Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. novembris, 2016
Drukāt

Ingmars Zemzaris: Dažāds mantojums (4)

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Diemžēl vispār uzvārdu kropļošana mūsdienu civilizētajā pasaulē ir izplatīta parādība. Īpaši sportā. Ja mūsu hokejistam Dārziņam uz krekla rakstīts "Darzins", ja slovāku hokejistam Šatanam uz krekla rakstīts "Satan" vai ja čechu tenisisti Šafāržovu rakstos un mutvārdos pataisa par "Safarovu" – tā gan ir vistīrākā uzvārdu kropļošana.

Šinī, pēdējā, “Tēvu valodā” turpināsim sarunu par mūsu ortografiju!

Atšķirā no gandrīz visām citām latīņalfabēta valodām mēs svešvalodu īpašvārdus rakstām saskaņā ar izrunu, nevis oriģinālrakstībā. Proti, rakstām, piem., Viljams Šekspīrs, nevis William Shakespeare.

Kāpēc mēs tā darām? Pirmkārt, tāpēc ka mēs to savā lieliskajā ortografijā spējam. Tiešām, latviešu ortografija labāk nekā jebuŗas citas latīņalfabēta valodas ortografija spēj pietiekami precīzi un nepārprotami attēlot svešu īpašvārdu izrunu. Mēs spējam jebkuŗā pozicijā šķirt īsus patskaņus no gaŗiem, nemīkstinātus līdzskaņus no mīkstinātiem un balsīgus no nebalsīgiem. Citu valodu ortografijas nav tik varīgas, un ir pat tādas, kuŗās svešus īpašvārdus rakstīt pēc izrunas būtu gluži neiespējams. Kas netic, lai pamēģina angļu rakstībā uzrakstīt vārdu Cēsis vai vācu rakstībā uzvārdu Silzemniece!

Svešu īpašvārdu fonētiskā rakstība ir viens no mūsu ortografijas pārākumiem. Diemžēl ne visi latvieši to saprot. Dažiem šis ortografijas princips nepatīk. Pa lielākai daļai tās ir divi katēgorijas: viena – slinki vai neizglītoti tekstu rakstītāji, kas nevīžo vai nejēdz noskaidrot īpašvārdu pareizo izrunu; otra katēgorija ir dažas (protams, ne visas) ar ārzemniekiem apprecējušās latvietes, kas grib, lai Latvijas dokumentos viņu jaunais uzvārds tiek rakstīts vīra uzvārda oriģinālrakstībā.

Ir nācies dzirdēt: mūsu ortografijas prakse esot uzvārdu kropļošana!

Nav vis. Uzvārds ir vārds, nevis grafisks simbols. Un raksta cilvēki tālabad, lai pēc tam uzrakstīto varētu pareizi izlasīt. Kā kuŗu vārdu rakstīt kuŗas valodas ortografijā – tā ir attiecīgās tautas valodnieku kompetence. Ja krievi vai bulgāri mūsu uzvārdus raksta kirillicā, grieķi savā alfabētā, bet armēņi, gruzīni, birmieši vai japāņi ar kādiem mums pavisam svešiem burtiem – vai tad tā ir mūsu uzvārdu kropļošana? Kāpēc tad lai latvieši nedrīkstētu cittautu īpašvārdus rakstīt savā ortografijā – lai pēc tam paši varētu uzrakstīto pareizi izrunāt?

Diemžēl vispār uzvārdu kropļošana mūsdienu civīlizētajā pasaulē ir izplatīta parādība. Īpaši sportā. Ja mūsu hokejistam Dārziņam uz krekla rakstīts “Darzins”, ja slovaku hokejistam Šatanam uz krekla rakstīts “Satan” vai ja čechu tenisisti Šafāržovu rakstos un mutvārdos pataisa par “Safarovu” – tā gan ir vistīrākā uzvārdu kropļošana. Nu, acīmredzot uz pasaules ir kādas pietiekami ietekmīgas aprindas, kuŗām mazāku tautu uzvārdu izruna ir, teiksim tā, bijusi nebijusi.

Mēs, latvieši, esam citādi audzināti. Mēs turam par goda lietu noskaidrot jebkuŗas tautības cilvēka vārda izrunu un pēc iespējas precīzi attēlot to savos rakstos. Tādējādi mēs uzvārdus nevis kropļojam, bet gan – taisni otrādi – pasargājam no kroplas izrunas.

Iedomāsimies, ka kādā nebaltā dienā dažu ārzemniekus apprecējušu dāmu sapnis tomēr kļūtu par īstenību un viņu jaunos uzvārdus Latvijas dokumentos sāktu rakstīt oriģinālrakstībā! Domāju, ka beigās daiļās dāmas nemaz tik priecīgas nebūtu, jo neba katrs prastu viņu uzvārdu pareizi izlasīt. Teiksim, ja pasē būtu rakstīts “Zane Caillaux”, tikai retais spētu izlasīt, ka viņa priekšā stāv nevis kaut kāds “Kaillauks”, bet gan Kajò kundze. Kāpēc Latvijas dokumentos kaut kas būtu jāraksta tā, lai vairums latviešu to nevarētu izlasīt?

Un pat ja visi latvieši iemācītos pareizi lasīt visu valodu uzvārdus, ar to tomēr nebūtu līdzēts. Piemēram, kādai kundzei Latvijas pasē būtu rakstīts “Rudīte Bosch”. Bet tur taču nebūtu rakstīts, vai viņas vīrs ir vācietis vai holandietis! Kā tad lai mēs zinām, vai viņa ir Boša vai Bosha kundze?

Diemžēl nereti gadās oriģinālrakstībā atstātus īpašvārdus lasīt latviešu tekstos – afišās, rakstos un pat grāmatās. Tā rīkojoties, šo tekstu autori un redaktori demonstrē trejādu necieņu: pirmkārt pret minamo personu, kuŗas vārda izrunu tie nav vīžojuši noskaidrot, otrkārt pret latviešu gramatiku un ortografiju un treškārt pret lasītāju.

Protams, bieži vien noskaidrot personas uzvārda izrunu nemaz nav tik viegli. Bet tieši tāpēc jau šis uzdevums ir jāuzņemas teksta autoram, nevis lasītājam!

Tomēr te varētu būt kāds vērā ņemams iebildums. Iedomāsimies, ka kādā latviešu žurnālā būtu raksts par beļģu komponistu Vjetanu. Labi. Bet ja nu lasītājs pēc tam, teiksim, tīmeklī gribētu atrast un noklausīties kādu Vjetana skaņdarbu, viņš paliktu bešā, nezinādams, kā komponista vārdu raksta oriģinālā. Te ir ļoti viegli līdzams. Tekstā pirmoreiz minot kādu personu, aiz tās uzvārda iekavās var norādīt oriģinālrakstību: Anrì Vjetans (Henri Vieuxtemps).

Un līdzīgi var rīkoties dokumentos.

Bēdīgs mantojums

Runājot par mūsu ortografiju, nevar nepieminēt arī vainas, kas tai nodarītas padomju laikos un netiek labotas vēl šobaltdien.

Laikā, kad Mīlenbachs un Endzelīns veidoja mūsu jauno ortografiju, mīkstinātais r vairumā izlokšņu bija zudis, bet visur atstājis pēdas. Tomēr mūsu izcilie valodnieki gudri paredzēja, ka gramatiskas konsekvences, izteiksmes skaidrības un pareizas izrunas labad r ir nepieciešams mīkstināt tur, kur to prasa gramatikas sistēma, piem., dzelt – dzeļu : dzert – dzeŗu; zaļš : gaŗš; mūlis – mūļa : būris – būŗa.

Kādas sekas tad nu rodas no r nemīkstināšanas? Faktiski tādas pašas, kā ja kādam pēkšņi ienāktu prātā nemīkstināt, teiksim, l.

Rodas dažādu vārdu vai formu sakritība, padarot tekstu neskaidru vai pat nesaprotamu. Lūk, piemēram, rindas no Kārļa Krūzas dzejoļa: “Kā gadiem aru es, tā aŗu.. Lai zeltā pārvērst varu vaŗu.” Bez r mīkstinājumiem dzejolis kļūst nesaprotams un bezjēdzīgs.

Ne tīšam izdomāti, bet no reālām publikācijām ņemti ir šādi teikumi, kuŗu jēga bez r mīkstinājuma nav nosakāma: “Šķiet, tie ir gara mākslinieciskās attīstības ceļa rezultāts”; “Un lidmašīnu baltā svītra augstu debesīs ir kā gara lūgšana pēc miera”.

Slavens misēklis ir gadījies Mirdzai Ķempei: Raiņa dzejolis “Gara gaita” viņas atdzejojumā ir kļuvis par “Длинный путь”, kaut gan Rainis te ir domājis nevis gaŗu, bet gara gaitu.

Bez tam ŗ – tāpat kā katrs cits mīkstināts līdzskanis – rēgulē iepriekšējā e izrunu. Kā šaurs e ir runājams formās es ceļu, viņš ceļ, ceļams, tāpat ar šauru e jārunā formas es dzeŗu, veŗu, viņš dzeŗ, veŗ, dzeŗams, veŗams. Kāds kauns ir klausīties, kā pat profesionāļi – aktieŗi, diktori, lektori, dziedoņi – tagad runā briesmīgu “dzer”, “ber”, “ver” ar platu e!

Mīkstinātā r atmetums maitā arī svešu vārdu rakstību. Goŗkija vietā mums tagad ir “Gorkijs”, Dvaŗona vietā nepareizs “Dvarions”, bet vārdus Skŗabins, Ŗazaņa un ŗaženka mēs rakstām ar rj, kaut gan nekādas j skaņas oriģinālā nav.

Interesenti var lasīt R. Grīsles rakstu “Kālab mīktināms r” vietnē eraksti.lv.

Tālāk par svešvārdiem. Sakārtot svešvārdu pareizrakstību nav nācies viegli, jo te cits caur citu jaucas dažādi vārdu slāņi: seni aizguvumi, no dažādām starpniekvalodām nākuši vecāki un jaunāki svešvārdi, gluži jauni dažādas cilmes svešvārdi, kā arī jaundarinājumi no dažādu svešvalodu elementiem.

Brīvvalsts laikā ar grūto uzdevumu teicami bija tikuši galā mūsu labākie valodnieki.

Taču Staļina laikā uz Latviju valdīt atbraukušajiem, trūcīgi izglītotajiem Krievijas latviešiem mūsu lietpratīgi sakārtotā ortografija bija drusku tā kā par sarežģītu. To brutāli vienkāršojot, tika atrasts arī šāds varens risinājums: svešvārdus rakstīt vispār bez gaŗumzīmēm!

60. gados gan tika atļauts svešvārdos lietot gaŗumzīmes (izņemot o burtu), taču – ne vairāk par vienu gaŗumzīmi vārdā! Latviešiem, lūk, esot grūti izrunāt vairākus gaŗus patskaņus vienā vārdā. Tās, protams, ir blēņas. Patiesībā mēs bez grūtībām runājam itin gaŗus vārdus, kuŗos visi patskaņi ir gaŗi, piem., pārstrādātājām. Vēl absurdāk tika atrisināts jautājums, kuŗā zilbē šo vienīgo gaŗumzīmi likt. Vai varat uzminēt? – Tanī, kur krievu izrunā ir uzsvars!

Tā nu matēmatika (grieķu mathēmatikē) mums kļuva par “matemātiku”; rakstām “ģeogrāfija”, kaut gan grieķu oriģinālā a skaņa ir īsa. Mūzikas vārdā rakstām gaŗu ū, bet tās pašas saknes vārdā “muzikoloģija” – īsu. Kāpēc? Tāpēc, ka krievu valodā zilbe –lo– ir uzsvērta, un aiz to, lūk, mums tā jāiedomājas gaŗa, kaut gan grieķu oriģinālā o skaņa ir īsa! Tā kā gaŗums drīkst būt tikai viens, tad sakne mūz– te pārvēršas muz-, kaut gan oriģinālvalodā tā ir gaŗa.

Lūk, cik neticami absurda un no krievu valodas tieši atkarīga ir mūsu svešvārdu rakstība vēl pēc divdesmit pieciem neatkarības gadiem!

Ar to tad nu arī atvados no “Tēvu valodas” lasītājiem un saku paldies “Mājas Viesa” redakcijai, kas vairāk nekā gadu bija atvēlējusi vietu rakstiem par mūsu valodu un publicējusi tos nesabojātā latviešu pareizrakstībā!

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Kā gan var būt tik vieds! 😉

  2. Šo rakstu sēriju gan vajadzētu turpināt!

  3. Man lieks ka, lai arī, cienu autoru, šoreiz viņam nav taisnība tajā apgalvojumā ka latvieši ar savu “bagāto” ortogrāfiju izrāda cieņu pret svešvalodu personvārdiem. Kā ir ar, nez kāpēc, nemitīgajiem šaur-E iestarpinājumiem svešzemju vārdos un uzvārdos (šaur-Enna, šaur-Entons, M-šaur-erija) vai pilnīgi par normu kļuvušo Jusk (Jysk), neskaitāmajiem Bj-šaur-erniem (Björn), Bj-šaur-erndālenu (Björndalen) vai šizofrēniski nekonsekvento Ä,Ö vai Ü transkripciju; vienā gadījumā tas var būt iepriekšminētais Bjerns (ar šauro e), bet otrajā Torlej (Törley), lai gan abi vārdi attiecīgajās valodās tiek izrunāti identiski. Diemžēl, latviešu ortogrāfija nav tik bagāta, lai visas skaņas apzīmētu, kālab esmu pretinieks šai metodei. Paldies autoram ka viņš uzdrošinājies norādīt uz faktu par latviešu valodas krievizāciju, kura, dīvaini, visvairāk notikusi tieši atjaunotās neatkarības laikā!

  4. Tas nedrīkst būt viss! Šādus rakstus vajag vēl un vēl. Paldies autoram!

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+