Mobilā versija
Brīdinājums +16.9°C
Māris, Mārica, Maigurs
Piektdiena, 22. septembris, 2017
12. septembris, 2017
Drukāt

Dāvis Indrāns. Šahs futbola laukumā

Dāvis Indrāns (pa kreisi) spēlē pret Šveici. foto: LFFDāvis Indrāns (pa kreisi) spēlē pret Šveici. foto: LFF
Dāvis Indrāns

Dzimis: 1995. gada 6. jūnijā Rīgā
Sports: futbols
Pozīcija: centra pussargs
Klubs: “Metta/Latvijas Universitāte”
Iepriekš pārstāvējis: “Skonto”, FK “Ventspils”, JDFS “Alberts”
Latvijas izlasē: debitēja 2017. gada jūnijā pret Portugāli, kopā aizvadījis četras spēles
Gimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieks: šahs

Latvijas futbola izlase piedzīvo grūtus laikus, un tā allaž ir pateicīga iespēja sevi pieteikt jaunajiem. Par vienu no spēlētājiem, kurš izpelnījies galvenā trenera Aleksandra Starkova uzticību, negaidīti kļuvis virslīgas pastarītes “Metta/Latvijas Universitāte” centra pussargs Dāvis Indrāns, kurš nebaidās spēlēt un apspēlēt.

Uz interviju savā dzimtajā Rīgas rajonā Berģos Dāvis atbrauc ar velosipēdu, laiski stūrējot bez roku palīdzības. Izvēlētais transportlīdzeklis izbrīnu neraisa – auto viņam vēl nav, bet uz velo jau agrā bērnībā uzsēdināja tēvs Valdis Indrāns, kurš savulaik bija sporta meistars riteņbraukšanā. “Riteņbraukšanā treniņi ir no 13, 14 gadiem. Tēvs stāstīja, kādas tās ir mocības, negribēja, lai eju tam cauri. Futbolā interesantāk – mainās stadioni, cilvēki, arī vieglāk nekā visu dzīvi uz riteņa nobraukt. Mans vecākais brālis gāja karatē, melno jostu dabūja.”

Izturības ziņā jūti tēva gēnus?

Tēvs bija gregari, palīdzēja līderiem. Gēnus sajutu Ventspilī, kad pie trenera Igora Kičigina bija diezgan traki krosi, piemēram, 15 kilometri. Ja mēnesī bija 15 krosi, es visos varēju uzvarēt.

Tu esot bijis tuvu šahista karjerai.

Pirms 1. klases mani aizveda Berģu pamatskolā uz šaha pulciņu, gaiša galva un viegli aizgāja. Toms Kantāns no tā pulciņa kļuvis par lielmeistaru. Arī es varēju spēlēt, turnīrus uzvarēt nebija grūti, aizspēlējos līdz sporta meistara kandidātam, taču, kad parādījās futbols, vajadzēja izvēlēties. Protams, pie dēlīša sēdēt ilgas stundas nav tik interesanti kā dzenāt bumbu, un es arī sapratu, ka nebūšu Garijs Kasparovs. Šahu joprojām ik pa brīdim uzspēlēju, lidmašīnā planšetē.

Izlasē tev ir kāds pretinieks?

Kāds noteikti māk, bet vēl neesmu atradis (smejas). Man tēvs iemācīja spēlēt, brālis jau uzreiz nebija konkurents, pirmo galdiņu mēs no lego salikām. Arī tēvu ātri sāku apspēlēt.

Vai tu futbola laukumā arī šahu spēlē?

Šahs ir stratēģiska spēle un futbols arī ar galvu jāspēlē, īpaši centra pussargiem. Kaut kādas paralēles var vilkt.

Pēc mača pret Šveici teici, ka aiznākamā diena ir visgrūtākā, proti, šodien. Kā jūties?

Esmu ļoti noguris, lai arī visu maču nenospēlēju. Ungāri bija daudz lēnāki nekā šveicieši, bet ar niknākām divcīņām. Aiznākamajā dienā parasti sajūti, kur ir iesists, kur nokriti, kur vecās sāpes atkal parādījušās. Klubs tagad iedeva divas brīvas dienas, tas ir ļoti liels retums.

Tu neesi no tiem, kas brīvdienā tomēr iet un kaut ko dara?

Aizeju gan. Mums te sportisks rajons, Upesciemā ir tāds sporta komplekss! Katru vakaru savācas puiši un vienmēr var atrast, ar ko uzspēlēt vai pa vārtiem pasist. Bērnībā ar mums spēlēja Kaspars Daugaviņš, viņš ir septiņus gadus vecāks, mana brāļa klasesbiedrs. Dzīvojām kaimiņos, tagad domāju, kā viņam spēks bija tik bieži nākt, mēs spēlējām uz saldējumu un reizēm varējām aizķerties, uzvarēt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+