Dažādie Baltijas jūras valstu kinostāsti 0
Konkursa programma ir katra kino festivāla lepnums. Jācer, ka Rīgas Starptautiskais kino festivāls sagaidīs laikus, kad zāles ne tikai uz šīm filmām būs stāvgrūdām pilnas, lai kāri tvertu to, kas radīts vizuāli un pēc formas nozīmīgākajos žanriski neierobežotajos kinodarbos Baltijas jūras apskalotajās valstīs. Konkursa programmu ar deviņiem darbiem izrādīs vienā no trijiem kinoteātriem, kurā “Riga IFF” demonstrē filmas – “Splendid Palace” –, un Latviju tajā pārstāv Dāvja Sīmaņa plašu publicitāti guvusī lente “Pelnu sanatorija”.
Troļļu zemes stāsti
Norvēģu režisors Ēriks Šollbjergs nav no tiem, kas par dzīves mērķi uzlicis kinofilmu veidošanu vismaz pa vienai gadā. Viņš savus darbus izlolo ilgā laika posmā, un “Piromāns” ir pagaidām pēdējais veikums viņa radošajā CV, ko iesāk debijas filma “Bezmiegs” (1998), kas ne vien festivālu virpulī ierāva pašu režisoru, bet kļuva arī par pamatu Holivudas rimeikam ar Robiju Viljamsu un Alu Pačīno galvenajās lomās. “Piromāna” centrā ir Dags, mīlēts un lolots savu vecāku vienīgais bērns, kurš nesen atgriezies dzimtajā pilsētiņā. Taču reizē ar puisi pilsētiņai uzklūp uguns nelaimju virkne, un visaktīvākais ugunsdzēsēju brigādē ir tieši Dags. Kaut arī mātes sirds saka, ka kaut kas nav lāgā, viņa nespēj pat pieļaut domu, ka ļaunprātīgais dedzinātājs ir viņas dēls, taču tas nāks gaismā, izzīmējot sociopāta vaibstus un meklējot iemeslus, kas šim jaunajam puisim licis tā rīkoties.
17. oktobrī plkst. 16.30 un 19. oktobrī plkst. 21.30
No Norvēģijas uz “Riga IFF” programmu atceļojusi arī Ašlavas Holmas dokumentālā filma “Brāļi”, kurā režisore daudzu gadu garumā veidojusi ģimenes videoarhīvu, kas pārvērsts par pierādījumu viņas dēlu pieaugšanai. Tik dažādie jautājumi un dēlu spurainība, pirmās pumpas un pleca sajūta, dzimtas stāsti – šo visu un vēl tik daudz ko pieredzējusī režisore savij kārtu kārtās, atklādama savu puiku lielās dzīves pirmos soļus. Viņas uzdrīkstēšanos ir novērtējušas kino festivālu žūrijas, savukārt skatītāji – un arī kino profesionāļi – velk acīm redzamās paralēles ar Ričarda Linkleitera pirms dažiem gadiem uzņemto kinolenti “Puikas gadi”, kas līdzīgā, tomēr atšķirīgā manierē arī atklāja pieaugšanas stāstu.
18. oktobrī plkst. 16.00 un 22. oktobrī plkst. 13.30
Somu lepnums
1962. gada vasarā Olli Meki bija pirmais somu bokseris, kuram tika dota iespēja izcīnīt pasaules čempiona titulu boksā vieglā svara kategorijā. Šī ziņa aplidoja vai visu pasauli, un gatavošanās tik nozīmīgajai cīņai piesaistīja milzīgu uzmanību, vien, nonācis Helsinku prožektoru spožajā gaismā, pats Olli nejutās īsti savā ādā, tāpat kā viņa draudzene Raija. Juho Kuosmanena filma “Laimīgākā diena Olli Meki dzīvē” ir šā gada Somijas pieteikums uz “Oskara” nomināciju, taču arī bez šādas spozmes tā atradusi savu skatītāju. Filmas pirmizrāde notika Kannu kino festivālā, kur tā saņēma galveno balvu programmā “Un Certain Regard”, un melnbaltā, askētiskā estētika un precīzie galveno varoņu portreti kalpo par sava laika sabiedrības spilgtiem spoguļattēliem, kuru līdzinieki mūsdienās, izmantojot šī laikmeta iespējas, jau sen kā pārvērtušies par naudas pelnāmo mašinēriju ar visiem tās pavadelementiem. Olli Meki dzīve prožektoru gaismās biedēja, un leģendārās cīņas gaidās viņš pieņēma lēmumu, ko vēlāk nodēvēja par laimīgāko dienu savā dzīvē.
15. oktobrī plkst. 18.00, 20. oktobrī plkst. 16.30
Gandrīz patiesā leģenda
Dāņu producentes Katjas Adomaites vārds jau ir ierakstīts kino vēstures annālēs, jo viņa izdarīja visu, lai savu pirmo lenti uzfilmētu pirmā režisore sieviete no Afganistānas. Šahrbano Sadatas bērnības notikumu iedvesmotā un leģendu caurvītā filma “Vilks un aitas” veidota pseidodokumentālā manierē, un kara vēl nenomocītās Afganistānas vārdā nenosauktā ciematiņā, kur nav ne ūdens, ne elektrības, par citiem civilizācijas labumiem nemaz nerunājot, dzīvo vienkārši ļaudis. Saskaņā ar dabu un tradīcijām sievietes rūpējas par bērniem, bērni gana lopus, bet vīri grimst sarunās un mēģina tirgoties, kad kādam kas gauži nodarīts, bet pāri visam ir mistiskais stāsts par vilceni, kas tuvējās dzirnavās meklējusi ēdienu. Kādā no reizēm, kad viņa gatavojusies cept maizi, dzirnavnieks nozadzis vilcenes ādu, tā piespiežot viņu kļūt par tā sievu, taču pie pirmās izdevības vilcene metusies bēgt. Vien viņas stāsts, gadu simtos pārstāstīts, ieguvis noslēpumainas nianses, ko meitenes, spēlējot kāzas, klusītēm pārstāsta viena otrai, ko zēni, trenējoties mest akmeņus ar lingu, droši vien izpušķo pēc savas patikas un bez kurām ciema vecākie iedzīvotāji jau nespēj apzināt savas ikdienas gaitas. Izrādīta Kannu kino festivāla Režisoru programmā, filma “Vilks un aitas” ir izjusts apliecinājums jaunas režisores rokraksta meklējumiem, un tajā lasāma tīrība, apzinātība un mazliet arī spēlēšanās ar laika ritumu.
16. oktobrī plkst. 14.00 un 19. oktobrī plkst. 16.00
Autorkino no Krievijas
Krieviju pārstāv divas lentes – sižetiski, stilistiski dažādas –, tomēr abām jau izdevies kļūt par spilgtiem notikumiem Krievijas kino ainavā ne tikai pagājušā gada griezumā vien. Labi zināmā scenārista, nu arī režisora Aleksandra Mindadzes filmas “Dārgais Hanss” oriģinālnosaukums “Мilij Hans, dorogoj Petr” daudz precīzāk ietver filozofisko esības smagumu, ar kādu nākas sastapties diviem varoņiem šīs filmas neviennozīmīgajā stāstā. 1941. gada pavasarī – īsi pirms nacistiskās Vācijas iebrukuma Krievijā – vārdā nenosauktā pilsētiņā strādā vācu inženieru delegācija, kuras uzdevums ir izveidot nevainojamu stikla lēcu. Taču teju taustāmā drūmā, nospiestā noskaņa nemudina uz filozofiskām pārdomām vai laisku ikdienu, un ir jūtams, ka gaiss sabiezējis kā pirms negaisa. Un tā arī ir – Hansa neuzmanības dēļ eksplodē viena no rūpnīcas krāsnīm, nesot līdzi nāvi, un tas ir tikai viens no posmiem jau tā sarežģītajās attiecībās starp iebraukušajiem vāciešiem un padomijas pilsoņiem, kuri nenojauš, kā viņu dzīve attīstīsies nākamajā dienā, nedēļā… Galvenās lomas šajā filmā atveido labi vācu aktieri Jākobs Dīls, Birgita Minihmajra, Marks Vaške un Marks Hozemans, un filma, kas saņēmusi slavinošas atsauksmes Krievijā, bet krietni vēsākas – Vācijā, kļuvusi arī par Krievijas Nacionālās kino mākslas un zinātnes akadēmijas balvas “Zelta ērglis”, “Nikas” un Krievijas Kino kritiķu ģildes balvas ieguvēju.
18. oktobrī plkst. 16.30 un 20. oktobrī plkst. 21.30
Ar ne tik izvērstu vēsturisko materiālu spēlējas jaunais krievu režisors Ivans Tverdovskis, kura filma “Zooloģija” kļuva par vienu no šā gada Karlovi Varu kino festivāla pārsteigumiem. “Zooloģijas” centrālais tēls ir Nataša, bikla un klusa pelēkā pele, kura strādā zoodārzā un ļauj, ka kolēģes viņu apceļ. Sieviete nav precējusies un dzīvo kopā ar māti, un viņas dzīve ir vienmuļa un paredzama. Līdz brīdim, kad viņa attopas no smeldzīgām sāpēm un atklāj, ka kļuvusi par ne īpaši estētiskas astes… īpašnieci. Jaunais ķermeņa izaugums kļūst par simbolu Natašas dzīves revolūcijā, ļaujot pārkāpt robežas, kas iepriekš dažādu iemeslu dēļ sievieti biedēja, un, atraisījusies laimei, viņa kāri tver jaunās dzīves spirgtos un smieklu pieskandētos malkus, ko savā rutīnā vēl nav ievilkusi piejūras mazpilsētas lēnīgi rātnā eksistēšana.
16. oktobrī plkst. 21.30 un 20. oktobrī plkst. 19.00
Savā nodabā dziļi mežā
Smagas sociālas tēmas itin bieži tiek risinātas skandināvu kino, un zviedru filma “Vecmamma dejo uz galda” ir piemērs, kā, izmantojot grodu stāstu un animācijas teju neierobežotās iespējas, var uzburt vīziju par jaunas meitenes neapskaužamo likteni. Einija ir pusaudze, kura kopā ar tēvu dzīvo dziļi mežā bez jebkādas sasaistes ar civilizāciju. Tēvs baidās no pasaules, tādēļ meitu ieslodzījis, viņaprāt, ideālā vidē, taču abu attiecības, kurās dominē vardarbība, neizrunāti vārdi un seni pārmetumi, ko meitene saņem mantojumā no vecāku attiecībām, skaidri stūrē uz samilzušo konfliktu eksplozijas pusi. Tā arī notiek, un Einijas izvēle ir vairāk nekā drosmīga, aiz muguras mēģinot atstāt dzīvi, pār kuru viņa pati nebija noteicēja. Hannas Skēldas vien otrās pilnmetrāžas filmas sižetiskās līnijas ir divas – Einijas un viņas tēva un Einijas vecmammas stāsts –, un tām, protams, ir lemts savienoties, un tas notiek skandināviskā askēzē, ko izgrezno fantastiskas animācijas epizodes.
17. oktobrī plkst. 16.00 un 21. oktobrī plkst. 18.00
Cirka vēsture
Islandieša Benedikta Erlingsona no arhīvu materiāliem samontētā filma “Izrāžu izrāde” ir viņa veltījums cirka mākslas attīstībai un nozīmei, kas tverts no hronikām, dokumentālajām, mākslas filmām un privātajiem arhīviem, dokumentējot laika posmu kopš kino dzimšanas. Vairāk nekā 100 gadu ekrāna pieredzē apvienojušies cirka, frīkšovu, varietē, arī operetes un dažādi izklaides industrijas elementi, kas, secīgi samontēti, demonstrē cirka mākslu kā viengabalainu izrādi ar dažādas kvalitātes un bīstamības pakāpes priekšnesumiem, kas liks satrūkties bērnu un dzīvnieku tiesību aizstāvjiem. Īpaši filmai komponētā “Sigur Ros” mūzika skatītāju noskaņo kulminācijai, un Erlingsons godam, ekskluzīvi sadarbojoties ar Lielbritānijas Nacionālo izklaides biznesa arhīvu, ceļo cauri laikam un izklaidēm, parādot gan to attīstību, gan publikas acīm slēpjamo pusi.
18. oktobrī plkst. 18.00 un 21. oktobrī plkst. 16.00
