Daži vārdi kūlas dedzinātāju aizstāvībai
 0

Tagad satrauktās gaidās ir kūla; tagad spēcīgi virmo latviešu nacionālās un liesmainās pavasara kaislības; tagad visus patiesi vēlos iedrošināt šim darbam. 


Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Jūs, varonīgie kūlas dedzinātāji, esat gaismas un siltuma vedēji. Jūs jāsauc – par ausekļiem, saulvežiem, liesmu trubadūriem. Jūsu slepenais un bīstamais darbs nav pienācīgi novērtēts. Pagaidām jūsu svētīgos darbus dzēš aukstās ūdens strūklas. Es dažās minūtēs pierādīšu, ka daļa latviešu inteliģences ir jūsu sabiedrotie.

Kūlas dedzināšanai Antons Bārda 1962. gadā velta dzejoli (poēmu!) uz 46 rindām. Kūlas dedzināšana “Rumbiņos” ir bijis smalki izplānots un ļoti noderīgs pasākums. Dienas beigās visus pārņēmis gandarījums:

“Un, kur vien kūla bij, kad visur melni

Jau tumsa laukumi, ko sedza pelni.

Mēs pieņēmām, ka darbs ir padarīts

Un varbūt krietniem panākumiem vīts.”

CITI ŠOBRĪD LASA

A. Bārda – nopietns vecākās paaudzes dzejnieks, cilvēks ar pamatīgu dzīves pieredzi, blēņas viņš nerakstīja.

 

Arī Jānis Jaunsudrabiņš nav niekotājs: “Viņš atcerējās kādreiz tur Lumstu purvā pavasarī dedzinājis kūlu. Likās, ka zāle bija sausa diezgan. Uguns, stiprajā saulē tumši sarkana, tvarstīja zāļu stieb-rus, uzšāvās pa reizei gaišās liesmās, tad atkal saplaka.”

 

Kara beigās daudzi latvieši bija spiesti atstāt Latviju. 1950. gadā Vācijā Gunars Saliņš rakstīja:

“Pūpolīga vēsma ceļas krūmos,

Metu cigareti zālē, lai

Dūmo. Līdzi manas domas dūmo.”

Saliņš droši vien atceras kūlas dedzināšanu dzimtenē un labākās latviešu tradīcijas grib dāvāt vāciešiem, bet vietējie tajā laikā to varēja arī nesaprast, jo Vācija tobrīd bija pārāk daudz pieradusi pie liesmām.

Mūsdienās uz cigarešu mētāšanu nasks ir arī Zirnītis:

“Es atmetu šo cigareti

tā aizlido kā pēkšņa vēsts

deg apkārt zāle, putni reti

un bērni nesteidzas to dzēst.”

Grandiozu panorāmu uzbur Lolija Vēze:

“Mākoņi sārtojas,

tā kā kūla aizdegas. Zinu,

atkal tur nosviedīs kāds

degošu sērkociņu.

 

Uzpūtīs vējš un dzīs, un trieks

liesmu gar pamali aulī.

Pārogļos debesis. Pārvērtīs

par nodeguli – sauli.”

1962. gadā Vācietis rakstīja:

“Un garāmgājēji aiziet.

Un katrs no tiem

Paliek manī.

Viens ar degošu zāli.

Kūlu vajaga nodedzināt.

Ej, garāmgājēj! Laimīgu ceļu tev!”

Pēc divdesmit gadiem jaunā dzejniece Misiņa atsaucās:

“Caur kūlu degošu

un cauri miglām saldām

kāds atnāk neredzams

un apsēžas pie galda.”

Krāšņi vārdi kūlas dedzināšanas aizstāvjiem – Martas Bābales izpildījumā:

“Vienā pakalnē sniega drumslas dilst,

Otrā – jau kūlas palagi svilst,

Dūmu mutuļi dūmu mutuļus nes,

Liesmu mēlēs šūpojas pamales.”

Līvzemnieks:

“Ložnīgas tenkas, stulbuma piepes smagas

Kā pērnajā kūla sadeg.

Lai sadeg! Gribu.”

Tāpēc ik pavasari vecīši un vecītes – uz deguna kūlas pelnos krizdami! – dodas savos (NE)darbos. Dzīvs – nenodzēšami dzīvs! – latviešos ir mīļais un senais Līduma Dūmu gars.

Tomēr Lisovska (naivā romantiķe!) skarbi brīdina:

“Pirms uguni klāt pērnai kūlai laist,

lai attopies tu tādā brīdī aklā,

Ka vēlāk noderēs tas zāles samta paklājs, [..]

šis tumšais mežs [..]

un grāvja malā neaizmirstules…”

Strādīgā, uzcītīgā un ļoti modrā, un ļoti gudrā latviešu tauta! Apsveicu jūs visus ar kūlas dedzināšanas olimpiādi. Gaišas liesmas! Padodiet arī man, lūdzu, sērkociņus…