Dauka – ceļā uz Lielo patiesību 0
Interese par latviešu literatūras klasiķa Sudrabu Edžus radītā varoņa – zinātkārā puisēna Daukas – likteni latviešu režisoru uzmanības lokā nonāk regulāri: tēls ticis atdzīvināts visdažādākajās interpretācijās. Nu pienācis laiks filozofiski skumjo stāstu ietērpt operas formā.
Īstu varoņdarbu šajā ziņā veicis Andris Dzenītis: viņa divarpus stundu garais pilnmetrāžas darbs ir nopietns ieguldījums latviešu oriģināloperas laukā. Operas libretu pēc Sudrabu Edžus stāsta motīviem sarakstījis dzejnieks Kārlis Vērdiņš, darbu iestudējuši diriģents Aigars Meri, režisore Ināra Slucka, māksliniece Katrīna Neiburga un horeogrāfe Elita Bukovska.
Opera “Dauka” veidota kā nosacīts koncertuzvedums. Nosacīts tāpēc, ka diezin vai reālākas dekorācijas un sadzīviskāk iemiesota vide būtu daiļrunīgāka par izteiksmīgajām videoprojekcijām, kas veido tēlainu, daudznozīmīgu un emocionāli ietilpīgu fonu mazā zēna dramatiskajam liktenim. Videoprojekcijas ir ļoti būtiska iestudējuma detaļa: pirmkārt – tā ir jūra, kas pārņēmusi operas skatuvi un ierāmē visu uzvedumu, otrkārt, ģimene, kas, lēnīgi zupu strebjot, simbolizē vai ik lauku viensētā sazīmējamo ģimenisko bariņu, kura attiecības garāmgājējam gan vairāk vai mazāk paliek noslēpums. Tur var atrasties mazā puikas sapņi un vecvecāku aizliegumi, tur var būt piespiedu kopā būšana, nelaimīgu attiecību rezultāts un tamlīdzīgi. Un, ak jā, arī pavisam laimīgs un saticīgs dzīves ritējums.
Galvenais, ka likteņi ir katram no mums atpazīstami, tātad vispārināti. Videoprojekcijas papildina stilizētā origami tehnikā darinātas kaijas, improvizēta laipa, kur satupt mazajiem Doma kora skolas zēniem un pa kuru Dauka dodas meklēt horizontu.
Jaunās operas solistu ansamblis ir lielisks. Cieņu pelna Armands Siliņš Daukas lomā – zēniski vienkāršs, bērnišķīgi tiešs, taču tajā pašā laikā varens savā pārliecībā. Teicamu, elastīgu un dziļi piesātinātu balsi apveltīts, dziedātājs seko lomas pamatuzstādījumam – neremdināmai zinātkārei, turklāt Siliņa Dauka uzveduma gaitā pieredz varenu attīstību: no naiva puišeļa līdz pašapzinīgam jaunietim, kurš, par spīti visam, vēlas noskaidrot Lielo patiesību. Apakšbikšu šūšana nav un nevar būt viņa dzīves piepildījums…
Vokālajā meistarībā neapstājas Ieva Parša – izcila laikmetīgās mūzikas interprete! Daukas mātes lomā viņa ieaudusi gan dzīvē rūdītu skarbumu, gan mātišķu siltumu.
Arī pārējie solisti pelna atzinību: Kārlis Saržants Andža tēva lomā, līdz skudriņām netīkamus tēlus uzbur Guntars Ruņģis (Zvīnis) un Gundars Dziļums (Aizbildnis). Apgarots, garīgi piesātināts ir Riharda Mačanovska Mācītājs, niķu un pretrunu pilna – Kristīnes Gailītes vācu Meitenīte, grotesks, ļoti spilgts tēls padevies Andžellai Gobai (Guvernante) un atzinību pelna Viestura Jansona dziedātais Ģimnāzijas skolotājs. Tikām Andra Lapiņa spilgti atveidotais Klibais skolotājs liek aizdomāties par to, ka šo lielisko mākslinieku nedrīkstētu tik bieži tiražēt tikai komiskajā ampluā.
Tomēr viena lieta ir vēsu prātu objektīvi novērtēt veikuma profesionalitāti, cienīt tā tapšanā ieguldīto prātu, zināšanas, talantu, darbu, grūtumu. “Daukas” partitūra ir ļoti nopietna un dziļa, cieņu pelna rūpīgi izstrādātās orķestra epizodes (ievads un epilogs), stila vienotība atstāj spēcīgu iespaidu: skaudri depresīvu, disonansēm pārsātinātu.
Tāpēc, manuprāt, būtu attaisnojies arī kāda gaiša, varbūt pat kādā stilizācijā ietērpta fragmenta ieaudums, un tas nekādā gadījumā nebūtu banāls naivisms, apgrēcība vai neprofesionāli kliedzoša pretruna mūsdienu mūzikas estētikai. Protams, tas ir simptomātisks jautājums šodienas laikmetīgajā mūzikā kopumā. Ja atceramies visādi lielisko uzvedumu “Kara daba”, nākas atgriezties pie retoriskā jautājuma, kāpēc jauni cilvēki dzīvi redz tik ārkārtīgi pesimistiskās krāsās.
Neraudzīsimies pseidooptimistisko šlāgeru virzienā, bet gan latviešu teātra jeb skatuves mūzikas nišā, kur darbojas Kārlis Lācis vai Arturs Maskats. Viņi, savā ziņā būdami kā baltie zvirbuļi, uzdrošinās būt tik dzīvi, īsti, skaisti, dažādi. Jā, arī skarbi un skaudri, toties ļoti, ļoti “labklausāmi”, jo viņu mūzikā kopā ar skarbumu un dzīves realitāti vietu rod gan daiļa smeldze, gan gavilējošs prieks.
