Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. decembris, 2012
Drukāt

Dāvanas, kas silda sirdi un ekonomiku
 (1)

davanas1_ts_6

Jāsapoš māja, jāgādā egle, jānosūta Ziemassvētku apsveikumi, jāiegriežas veikalā, kur pirms nedēļas mīļa viltniece sacīja: “Parādīšu, kura lelle man patīk!”, jāatrod dāvanas pārējiem tuviniekiem un jāiesaiņo – un tā pirms svētkiem darāmo darbu saraksts ir tik garš, ka reizēm vienīgais, ko gribētos pašai sev, ir vēlme: “Dodiet man vairāk laika, lai varu gūt mieru un prieku!”

 

Taču tā decembra vidu izjūt daudzi cilvēki: no vienas puses, kā prieka vēsts un gaismas atgriešanās svētku gaidīšanas laiku, no otras puses – stresaini lielveikalu drūzmā domājot, ar ko nu šoreiz pārsteigt radus, draugus, paziņas.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls min, ka mums varbūt ir romantizēts un idealizēts priekšstats par to, ka Ziemassvētkiem jābūt klusiem un mierīgiem. Paši pirmie Ziemassvētki noteikti tādi nebija, jo Austrumu kultūrai nav raksturīga tāda miera izjūta, ar kādu mums asociējas īsti Ziemassvētki.

Vēl pirms Adventes laika sākuma pirmie par Ziemassvētku tuvošanos paziņo lielveikali, tāpēc jājautā – vai Ziemassvētki arvien vairāk komercializējas? Patērētājkultūra ir neatņemama mūsu domāšanas un dzīves daļa, mēs nevaram no šīs upes izkāpt, saka Linards Rozentāls. Viņš spriež, ka labākais, ko varam darīt, ir to akceptēt un pieņemt kā mūsu domāšanas, izturēšanās un reaģēšanas aspektu. Un tad meklēt, kas šai kultūrā ir tas labākais. Mācītājs vedina apzināties, ka esam tomēr sabiedrība, kas spēj radīt šo Ziemassvētku noskaņu: “Spēja radīt svētkus pieder pie šīs pašas kultūras! Zinām – vajag skaistu egli, izgreznotas ielas un mājas, kanēļa smaržu. Svētki iedarbojas uz visām cilvēka maņām, un tie runā par prieku. Izejam Vecrīgā un redzam – jā, te ir svētki.” Arī dāvanas pieder pie Ziemassvētku satura. Jaunajā Derībā lasām, ka pie Jēzus ģimenes – pie Marijas un Jāzepa – ieradās Austrumu gudrie un atnesa dāvanas.

L. Rozentāls iesaka padomāt par motivāciju, ar kādu meklējam dāvanas. To taču darām, lai otram sagādātu prieku, ne jau lai izrādītos vai mēģinātu kompensēt kaut ko tādu, ko neesam visu gadu šim cilvēkam dāvinājuši.

Atminos kolēģes stāstīto par kādu pusaudžu klasi, kurā toni Ziemassvētku dāvanu “modei” noteikusi kāda meitene, stāstot, ka tētis viņai dāvinās televizoru 800 latu vērtībā. Tiesa gan, tētis ikdienā nedzīvo kopā ar šo ģimeni.

Mācītājs saka – patērētājkultūra ir radījusi cilvēkā sajūtu “ja es nebūšu pietiekami labs, mani nemīlēs”. Ja es neuzdāvināšu pietiekami labu dāvanu, mani nemīlēs. Ja es nedarīšu tāpat kā visi citi, ja neiekāpšu tajā kopējā patērēšanas straumē, tad es būšu niecīgs un neievērojams.

 

“Visi mīļie kopā”

Psiholoģe Dace Bērziņa uzsver – dāvana būtībā ir mīlestības simbols, ar ko parādām – tu man esi svarīgs, es tevi mīlu! Ja paraugāmies dažas paaudzes atpakaļ, kad cilvēki dzīvoja ļoti trūcīgi un ikdienā pietika tikai pašam nepieciešamākajam, tad svētki bija iemesls parādīt tuvajiem, cik ļoti tu esi man mīļš. Ja dāvana nāca ilgi rūpēta, atlicināta no paša mazumiņa, tad patiešām bija mīlestības augstākais apliecinājums – es sev kaut ko atrāvu, lai iedotu otram.

Kāda franču psihoanalītiķe ir secinājusi: vēlme, kas katru reizi tiek piepildīta, kļūst par vajadzību. Vēlme ir “man gribētos…”, vajadzība ir – “man vajag!”. Kad tiek piepildīta vēlme, ir sajūta “vai, cik labi!”. Bet pēc piepildītas vajadzības – “nu, normāli, tā bija jābūt!”. Tātad – ar ko saistās pozitīvās vajadzības? Ar vēlmēm, ar sapņiem, kas laiku pa laikam piepildās. Bet vajadzības tiek pieprasītas katru reizi, un, ja tā nenotiek, tas rada pat agresivitāti: man pienācās, bet jūs man neiedevāt!

“Audzējot vajadzību sarakstu – uz šiem svētkiem man vajag jaunu aifonu, uz nākamajiem – BMX velosipēdu, pēc tam vēl ko dārgāku –, arvien tiek sagaidīta šī piepildītības sajūta, taču tā nerodas, tās vietā ir tukšums,” saka D. Bērziņa.

Linards Rozentāls secina: “Tas iepirkšanās drudzis aug no kaut kādas tukšuma sajūtas mūsos, un to mēģinām aizpildīt ar lietām, bet galvenā problēma, ka ar lietām tā sajūta nav aizpildāma.”

Dace piemin interneta portāla rīkotu aptauju, kur uz jautājumu “Ar ko tev saistās Ziemassvētki?” vairāk nekā puse no dažādiem variantiem izvēlējās atbildi – “Ziemassvētki saistās ar to, ka visi mīļie ir kopā”. Tātad tomēr vairāk asociējas nevis ar dāvanām, bet ar attiecībām, ar mīļumu, kur dāvana ir tikai maza daļiņa pie rituāla. Tas ir pozitīvi, jo svētki ir iegansts uz brīdi apstāties un būt kopā, satikties dažādās vietās dzīvojošiem tuviniekiem.

 

“Ceļojošās balvas” 
un pašu darinātās

Kultūrantropoloģe 
Rūta Muktupāvela vedina aizdomāties arī par to, ka dāvanu gādāšana silda mūsu ekonomiku. Viņa saka – svētku komercializācijai nebūtu ne vainas, ja mums nemitīgi neuzspiestu tās lietas pirkt, ja tirgotāji neekspluatētu mūsu reliģiskās jūtas un mūsu radniecības un draudzības emocijas.

Problēma ir tā, ka mēs bieži vien pērkam vairāk, nekā mums vajag, un arī dāvinām vairāk, nekā nepieciešams.

20. gadsimta pirmajā pusē franču sociologs Marsels Moss uzrakstīja brīnišķīgu eseju “Dāvana”. Tajā viņš parādīja, ka dāvanai nav tikai utilitārais aspekts, ka tu iegūsti priekšmetu par velti un attiecīgi dod citam. Dāvana ir sociālu tīklojumu veidošanas un nostiprināšanas veids, tā ir arī piederības nostiprināšana. Ja tu kādam kaut ko dāvini, tu tajā ieliec savas domas, un, ja dari to no sirds, tas ir ārkārtīgi nozīmīgi. Dāvināšana ir mūsu cilvēciskuma apliecināšana. Jo dāvinot mēs nemērām vērtību – nu, es tev uzdāvinu par tik un tik latiem un sagaidu pretī apmēram par tādu pašu cenu! Ja radinieku un draugu starpā vadītos pēc šāda apsvēruma, tad tās būtu “pērc un pārdod” attiecības, nevis emocionāli piepildīta būšana, teic kultūrantropoloģe.

Tirdzniecības galerijas “Centrs” vadītāja Zita Siliņa stāsta, kā pirms trim gadiem atkal atcerējusies par savu vaļasprieku šūšanu un pati darinājusi 18 dāvanas – maciņus, priekš
autus, galdautiņus: “Biju pārgurusi, bet man tas process ļoti patika, un, lai arī tie bija nieciņi, cilvēki tos ļoti novērtēja un man bija īsta Ziemassvētku sajūta!”

“Esmu pirms Ziemassvētkiem viesojusies ģimenēs dažādās Eiropas valstīs un redzējusi, ka tur dāvina pašdarinātas dāvanas – adītas, tamborētas, uzgleznotas, salipinātas – kā nu kurš mācējis, taču gatavojis savām rokām, un tad patiešām dāvana nes to simbolisko jēgu – dodu daļiņu no savas darba, no savas sirds,” stāsta Dace Bērziņa.

Viņa iesaka nepakļauties reklāmu spiedienam, kas mudina: “Pērc, dāvini, pērc, dāvini!”, jo tās ir tapušas tirgotāju interesēs, lai ietekmētu un veidotu arī svārstīgās pircēju daļas noskaņojumu.

Rūta Muktupāvela papildina, ka viņa pazīst skandināvu ģimenes, kas sāk atteikties Ziemassvētkos no savstarpējas apdāvināšanās, bet naudu, ko būtu varējuši iztērēt dāvanām, saliek kopā un atbalsta trūcīgos.

Un tomēr – ko dāvināt? Linards Rozentāls teic, ka cilvēku iepriecina jauna pieredze, un to dos grāmata, koncerts, teātra izrāde. Tāpat kā biļeti uz izrādi varam sarūpēt arī dāvanu karti ķermeņa kopšanas salonā.

 

Ieraudzīt 
balto un skaisto

“Nē, mēs noteikti nedomājam – ja nebūtu veikalu, tad nebūtu Ziemassvētku!”, atbildot uz jautājumu par svētku komercializāciju, smaida Zita Siliņa. Bet vai tirgotāji nedomā – ja Ziemassvētku nebūtu, tos vajadzētu izdomāt? Z. Siliņa spriež – ja raugāmies no mārketinga viedokļa, būs gan tā, ka labs speciālists var izdomāt jebkurus svētkus. Un var manipulēt ar cilvēku prātu. “Cilvēki vienmēr iepirksies, diemžēl dažbrīd pērk satraukumā, nu, bet tā jau ir katra paša izvēle,” saka veikala vadītāja. Viņa uzskata, ka tirdzniecības centra darbinieki var svētku sajūtu vairot ar skaistu, sakoptu vidi, un priecājas, ka šogad pozitīvo emociju piesātināta ir izstāde “Baltā. Skaistā. Liktenīgā” – sadarbībā ar Mākslas akadēmijas studentiem un Kokneses fondu veidots projekts.

Bet par savas ģimenes Ziemassvētku tradīcijām Zita Siliņa stāsta, ka ar bērniem kopā mežā uzslej lielu telti un izbauda brīvo dienu dabā. Pie vecākiem svinot Ziemassvētkus, parasti visa lielā saime sapošas baltās drānās un nofotografējas. Vecāki bildes krāj kā daļu no dzimtas vēstures.

 

“Dari labu 
Zemes mātei”

Dievtures Marutas Voitkus-Lūkinas no Kanādas atsūtītā vēstule vedina uz plašākām pārdomām: “Toronto ar žēlām acīm kopš novembra pirmās nedēļas skatos uz daudzajām Ziemassvētku eglītēm un priedītēm, kas savīstītas stāv, gaidīdamas pircējus. Un būs gatavas birdināt savas skujiņas, tikko tās ienesīs siltā istabā.

Tagad jau tā ir – pats galvenais visa tā iepriekš gatavošanās, galvenokārt ar pirkumiem un dāvanām. Par gaismas atgriešanos un saulītes ritumu maza bēda. Ir taču elektrība. Un to uztveram kā pašu par sevi saprotamu.

Ar mums, cilvēkiem, ir tā kā ar to zvejnieka sievu un zelta zivtiņu krievu pasakā. Jo vairāk mēs iegūstam, jo alkatīgāki topam. Arī to, ka sagaidāmais sods par visām mūsu pārmērībām jau nāk, pat neņemam vērā, jo to līdz šim ir pārcietis “kāds cits” – vai tas būtu orkāns vai plūdi vai ledus nokušana polos. Kādam citam tas jāizcieš, kādam citam tā ir “viņa bēda – ne mana”. Truli topam.

Tādēļ būtu jauki, ja mēs, latvieši, kuriem ir mūžsena gudra reliģija, piekārtu pie saviem griestiem puzuri (no dabiskiem materiāliem!), kas ir pasaules modelis, iekārtotu zem tā vieglu siltuma plūsmiņu un, ziemas saulgriežus gaidot, ik pa laikam pasēdētu pie siltuma plūsmiņas aijātā puzura un padomātu par Zemes māti, ko mēs tai labu varētu darīt.”

 

Aptauja

Kādi ir bijuši jūsu neaizmirstamākie Ziemassvētki?

Antons: “Mūsu ģimene kā Otrā pasaules kara bēgļi bija nokļuvusi Vācijā. Māte sacīja – paldies Dievam, mums Ziemassvētku vakarā ir ko ēst – maizes gabals un vēl desiņa.”

Marta: “Man bija kādi astoņi gadi, ģimene dzīvoja Venecuēlā. Cerēju, ka man uz Ziemassvētkiem uzdāvinās vienu leļļu mājas istabu. Ieraudzījusi iesaiņotu kastīti aptuveni tādā lielumā, jau nopriecājos. Taču tur iekšā bija nevis leļļu istaba, bet divas dzeltenas, pušķos sasietas matu lentes. Tā bija mana visvairāk ienīstā Ziemassvētku dāvana!”

Dina: “Tiku kristīta un iesvētīta jau kā pieaudzis cilvēks, un tas notika pirms 11 gadiem. Togad pirmo reizi izjutu to, ka man nav tik svarīgi, kādas dāvanas sapirkšu, bet patiešām izjutu Ziemassvētku mieru un prieku.”

Inta: “Manā bērnībā ģimene nebija tik turīga, lai pirktu dāvanai jaunu lelli. Bet pirms Ziemassvētkiem parasti lelles pazuda, un tad vakarā ieraudzīju vecās lelles jaunās kleitās.”

Sandra: “Es biju bērniem uzdāvinājusi praktiskas dāvanas, laikam sporta kostīmus. Egle arī bija, taču zem tās dāvanu sainīšu nebija. Astoņgadīgā meita ar teikumu: “Nu, paskatīsimies, ko tad mamma mums zem eglītes nolikusi” ņēma un sāka saiņot parastas turpat istabā esošas lietas – grāmatu, piparkūku, eglītes mantiņu… Tikai tad sapratu, cik svarīgs bērnam ir šis rituāls – lai dāvanas būtu skaisti iesaiņotas un atrastos zem eglītes.”

Anitra: “Man Ziemassvētki ir tradicionāli. Mamma gadu no gada klāj ģimenei galdu (tam viņa krāj naudu visu gadu un nav ar mieru, ka mēs, pārējie, dotu savu daļu) un sagaida mūs visus ciemos – gan bērnus, gan tagad jau mazbērnus ar ģimenēm.”

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kas var būt labāks par dāvanu: http://www.salidzini.lv/c/davanas

Draugiem Facebook Twitter Google+