Grigorjevu 6

Foto – LETA

Esmu kārtīga lauku meitene – tā par sevi teic cīkstone ANASTASIJA GRIGORJEVA. Bērnībā ravējusi dārzus, ganījusi lopus, audzējusi un tirgojusi puķes, bet pusaudzes vecumā pievērsās cīņas sportam, kur par spīti sievišķīgajai dvēselei sasniegusi augstas virsotnes. Viņa cer, ka augstākās vēl priekšā un ka tās padosies augustā Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.

Neaizmirstama uzvara

Martā Rīgā risinājās Eiropas čempionāts cīņas sportā, kurā Anastasija izcīnīja pirmo vietu, kļūstot par četrkārtēju kontinenta čempioni. Izšķirošā cīņa izvērtās fantastiska, pēdējās sekundēs visa “Arēna Rīga” aizturētu elpu gaidīja tiesnešu spriedumu pēc video atkārtojuma skatīšanās. Tas bija pozitīvs latvietei, bet pretiniece Jūlija Tkača no Ukrainas aiz sašutuma pat atteicās uzvarētājai paspiest roku. – Es to uztveru tikai kā pārbaudes turnīru un šis zelts manā dzīvē neko nemainīs, jo mērķis ir pavisam cita medaļa, – Anastasija uzsver, ka Eiropas čempionāts ir tikai starpposms ceļā uz olimpiskajām spēlēm.

Un tomēr – jau četri tituli! Pirmais tika iegūts 19 gadu vecumā. – Tas bija ļoti negaidīti, ne es, ne treneris un konkurentes to nevarēja iedomāties. Finālā pretī bija ļoti titulēta krieviete Natālija Goļca. Kad skatījos uz viņas plakātiem, domāju – grandioza sportiste, satikt viņu klātienē būtu liels gods, bet cīnīties finālā un uzvarēt – tas bija neticami. Pirms tam simtprocentīgi likās, ka nav reāli, – atminas sportiste.

Visvairāk atmiņā palicis otrais zelts, ko izcīnīja 2013. gadā Gruzijā, kur cīņas sports ir milzīgā cieņā. – Bija pilna zāle ar cilvēkiem, tik lieliskas emocijas nekur citur neesmu izbaudījusi. Jutos kā gruzīniete, viņi mani tā atbalstīja! Domāju, ka, pat iegūstot Rio zeltu, tādas emocijas nedabūšu. Tas bija kaut kas neaizmirstams, atcerēšos pat vecumdienās par spīti sklerozei, – smejas daugavpiliete.

Galerijas nosaukums


Talants – divi procenti

25 gadus vecās sportistes ceļš pretī panākumiem aizsākās lauku mājās Daugavpils priekšpilsētā: – Kad pie mums tika atvērta džudo skola, brālis pieteicās treniņiem un es aizgāju līdzi – vienkārši paskatīties. Trenere Ļubova Kopilova teica, lai nākamajā dienā arī pati paņemu sporta tērpu, un es biju tik kautrīga, ka nespēju atteikt. Patrenējos, nepatika, bet viņa mani reizes piecas vilka atpakaļ. Tā sāku trenēties un paliktu džudo, ja vien būtu finansiāls atbalsts – uz visām sacensībām bija jābrauc par savu naudu, taču vienīgo, ko nopelnīju, audzējot un tirgojot puķes, vajadzēja atlikt, lai varētu nopirkt skolas lietas, apģērbu. Tāpēc 16 gadu vecumā pārgāju uz cīņas sportu.

Viņu uzaudzinājusi vecmāmiņa. Lauku mājās esot turētas kazas, vistas, kopts liels dārzs. Agri no rīta jau bijusi dārzā un ravējusi, tad ganījusi kazas, tuvāk saules rietam laistījusi dārzu. – Strādājām no rīta līdz vakaram, – atceras Anastasija.

Kāda starptautiska sporta aģentūra rudenī prognozēja, ka Grigorjeva būs vienīgā Latvijas sportiste, kas olimpiskajās spēlēs Rio izcīnīs medaļu. Pavasara pareģojumā arī viņas vārda vairs nebija laimīgo vidū. Anastasija atzīst, ka ir nelielā neizpratnē, pēc kādiem aprēķiniem šādas prognozes tiek veiktas: – Es tam nepievēršu uzmanību. Ja uz to koncentrētos, nevarētu mierīgi trenēties. Pati gan saprotu, cik liela ir atbildība olimpiskajās spēlēs – tieši no tā aspekta, ka zinu, cik milzīgu darbu ieguldām un gribētos, lai tas atmaksājas.

Sportiste uzskata, ka viņai talants esot divi procenti, viss pārējais – bērnībā norūdītais raksturs un darba spējas, tāpēc salīdzina sevi ar skudru, kas nepadodas ne pie kādām grūtībām.

Un to nav trūcis. Psiholoģiski smags bijis pagājušais gads, jo pārtraukusi sadarbību ar ilggadējo treneri Sergeju Kursīti un krietnu laiku trenējusies viena, līdz vienojusies par sadarbību ar igauņu speciālistu Ahto Rasku. Līdz ar to tagad daudz laika sportiste pavada nometnēs Somijā Raska starptautiskajā treniņu grupā.

Pirms četriem gadiem uz Londonas olimpiskajām spēlēm Grigorjeva brauca ar lielām cerībām, nebaidoties minēt arī visaugstāko mērķi – kļūt par čempioni. Tomēr nācās zaudēt jau otrajā cīņā un samierināties ar devīto vietu. – Toreiz biju jauna meitenīte, kura domāja, ka sapnis par olimpisko zeltu piepildīsies pirmajā reizē. Liela kļūda bija tā, ka aizbraucu uz Londonu jau trīs nedēļas pirms starta, jo aklimatizācija nebija jāiziet. Pārdegu, pārāk gribēju medaļu, – viņa atminas. Pēc neveiksmes pa ceļam uz ģērbtuvēm neizdevās valdīt asaras. – Tobrīd šķita, ka dzīve ir beigusies, kā lai tālāk dzīvo, ko lai dara. Ceru, ka šī pieredze man nāks par labu un Rio rezultāts būs labāks.

Viņa uzsver, ka sieviešu cīņā prognozes ir ļoti nepateicīga nodarbe, taču pašai ir sajūta, ka medaļu izcīnīt ir reāli. – Tam, ka es varētu kļūt par miljonāri, īsti neticu. Bet atvest medaļu no Rio – jā, to es varu iedomāties un iztēloties, – salīdzina sportiste.


Gudrs vīrietis

Anastasijas lielākais atbalsts esot draugi un tuvinieki. Galvu patīk izvēdināt, dodoties kādā ceļojumā vai atpūšoties brīvā dabā. Arī sēņojot. – Pagājušajā rudenī ar draudzeni aizbraucām uz mežu tad, kad vēl bija tumšs, sagaidījām gaismiņu, pirmās salasījām pilnus grozus un braucām mājās labā noskaņojumā. Iepriekšējā reizē ilgāk pagulējām un sēņu vairs nebija, – stāsta Grigorjeva.

Cīņas sports ir ass, līdz ar to attiecības ar konkurentēm neesot pārāk siltas, kopīga tējas dzeršana un tērzēšana nenotiekot. – Ar meitenēm no citām svara kategorijām man ir labas attiecības, ar daudzām draudzējos un sazvanos ārpus sacensībām. Ar konkurentēm gan tā nav.

Sportā Anastasija atradusi ne tikai azartu un uzvaras, bet arī mīlestību – viņas draugs ir cīkstonis Imants Lagodskis. – Viņš arī nāk no Daugavpils, līdz ar to esam pazīstami jau sen. Ilgu laiku viens otram nepievērsām uzmanību, bet pirms vairākiem gadiem sākām sarakstīties, satikties un pamazām radās jūtas, – atklāj Anastasija. – Mēs cenšamies mazāk runāt par sportu. Skaidrs, ka zaudēt ir nepatīkami, taču, ja tevi apskauj un sabučo, jau kļūst vieglāk.

Ja sanāk sastrīdēties, pirmajam emocijas norimstot Imantam. – Viņš ir ļoti gudrs vīrietis, saprot, ka es kā meitene varu apvainoties, ka paraudu, ja ir slikts noskaņojums. Imants apzinās, ka mums nav tik daudz laika, lai strīdētos un dusmotos, jo es daudz laika pavadu treniņos un sacensībās ārzemēs.

Anastasija cer, ka arī draugs spēs kvalificēties Rio olimpiskajām spēlēm.

Sapnis par ziedu veikalu

Anastasija piekrīt, ka viņas būtību vislabāk raksturo sociālajā tīklā “Facebook” ievietotā profila bilde – tajā viņa redzama sporta zālē garā kleitā, vienā kājā cīņas apavs, otrā – augstpapēžu kurpe. Augstas klases sportiste, kas gatava saraut pretinieci gabalos, bet vienlaikus – sievišķīga un maiga dvēsele.

– Pēc divu mēnešu nometnes Somijā nevarēju vien sagaidīt, kad atbraukšu mājās un uzvilkšu skaistu kleitu un aiziešu vakariņās, lai atkal sajustos sievišķīgi. Nometnēs tam nav laika un īsti arī iespēju.

Viens no viņas vaļaspriekiem ir iepirkšanās, līdz ar to mājās esot daudz kleitu un kurpju: – Man ļoti patīk skaistas drēbes un esmu nikna uz sevi, ka tam tērēju tik daudz naudas. Labi, ka Imants pret to izturas ar sapratni.

Labākais veids, kā Anastasiju iepriecināt, ir uzdāvināt ziedus.

– Man ļoti patīk ziedi, nevaru bez tiem dzīvot. Liels paldies mīļotajam cilvēkam, kurš visu laiku mani iepriecina. Citas meitenes apgalvo, ka viņām nav būtiski, vai dāvina vai ne, taču man tas ir svarīgi. Sapnis ir kādreiz atvērt savu ziedu veikalu.

Saistītie raksti

Anastasija priecājas arī par maziem nieciņiem. Piemēram, nesen viņa atteikusies no kokakolas dzeršanas, taču reizi nedēļā ar vienu glāzi atļaujas pārkāpt režīmu.

Cīņas sportam viņa vēl ir jauna, tomēr jau nopietni plāno ģimenes veidošanu: – Pirms Londonas domāju – izcīnīšu zeltu un aiziešu no sporta. Pēc tam šķita – varbūt to darīšu pēc Rio. Taču šie četri gadi pagāja tik ātri. Nezinu. 25 gadi sievietei ir laiks, kad vajadzētu domāt par ģimeni, bērniņu. Varbūt pēc olimpiādes jāpaņem lielāka pauze. Man tagad ir krustmeita un, kad esmu mājās, mēģinu ar viņu pavadīt laiku. Pati vēl uzvedos kā bērns, patīk izklaidēties, taču kļūt par māti ir liela atbildība. Es to gribu, bet vienkārši ar gribēšanu nepietiek. Ir jābūt gatavai. Esmu redzējusi ģimenes, kur ir bērns, taču nevar viņam veltīt pietiekami daudz uzmanības. Es gribētu audzināt pati, lai nav tā, ka bērns ir mājās, bet es braukāju pa nometnēm. Taču kā Dievs izlems, tā būs.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
ZZS atklāj, kā rīkosies, ja Truksnis amatu nepametīs brīvprātīgi
10 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bordāns nosauc jaunās valdības prioritātes
12 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
Uz ielas guļam atrod sievieti ar mazu bērnu: puisēns atklāj, kā pavadījis dienu ar mammu
12 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Tiešām ir tik slikti? LA pārbauda jauno televīziju piedāvājumu
10 stundas
LE
LETA
Sports
KHL atsākas aizraujoši: Daugaviņam 1+2, divi “hat trick”, SKA ieiet vēsturē
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bordāns nosauc jaunās valdības prioritātes
12 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
Vai Dziesmu un deju svētku biļetes būtu jāsadala izlozē?
8 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Ceļā pēc dzimšanas dienas kūkas traģiski iet bojā pāris. Meita nespēj noticēt policistu sacītajam
8 stundas