Sports
Futbols

Dāvis Indrāns. Šahs futbola laukumā 16

Dāvis Indrāns (pa kreisi) spēlē pret Šveici. foto: LFF

Latvijas futbola izlase piedzīvo grūtus laikus, un tā allaž ir pateicīga iespēja sevi pieteikt jaunajiem. Par vienu no spēlētājiem, kurš izpelnījies galvenā trenera Aleksandra Starkova uzticību, negaidīti kļuvis virslīgas pastarītes “Metta/Latvijas Universitāte” centra pussargs Dāvis Indrāns, kurš nebaidās spēlēt un apspēlēt.

Uz interviju savā dzimtajā Rīgas rajonā Berģos Dāvis atbrauc ar velosipēdu, laiski stūrējot bez roku palīdzības. Izvēlētais transportlīdzeklis izbrīnu neraisa – auto viņam vēl nav, bet uz velo jau agrā bērnībā uzsēdināja tēvs Valdis Indrāns, kurš savulaik bija sporta meistars riteņbraukšanā. “Riteņbraukšanā treniņi ir no 13, 14 gadiem. Tēvs stāstīja, kādas tās ir mocības, negribēja, lai eju tam cauri. Futbolā interesantāk – mainās stadioni, cilvēki, arī vieglāk nekā visu dzīvi uz riteņa nobraukt. Mans vecākais brālis gāja karatē, melno jostu dabūja.”

Izturības ziņā jūti tēva gēnus?

Tēvs bija gregari, palīdzēja līderiem. Gēnus sajutu Ventspilī, kad pie trenera Igora Kičigina bija diezgan traki krosi, piemēram, 15 kilometri. Ja mēnesī bija 15 krosi, es visos varēju uzvarēt.

Tu esot bijis tuvu šahista karjerai.

Pirms 1. klases mani aizveda Berģu pamatskolā uz šaha pulciņu, gaiša galva un viegli aizgāja. Toms Kantāns no tā pulciņa kļuvis par lielmeistaru. Arī es varēju spēlēt, turnīrus uzvarēt nebija grūti, aizspēlējos līdz sporta meistara kandidātam, taču, kad parādījās futbols, vajadzēja izvēlēties. Protams, pie dēlīša sēdēt ilgas stundas nav tik interesanti kā dzenāt bumbu, un es arī sapratu, ka nebūšu Garijs Kasparovs. Šahu joprojām ik pa brīdim uzspēlēju, lidmašīnā planšetē.

Izlasē tev ir kāds pretinieks?

Kāds noteikti māk, bet vēl neesmu atradis (smejas). Man tēvs iemācīja spēlēt, brālis jau uzreiz nebija konkurents, pirmo galdiņu mēs no lego salikām. Arī tēvu ātri sāku apspēlēt.

Vai tu futbola laukumā arī šahu spēlē?

Šahs ir stratēģiska spēle un futbols arī ar galvu jāspēlē, īpaši centra pussargiem. Kaut kādas paralēles var vilkt.

Pēc mača pret Šveici teici, ka aiznākamā diena ir visgrūtākā, proti, šodien. Kā jūties?

Esmu ļoti noguris, lai arī visu maču nenospēlēju. Ungāri bija daudz lēnāki nekā šveicieši, bet ar niknākām divcīņām. Aiznākamajā dienā parasti sajūti, kur ir iesists, kur nokriti, kur vecās sāpes atkal parādījušās. Klubs tagad iedeva divas brīvas dienas, tas ir ļoti liels retums.

Tu neesi no tiem, kas brīvdienā tomēr iet un kaut ko dara?

Aizeju gan. Mums te sportisks rajons, Upesciemā ir tāds sporta komplekss! Katru vakaru savācas puiši un vienmēr var atrast, ar ko uzspēlēt vai pa vārtiem pasist. Bērnībā ar mums spēlēja Kaspars Daugaviņš, viņš ir septiņus gadus vecāks, mana brāļa klasesbiedrs. Dzīvojām kaimiņos, tagad domāju, kā viņam spēks bija tik bieži nākt, mēs spēlējām uz saldējumu un reizēm varējām aizķerties, uzvarēt.

Pavasarī vispār sapņoji, ka spēlēsi izlasē pret tādiem pretiniekiem kā Portugāle, Šveice?

Iekšā sēdēja doma, ka vajag progresēt, mērķis bija, bet, protams, ne tā, ka spēlēšu pret tādām izlasēm. Gatavošanās posms nemaz nebija tik labs, trauma, tomēr sezonu sāku pienācīgi. Nav man tagad tādas sajūtas, ka būtu nokļuvis kosmosā. Jā, ir līmeņa atšķirība, Šveice ceturtā izlasē pasaulē. Virslīgā nenāk pretī Erdans Šakiri un tādi spēlētāji. No savējiem jau visus gandrīz pazīstu – ar vairākiem spēlēju jauniešu izlasēs, ar dažiem – Ventspilī, pret pārējiem virslīgā jācīnās. Treniņu process ir spēcīgs, patīkami un interesanti. Galva no tiem ātrumiem negriežas, aprodi. Pirmajā spēlē bija grūti, otrajā arī, bet trešajā un ceturtajā jau vieglāk. Nav tā, ka pretī nāk tūkstoš reizes ātrāki cilvēki, nav jāceļ panika un jāsit prom bumba. Var spēlēt.

Četras spēles izlasē, trīs no tām pamatsastāvā. Tevi šobrīd var saukt par sākumsastāva spēlētāju.

Protams, esmu priecīgs, ka treneris uzticas, bet jāturpina labi spēlēt klubā un katru reizi jāpierāda, ka esi pelnījis būt izlasē. Žēl, ka nākamais mačs pret Fēru salām jāizlaiž dzelteno kartiņu dēļ, bet pret Andoru jācenšas atgriezties. Es vienmēr pēc spēles sevi novērtēju, uzreiz arī internetā noskatos video, pārdzīvoju par saviem momentiem. Pret Ungāriju bija daudz individuālu kļūdu, arī pret Šveici. Ja neesi iesitis divus vārtus un komanda zaudē, nevari teikt, ka labi nospēlēji, tomēr ārā nekritu.

Tu esi radošais spēlētājs – patīk veidot, nevis jaukt?

Jā, man patīk ar bumbu spēlēt, bet jāmāk arī atņemt. Agrāk tas ļoti pietrūka, tagad manāmi pie tā esmu pielicis un no manis ir jēga arī aizsardzībā. Zakreševskis vienmēr pārmet par aizsardzību, arī pēc spēles Ungārijā teica, ka klibojot.

Izlasē esi iekļāvies grūtā posmā, bet jaunajiem tā vienmēr ir iespēja.

Kvalificēties Pasaules kausam nevaram, līdz ar to treneris iedod iespēju jaunajiem – Jevgeņijs Kazačoks, Edgars Vardanjans, Ņikita Koļesovs. Uzskatu, ka visi kaut cik labi iekļaujamies izlases modelī. Protams, grūti ceturtajā mačā apspēlēt Šveici, bet desmitajā jau jutīsimies komfortablāk un pienesums būs lielāks.

No “Mettas” ģenerālsekretāra Ģirta Mihelsona sapratu, ka par tevi interesējas citi klubi. Tu arī esi par to lietas kursā?

Vairāk zina klubs, es par to nedomāju. Jāspēlē labi virslīgā, gribam izvairīties no pārspēlēm. Ar vienu spēli neko nepierādīsi, jābūt stabilam 20 mačus. Aģenta man nav, Zakreševskis Latvijā mazliet palīdz. Līgums ar “Mettu” beidzas pēc šīs sezonas, bet, kas būs pēc tam – redzēsim.

Artūrs Zakreševskis tev esot kā otrais tēvs.

Jā, “Albertā” sākumā treneris bija Juris Docenko, pēc tam Zakreševskis, ar kuru sadraudzējāmies, viņš pēc treniņa mūs vienmēr uz māju pusi paveda. Arī pēc tam kontakts saglabājās. Mierīgs, nosvērts cilvēks – uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt reizes, kad viņš bļāvis, bet dažs labs jauniešu treneris katru spēli savus audzēkņus pārrauj uz pusēm. Sadzīviskā un skolas ziņā man nekad nevajadzēja stāvēt klāt ar pātagu. Līdz 9. klasei mācījos ļoti labi, man pat skolā īsti nebija interesanti. Tad aizbraucu uz FK “Ventspils” un parakstīju profesionālu līgumu, divi treniņi dienā, lai gan arī nebija problēmu pabeigt vidusskolu.

Metta” liek akcentu uz to, ka futbolistiem arī jāstudē. Kā tev ar to veicas?

Ventspilī iestājos Juridiskajā koledžā, bet klubs mācību ziņā vairs negribēja dot atlaides. Pagājušajā gadā, kad pievienojos “Mettai”, aizgāju uz Latvijas Universitāti painteresēties par jomu, kas man interesē – jurisprudenci, gribētu būt advokāts. Taču apvienot ir grūti, Vardanjans dikti cīnījās, bet viņš tāds kārtīgs, visu izdarīja un tagad izlasē laikam vienīgais ir ar augstāko izglītību. Man patīk futbols, atdodu visu sportam.

FK “Ventspils” Latvijas futbolā tiek uzskatīta par stabilāko vērtību. Kāpēc atgriezies Rīgā?

Spēļu prakse nebija liela, gribējās kaut ko pamainīt un parādījās “Skonto” variants. Nenožēloju, ka aizbraucu prom, lai gan posms Ventspilī kopumā bija ar plusa zīmi. 17 gadu vecumā trenējos ar pirmo komandu, piedalījos nometnēs ārzemēs un progresēju. Es skaitos divkārtējs Latvijas čempions un arī Latvijas kausa ieguvējs, bet, protams, ja pats nespēlē, tad nejūti, ka tās ir tavas uzvaras.

Ventspilī internātā jūs esot bijuši tikai trīs latvieši. Iedzīvoties krieviskā vidē nebija grūti?

Nē, par internātu ir tikai labas atmiņas, liela un draudzīga ģimene. Kad ierados, prasīja, vai māku krieviski. Pateicu, ka nē. Iemācīsim – viņi noteica. Ātri arī iemācījos. Bija interesanti, disciplīna, komandantes vienmēr – viena bija galvenā trenera Jurģa Pučinska sieva, otra – mīļa vecāmāte no Lietuvas, tur bija arī vairāki lietuviešu puiši. Katru vakaru treneris dežūrēja, dators desmitos jānodod, jaunākajiem vienu brīdi arī telefonus noņēma. Reiz direktors bija nopircis jaunu milzīgu televizoru. Aizgājām uz treniņu, durvis neaizslēdzām un to televizoru nozaga. Reiz atslēgu pazaudējām, komandantes nav un jādomā, kā tikt iekšā. Kaut ko visu laiku salauza, sienu izsita – kad 30 cilvēki iekarst, visādi mēdz būt.

Kā atpūties no futbola?

Nez, vai vispār ir tādi brīvi brīži. Pēc treniņa vai spēles tāpat ir doma, ka varētu iet pažonglēt vai pa vārtiem pasist. Atpūsties no futbola var – vēl uzspēlējot futbolu. Var iziet pastaigāt vai paskriet, bet bumbai jābūt klāt. Varbūt pilsētā ir citādāk, bet Upesciemā ir ideāli apstākļi, mākslīgais laukums, jebkurā gada laikā var iet, gaismas ieslēgt. Ja vēl ir kāds pārinieks – vispār ideāli. Futbols nevar apnikt.

Vai tevi var saukt par futbola fanātiķi?

Noteikti, izlasē citādāk nevarētu būt. Pludmale man īsti neinteresē. Ventspilī, ja neskaita treniņus, divarpus gadu laikā līdz jūrai aizgāju trīs reizes, lai gan tā bija septiņu minūšu attālumā. Gulēt smiltīs un sauļoties – tas nav man.

Ģimeni vēl neesi nodibinājis?

Nē. Kā teica treneris Docenko – tiklīdz sāks domāt par meitenēm, tā beigs domāt par futbolu. Viņam nevar nepiekrist, visā teiktajā vajadzēja ieklausīties. Vienmēr uzsvēra, ka treniņos jābūt kārtīgam nevis nošļukušam, ka visi jāpasveicina – līdz pēdējai dežurantei, un pats allaž tā arī darīja. Atceros viņu kā gaišu vectēvu, ideāls treneris. Tagad jāspēlē futbols, ģimene pēc tam. Mans sapnis ir nokļūt kādā no top pieci līgām.

Kad tas piepildīsies?

Pirms pāris mēnešiem nedomāju, ka būšu izlasē. Varbūt vēl pēc pāris būšu top pieci (smaida). Sapņiem jābūt lieliem un tiem ir jātic. Redzēs. Ļoti liels darbs jāiegulda, varbūt veiksme uzsmaidīs. Kas man jāuzlabo? Pilnīgi viss. Izturība ir, bet tā pati distance jāveic divreiz ātrāk. Spēks jāpieliek, tehnika. Lielie spēlētāji arī droši vien domā, ka viņiem kaut kas jāuzlabo, varbūt tikai Lionels Mesi un Krištianu Ronaldu var domāt, ka nekas nepietrūkst.

LA.lv