Tehnika
Auto un moto

Daži vārdi par “lielceļu bandītismu” 16


Šī parādība nav Latvijas monopols. Amerikā, piemēram, to sauc “road rage” un attēlo, lūk, šādi.
Šī parādība nav Latvijas monopols. Amerikā, piemēram, to sauc “road rage” un attēlo, lūk, šādi.
Publicitātes foto

Ikvienam cilvēkam, kurš ikdienā sēž pie auto stūres, rodas savs iespaids gan par citu satiksmes dalībnieku uzvedību, gan par satiksmes drošības uzraudzību. Pēdējā laikā šī uzvedība un uzraudzība sākusi stipri klibot, radot draudus tai satiksmes dalībnieku daļai, kas pūlas ievērot satiksmes noteikumus.

Slimības simptomi:

– Ceļu vai ielu krustojumos nogriežoties pa labi vai pa kreisi, neieslēdz pagrieziena signālu, lai brīdinātu aizmugurē braucošo par gaidāmo manevru.

– Priekšā braucošā auto apdzīšanai izmanto nevis pretējās kustības joslu, bet ceļa joslas labo malu.

– Apdzen priekšā braucošo auto brīdī, kad pretējas kustības joslā pretī braucošais auto ir bīstami tuvu.

– Krustojuma šķērsošanai un braukšanai tālāk izmanto ietvi, izdzenājot pārbijušos gājējus.

Tie ir tikai daži vērojumi manā teju četrdesmit gadu ilgajā autobraucēja karjerā, diemžēl pēdējos gados tos ikdienā redzu arvien biežāk.

Šo uzskaitījumu par “lielceļu bandītiem”, kam nav svarīgi ne satiksmes noteikumi, ne elementāra pieklājība, tikpat labi droši vien varētu turpināt arī kāds cits, kurš ikdienā sēž pie auto stūres. Vai ik dienu digitālajos plašsaziņas līdzekļos ir nofotografēts vai nofilmēts kāds autobraucējs, kurš nodemonstrējis kādu manevru, bieži vien ar vesela saprātu neizskaidrojamu.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas rektore Daina Voita, kas darbojas neiropsiholoģijas jomā un ir apguvusi satiksmes psiholoģijas pamatus, vēsta, ka galvenie iemesli agresijai pie stūres, lūk, esot autovadītāja stress, slikts garastāvoklis, kavēšanās ceļā uz darbu vai mājām.

Šajā uzskaitījumā izlaisti, kā man šķiet, vēl citi tikpat svarīgi iemesli.

Pirmajā vietā es liktu vispārēju izglītības un uzvedības trūkumu, kas izpaužas infantilā egoismā, klajā nekaunībā un bērnišķīgā lielībā. Rodas iespaids – jo kādā spēkratā vairāk zirgspēku, jo braucējam mazāk smadzeņu rievu galvā.

Visbiežāk aizmugurē braucošā auto īpašnieks grib parādīt, ka, lūk, es viņam ļoti traucēju, kaut arī braucu ar šajā ceļa posmā satiksmes noteikumos maksimāli atļauto ātrumu, piemēram, 100 km stundā. Bet viņš “pielīp” mana auto aizmugures daļai, piedevām vēl uztaurē vai ieslēdz tālo gaismu. Ja priekšā pēkšņi gadītos kāds šķērslis, tad, man straujāk nobremzējot, sadursme ar šo aizmugurē braucošo “gudrīti” būtu neizbēgama. Pretējās kustības josla tajā brīdī pat nav aizņemta, ja nu patiešām vajag ātrāk, manu auto var apdzīt. Kad tas aizmugurē braucošajam beidzot iešaujas prātiņā, seko “pārmācība” – pēc apdzīšanas manevra šis “gudrinieks” priekšā strauji piebremzē, radot iespēju man ietriekties viņa auto bagāžniekā.

Šādai agresīvai braukšanai iemesls nav ne šo “lielceļu bandītu” stress, ne sliktais garastāvoklis, ne steiga. Garīgā pasaule, kā šķiet, viņiem iekārtota krietni primitīvāk. Braucot ar lielu ātrumu, “lielceļu bandītu” 
garastāvoklis nepasliktinās, taisni otrādi – pat strauji uzlabojas. Apdzenot kādu satiksmes dalībnieku bīstamā vietā vai piespiežot viņu strauji bremzēt, lai izvairītos no sadursmes, tiek gūts lētas pašapliecināšanās baudījums. Jo, lūk, visi tagad var pārliecināties, kāda man ātra mašīna un kā es protu braukt.

Šo agresīvo braukšanu un visatļautību veicina vāja satiksmes drošības uzraudzība un joprojām pārāk maigie sodi par satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Kādai daļai braucēju tie rada pārliecību, ka pie stūres var atļauties visu – šķērsot ielu krustojumu pie luksofora sarkanās gaismas, pārsniegt ātrumu, braukt iereibušiem, apbraukt priekšā braucošos pa labo pusi un sazin ko vēl. Nekas par to nebūs! Katrā ielu stūrī vai pie ceļa staba, protams, policistu nenoliksi. Mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā, kad ir radari un videokameras, policistiem visur pat nebūtu jāstāv – mazāk iespēju krist kārdinājumā, savukārt “lielceļu bandītiem” atpirkties. Diemžēl bieži rodas iespaids, ka tie policisti, kuri reizēm un vietumis redzami, gādā nevis par satiksmes drošību, bet drīzāk par to, kā iekasēt naudiņu par pārkāpumu, gan neapstrīdamu, bet vispārējās satiksmes drošības stiprināšanai mazsvarīgu. Toties ar to var ātri papildināt ne tikai valsts kasi, bet arī savu personisko.

Ieskatoties Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) mājas lapā, redzams, ka pašlaik Latvijā uzstādīti un reāli darbojas vien 16 radari, neskaitot tos, kas iebūvēti ceļu policijas automašīnās. Daļa no šiem uzstādītajiem ir vien atsevišķos autoceļu posmos galvenokārt Rīgas pievārtē, daļa atsevišķos galvaspilsētas ielu posmos. Spriežot pēc Ministru kabinetā apstiprinātā plāna, CSDD tie bija jāuzstāda jau no 2013. gada – ik gadu 20, tātad jau šogad to vajadzēja būt 40. Nākamgad uzstādot tos arī citur Latvijā, tik un tā salīdzinājumā ar valsts uzturēto autoceļu kopgarumu (20 115 km) ap 40 radaru šķiet kā piliens jūrā. Pat ja līdz 2017. gada beigām izdosies palielināt radaru skaitu līdz simtam, diezin vai ar to pietiks, lai mazinātu gadiem ielaisto visatļautības sērgu un “lielceļu bandītismu”.

Auto avārijas, tostarp tādas, kuru cēloņus pat grūti izskaidrot – ceļš taisns un labi pārredzams, laiks skaidrs –, spiež domāt, ka autoskolās klibo autovadītāju apmācība. CSDD kvalifikācijas daļas vadītājs Juris Teteris saka, ka ap 200 Latvijā darbojošos autoskolu pārbaudes tiekot veiktas reizi mēnesī. Tomēr nenoliedz, ka atsevišķās nodarbojas ar pierakstīšanu, proti, naudu no klienta gan paņem, bet mutiski vienojas, ka nodarbības var arī neapmeklēt. Ja autovadītāja tiesību iegūšana pārvērsta par ienesīgu biznesiņu, tad nebūtu pat jābrīnās par to, kas pēc tam notiek uz ceļiem. Ko neprot iemācīt vai ko neprasa apgūt skolā, to vēlāk uz ceļa labot jau ir par vēlu. Pārsteidzoši vieglas šķiet arī veselības pārbaudes, kuras pie ģimenes ārstiem par naudu var iziet gan ar sirdi vai nerviem sirgstošie, gan ar sliktu redzi vai dzirdi, kuriem nekādos apstākļos nedrīkstētu sēsties pie stūres.

Plaukstošo “lielceļu bandītismu” nemazinās ne pētījumi par “lielceļu bandītu” psiholoģiju, ne mutiski vai rakstiski aicinājumi, tostarp šis vai citi avīžrak­sti. To var ierobežot vienīgi bailes no neizbēgama un gana barga soda. Diemžēl tās valsts pārvaldes iestādes, kurām būtu jāgādā par satiksmes drošību, vismaz pašlaik šķiet pārāk nevarīgas, lai kaut ko būtiski uzlabotu.

KĀ RĪKOTIES?

AAS “BALTA” ir sagatavojusi vairākus ieteikumus, kā rīkoties situācijā, kad uz ceļa sastopaties ar agresīviem autovadītājiem:

Nekļūstiet par šīs agresijas upuri – neuztveriet personīgi agresīvā braucēja uzvedību un pat žestikulāciju.

Galvenais noteikums, ja pamanāt ceļa satiksmē kādu agresīvu braucēju, ir no tā izvairīties. Dodiet viņam ceļu, lai tas netraucēti varētu braukt garām, jo to visdrīzāk šāds agresīvais autovadītājs arī vēlēsies visvairāk – visus iespējami ātrāk apbraukt.

Ievērojiet drošu braukšanas distanci. Distances ievērošana ir būtisks ceļu satiksmes noteikums jebkurā situācijā, taču it īpaši, ja pamanāt uz ceļa agresīvu braucēju. Jo lielāku distanci no šāda autobraucēja ieturēsiet, jo drošākā situācijā būsiet.

Neatbildiet ar agresiju! Ja sastopaties uz ceļa ar agresīvu braucēju, saglabājiet mierīgu prātu. Nereaģējiet uz agresīvā braucēja izdarībām un, galvenais, paši nekļūstiet agresīvi, citādi tas novedīs pie vēl riskantākas situācijas ceļa satiksmē, jo vienuviet būs vairāki agresīvi braucēji.

Neveidojiet acu kontaktu ar agresīvu braucēju. Pirmkārt, tas jums palīdzēs palikt mierīgam, otrkārt, agresīvais braucējs nekļūs vēl niknāks, jo viņam nebūs iespējas ieraudzīt jūsu sašutumu vai neapmierinātību, kas rosinātu veikt vēl citus nedrošus manevrus.

Lai parūpētos par drošu satiksmi, vienmēr esiet pozitīvs autobraucējs. Uz jebkuru situāciju ceļa satiksmē reaģējiet ar humoru vai mierīgu prātu. Tas radīs drošību gan jums pašam, gan arī visai ceļu satiksmei kopumā.

LA.lv