Latvijā
Sabiedrība

Monika Zīle: Dažāda augstuma karogi 4

Foto: Evija Trifanova/LETA

No vieniem un tiem pašiem materiāliem var uzbūvēt bērnu šūpoles un karātavas – šī atziņa nemitīgi nāk prātā, lasot sociālajos tīklos viedokļus par valsts simtgadi. Ja katrai no tur sastopamajām domubiedru grupām piedāvātu uzvilkt karogu, tie plīvotu dažādos līmeņos – augstu debesīs, karātos pusmastā un plātos pie zemes, atspoguļojot uzskatu raibraibo buķeti, kur lietišķi izsvērtos un patriotiskos caurvij dažādu nokrāsu kritiskie. Ir gan Saeimas vēlēšanu kampaņas uzkultās un joprojām nenoplakušās putas ar iznīcības pareģojumiem un aicinājums atsacīties no jebkāda prieka līdz brīdim, “kamēr te viss būs sakārtots”, gan haotiski uzbrukumi vārdā nenosauktiem kaitniekiem un Latvijas patieso neatkarību privatizējušajai Briselei.

Bet lauvas tiesa valsts simtgades svinību noliedzēju savos ierakstos diezgan skaidri vai caur zemtekstiem sūrojas par neizdevušos personīgo dzīvi. Kaut arī rets kurnētājs, ikdienas drūmo attēlu verbāli zīmēdams, tās centrā atklāti ieliek pats sevi ar vietniekvārdu “es” – galvenokārt tiek ciests par anonīmiem pensionāriem, slimniekiem, pamestām lauku mājām utt. –, vienalga bez grūtībām nolasāma arī pavisam konkrēta sāpe: cilvēks jūtas pelnījis ko labāku. Tādos gadījumos der ikviens iemesls, arī valsts simtgade, lai izpaustos sarūgtinājumā par nepiepildīto un paziņotu: nesvinēšu!

Bez šaubām, dzimtenes mīlestībai veltītu dzejoļu skaitīšana pie brokastu galda 18. novembrī vai citas ar šo dienu saistītas pacilātības izpausmes nav obligātas. Nedzīvojam taču Ziemeļkorejā, kur pastāv obligātās publiskas emocionālas nodevas valstij un par smaidā neatvērtu muti simtgades datumā draudētu nopietnas represijas. Pavadīt 18. novembri katrs drīkst, kā vēlas – tas liekas tik pašsaprotami, ka to pat neierindojam starp vērtībām, kas iegūtas kopā ar savu valsti. Lai cik neideāla tā dažubrīd šķistu, simts gadi ir gana cienījams mūža skaitlis, kura nievāšana nozīmē Latvijas pamatos ieguldīto cilvēku mūžu un ciešanu nicinājumu, tāds ir mans personiskais uzskats.

Kā jau ģimenē, kur daudzu vajadzību apmierināšanai trūkst naudas, daļa sabiedrības valsts simtgadei atvēlētos līdzekļus uzskata par izšķērdību. Bet par šo naudu, atsijājot dažas ārišķības – ak, jā!… – radīti vērtīgi un paaudzēs izmantojami kultūras produkti, tajā skaitā filmas, ko nav kauns rādīt pasaulei un ar kuru starpniecību tai darām saprotamāku mūsu vēsturi un kopējos centienus.

Kādā jauno laiku mītā lasīju, ka pēc nāves visas dvēseles nokļūst paradīzē, kur dievi rāda tām, ko katra būtu varējusi sasniegt dzīves laikā, ja izmantojusi visas atvērtās iespējas un neatrunājusies ar traucēkļiem. Daudzi šo pārbaudījumu līdz galam neizturot un prasoties uz elli. Vai patiesi tā notiek, nezina arī visgudrākie. Skaidrs tikai tas, ka, par būtiskām savas dzīves izmaiņām domājot, grēks ignorēt šķietami sīkos ikdienas piedāvājumus, kuru svars laika gaitā veido laimīgam liktenim piemītošo vaibstu kopumu. Gan atsevišķam cilvēkam, gan valstij.

LA.lv