Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. septembris, 2013
Drukāt

Dāvja Auškāpa teātra virtuvē
 pirms “Satisfakcijas” pirmizrādes

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Šovakar, 12. septembrī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos Jevgēņija Griškoveca darbs “Satisfakcija”. Pirms izrādes sarunai labprāt piekrita uzņēmējs Dāvis Auškāps, kuram šī ir debija režisora ampluā.


 

– Dāvi, līdz šim esam pazinuši jūs kā veiksmīgu uzņēmēju, kura darbība netieši saistīta ar teātri – jūsu “Teātra bārs” un Jaunā Rīgas teātra “Teātra restorāns” ir teju “kulta” vietas gan skatītājiem, gan teātra cilvēkiem. Iznāk, tagad pats vēlaties pievienoties pēdējiem. Tāpēc jājautā – režisora arods ir vēlme pēc pārmaiņām uzņēmēja dzīvē vai bērnības sapnis, vai – varbūt sevi lika manīt ģimenes teātra gēns vairākās paaudzēs (tēvs – tulkotājs, dramaturgs Raimonds Auškāps, vectēvs – dramaturgs, režisors Pēteris Pētersons, tēvocis – režisors Kārlis Auškāps. – Aut.)

– Mana dzīve vienmēr bijusi saistīta ar teātri, bet laikam jau sapnis būs vistuvāk. Bērnībā taisījām visādas izrādītes, mans vienīgais uzdevums bija nākt un paklanīties, aplausiem skanot, – biju režisors, un man tas ļoti patika. Tomēr pēc skolas man bija ģimene, bija jāsāk strādāt, pelnīt nauda, teātris atkrita automātiski. Vienmēr bija iemesli, kādēļ es to nedarīju.

– “Satisfakcija” ir jūsu kā topoša režisora mācību darbs Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā – kādā mācību posmā pašlaik esat?

– Pabeidzu pirmo kursu. Šis ir it kā kursa darbs, kas varētu kļūt par maģistra darbu.

– Ne katrs tiek aicināts iestudēt izrādi repertuāra teātrī jau studiju procesā. Kā jūs nokļuvāt Nacionālajā teātrī un kā ieintriģējāt Rubeņa kungu?

– Pie darba biju sācis strādāt krietni agrāk. Teātra zinātniece Ieva Struka iedrošināja runāt ar Ojāru Rubeni, kurš bija tik laipns un mani neatraidīja. Domāju, ka palīdzēja gan materiāla izvēle, gan mūsu iepriekšējā pazīšanās – viņš ļoti labi pazīst manus vecākus (Dāvja mamma ir tulkotāja, Latvijas Institūta vadītāja Kārina Pētersone. – Aut.). Iespējams, šis fons deva kaut kādu uzticēšanās avansu.

Nevaru teikt, ka agrāk būtu bieži nācis uz Nacionālā teātra izrādēm, bet reiz biju atnācis paskatīties, kā savu izrādi “Zeme un mīlestība” mēģina igauņu režisors Elmo Nīganens. Biju fascinēts, cik ārkārtīgi patīkams un draudzīgs ir šā teātra kolektīvs. Arī tas iedrošināja.

– Pirmoreiz strādājat ar pieredzējušiem aktieriem – kāds ir spēku samērs?

– Sākumā biju ārprātīgi nobijies. Ikviens no aktieriem man ir kā skolotājs, īpaši abi Ivari – Puga un Kļavinskis. Nevaru ar kāju atspert durvis un pateikt – tagad būs tā! Tas, ko izrādē esmu ielicis no sevis, ir cilvēcīgais faktors, jo visi pilnā sparā piedalās ar idejām, apmainās enerģijām. Tas viss darbojas apbrīnojami, un, manuprāt, tieši tas ir viens no veidiem, kā top izrādes.

– Netaktisks jautājums, bet droši vien nav nejaušība, ka jūsu iestudētās lugas autors ir Jevgēņijs Griškovecs – dramaturgs, rakstnieks, režisors un mūziķis, ar kuru sadarbojas arī “Prāta vētra” – grupa, kuras menedžere ir jūsu dzīvesbiedre (Aija Auškāpa). Iepazīstināja?

– Nē.

Izvēle bija saistīta ar manu draugu, režisoru Nikolaju Korbovu, kurš kādreiz strādāja Rīgas Krievu teātrī, bet tagad studē režiju Maskavā. Tā bija viņa ideja, gribējām strādāt pie darba kopā, taču viņam šobrīd nav iespējas uzturēties Latvijā. Ar viņa laipnu atļauju ķēros klāt pats.

Tikai pēc tam sazinājos ar pašu Žeņu Griškovecu, mēs arī tikāmies šeit, Rīgā – jā, tur gan izmantoju savu pazīšanos (smejas). Katrā ziņā viņu ļoti interesē šis projekts, pats ieradīsies arī Rīgā novērtēt iznākumu. Kā zināms, izrāde top pēc viņa rakstīta filmas scenārija – filmai krievu mediji pārmeta, ka tā esot teatrāla, taču līdz šim neviens to teātrī nav iestudējis. Materiāls ir ļoti interesants – ar “dubulto dibenu”.

– Personīgi uzrunā arī tāpēc, ka stāsts par uzņēmēju un divu vīru skarbais “duelis”, kā smejies, norisinās restorānā?

– Domāju, ka teātrī ir vērts runāt par lietām, ar kurām tu pats esi saskāries un kuras varbūt interesē vēl kādu. Tomēr šeit ir runa par pilnīgi citādu cilvēku, pat ja viņš ir uzņēmējs. Miljonārs, oligarhs lielpilsētā – cita pasaule. Jā, šeit ir runa par naudu. Viena no galvenajām domām – par naudu var nopirkt daudz, bet ne galvenās lietas dzīvē. Varbūt arī viņš ir milzīgi bagāts cilvēks, tomēr sirds dziļumos – varbūt dziļi nelaimīgs.

Runājot par manu restorānu pieredzi – tā it nemaz nepalīdz risināt sarunu varoņu starpā, bet paliek kā fons, noderīgas detaļas, ko varbūt pamanīs profesionāļi. Atzīšos, pirmā doma bija taisīt izrādi “Teātra bārā”, kur arī ir skatuve, tomēr tas būtu tehniski pārāk sarežģīti.

– Izrādi esat nodēvējis par īstenu veču gabalu. Piekrītat tādam pasaules iedalījumam dzimtēs, sak, sievietes no Venēras, vīrieši no Marsa?

– Jā. Lai gan tur ātri var iebraukt strupceļā, ja mēģina to noformulēt. Tomēr katram dzimumam ir būtiska misija dzīvē, sava psiholoģija, instinkti. Negribu runāt par tādām triviālām ikdienas lietām, kurš skalda malku vai mazgā traukus – piemēram, manā ģimenē es mājās taisu ēst un sieva organizē būvdarbus.

Runājot par izrādi – domāju, būs pašiem vīriešiem interesanti paskatīties uz sevi no malas. Jā, izrādē šī vīriešu pasaule ir nežēlīga. Tomēr te slēpjas paradokss, jo cilvēks ir un paliek jūtīga un ievainojama būtne, lai kas viņš arī būtu – trauku mazgātāja vai oligarhs.

– Griškovecs ir arī mūziķis – jādomā, izrādē skanēs kaut kas no viņa kompozīcijām?

– Bija doma izmantot viņa dziesmas, taču nonācu strupceļā ar muzikālo noformējumu. Man palaimējās, jo satiku Jāni Aišpuru, “The Sound Poets” līderi, kurš noreaģēja īsā laikā, nāca palīgā ar savu oriģinālo mūziku. Izskatās, ka viņš ir labi noķēris to sajūtu, un tas labi papildinās izrādi.

– Teātra dēļ nezaudēsim talantīgu “restoratoru” jūsu personā?

– Šobrīd tikai varu paļauties uz savu spēcīgo “Teātra bāra” komandu – februārī bāram būs 10 gadi. Teātra bārs ir kā mazs kultūras centrs – rīt, piemēram, būs sezonas atklāšana un Haralda Sīmaņa koncerts. Savukārt restorānu taisos likvidēt Jaunā Rīgas teātra remontdarbu dēļ. Restorāns ir lieta, kur jābūt klāt katru dienu, bet neuzskatu sevi par restorānu guru – tas man vienmēr bijis hobija līmenī – pašam patīk gatavot.

 

VARBŪT NODER

“Satisfakcija” – divkaujā gūts gandarījums.

Lomās: Ivars Puga, Ivars Kļavinskis, Līga Zeļģe, Mārtiņš Egliens, Kaspars Aniņš, Mārtiņš Upenieks.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+