Uldis Šmits: Ļeņina pieminekļi kā robežstabi 0
Politiskās spēles atšķirībā no olimpiskajām norisinās nepārtraukti, lai gan lielie sporta notikumi arī ir politikas sastāvdaļa.
Daži simboli tādās reizēs tiek izlikti spožā prožektoru gaismā. Citi – aizvākti tālāk no publikas acīm. Teiksim, Soču apkārtnē vēl saglabājušies šīs zemes pamatiedzīvotāji čerkesi, kuri uzskatīja, ka viņu sūrajai vēsturei vajadzēja būt atspoguļotai spēļu pompozajā atklāšanā, un piesauca par paraugu Vankūveru, kur olimpiādes emblēmā bija attēlots turienes iezemiešu kādreiz no akmeņiem veidotais un par ceļa rādītāju kalpojušais cilvēka tēls. Savu tēvzemi 19. gadsimtā faktiski zaudējušie čerkesi tamlīdzīgu godu nesagaidīja, un viņu kopienas vadītājs tika uz spēļu laiku iemests aiz restēm. Padomju ērā šai Ziemeļkaukāza tautai piederīgos pakļāva masu represijām un dēvēja par “fašistiem”. Līdzīgi kā šobrīd Krievijas TV iztēlo kijeviešus un rietumukraiņus.
Vairākus varbūt vēsturiskus lēmumus Ukrainas parlaments pieņēma 23. februārī, kas sakrita ne vien ar olimpiādes noslēgumu, bet arī ar Krievijā, Baltkrievijā un pašā Ukrainā atzīmēto Tēvzemes aizstāvju dienu, kas kalendārā nomainījusi Padomju armijas dienu. Un izrādījās, ka tiem, kuri Krimā un citviet rāva nost Ukrainas karogu, lai tā vietā izkārtu PSRS vai Krievijas karogu, ir cita tēvzeme, nevis tā, ko pārstāv parlamenta deputāti un ko Kijevā Neatkarības laukumā bija aizstāvējuši demonstranti. Jaunie ukraiņi grib tēvzemi bez Ļeņina pieminekļiem un vietējās kompartijas mītnēs vēl sastopamajiem Staļina krūšutēliem. Patiesībā oligarhijas piebarotie Ukrainas agrākie vadoņi pret šiem simboliem izturējās diezgan vienaldzīgi, jo tie bija daudz mazsvarīgāki par personisko autoparku vai zelta atejas podu. Tomēr Ļeņina pieminekļi ir gandrīz kā robežstabi, kas pēcpadomju telpu atdala no Eiropas un dod paļāvību, ka PSRS dibinātāja dzimtene paglābs no bankrota un palīdzēs noturēties pie varas. Galu galā Eirāzijas Savienības projekts balstās uz Janukoviča tipa politiķiem.
Latvija ar Ukrainas likstām drīz saskarsies, būdama Eiropas Savienības prezidējošā valsts, kad gribot negribot izvirzīsies ES Austrumu partnerības priekšējās līnijās. (Jācer, ka “Air Baltic” tāpēc mārketinga nolūkos atkal neizziņos nākamā gada 23. februāri par “visā Austrumeiropā” svinamu “Vīriešu dienu”, kā tas bija pērn.) Bet pazīstamais franču filozofs Bernārs Anrī Levi, solidarizēdamies ar šo, kā viņš rakstīja, “joprojām nolaupīto Eiropas daļu”, vēl pirms traģiskajiem notikumiem Kijevā publicēja emocionālu atklātu vēstuli ar nosaukumu “Mēs visi esam ukraiņi”. Zināmā mērā mēs Latvijā tādi esam pat vairāk nekā citi.
