Dabā
Kokteilis

Viešūra ezera brīnumi: Velna zārks, naudas lādes un zemūdens kalni. Iepazīstina Guntis Eniņš 16

Foto no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”

Fragments no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā ­Latvija”, ko šodien atver.

Viešūrs (Kaķītis) ir desmitais dziļākais Latvijas ezers un pats dziļākais, kas pacelts tik augstu pie debesīm. Tikai dažus gadsimtus jaunāks par Latvijas vecāko kalnu Gaiziņu, kuram zinīgi ļaudis lēš 16 gadu tūkstošus. Tas ir vienīgais ezers, kam pašam zem ūdens ir kalni, augstienes, gravas un brīnumaini avoti. Dažu zemūdens kalnu virsotnes ir tuvu ezera līmenim, bet dažu – pat trīs četru metru dziļumā. Jau pagājušā gadsimtā novadpētnieks Jānis Krūmiņš ir izveidojis ezera dobes karti ar 33 kalniem un četrām augstienēm. Viešūra ezers ir visnoslēpumainākais un zinātniski mazāk pētītais ezers.

Viešūrs un tā apkārtne bagāta teikām. Stāsta, ka līdzās cilvēkiem še ņēmies arī Velns. Par viņa pēdām liecina četri akmeņi – divi ezera krastmalā, otri divi tālāk. Vienā no tiem Pērkons Velnu ar zibeni ieslēdzis iekšā. Tagad to sauc par Velna Zārku, jo gluži pēc zārka arī izskatās. Turpat ir arī Velnupīte un Velna grāvis.

Tūlīt aiz Kalnamūžiem uz ezermalu, nolaideno lauku vidū ir līkumainā Vec­ozola grava. Tās ziemeļpusē auga ļoti liels un vecs ozols. Zināja to visā Viešūra novadā un dēvēja par Kalnamūžu vecozolu. Uz ozola līkās saknes bija iedzīta liela kalēja kalta nagla ar platu galvu.

Saistītie raksti

Pēc sena nostāsta, zem vec­ozola saknes, tieši zem tās līkumā iedzītās naglas, esot zemē ierakta naudas lāde. Lai to izraktu, vispirms no saknes izraujama lielā nagla, bet vēl pirms naglas raušanas noskaitāmi naudas apracēja noteiktie vārdi. Ja vārdus nenoskaitītu, naglas rāvēju piemeklētu nelaime – pats viņš tiktu parauts. Bet vārdi, lūk, bija aizmirsti. Neviens tos vairs nezināja, un lielā nagla no paaudzes uz paaudzi neaizskarta stāvēja saknes līkumā.

Vairāki notikumi no Krūmiņa grāmatas manā sirdī skan tik smeldzīgi kā Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Piemēram, stāsts par to, kā notika sadziedāšanās starp mājām pāri ezeram. J. Krūmiņš ir pierakstījis Jāņa Zibens stāstījumu, kurš audzis Viešūra krastmalas Baltužēnos 19. gadsimtā: “Pirmās iesāka Ķelēnu meitas. Viņām labi skanēja. Jaukos vakaros nogaidījām, lai iesāk, un tad turējāmies. Visbiežāk notika tā, ka dziesmas sāka skanēt arī no Dzīšļiem, no Detlāviem, Seskiem, Devēnes un citām vietām. Pāri ezeram vareni skanēja, un šķita, ka pretējais krasts pienāk daudz tuvāk. Dzirdēt varēja visapkārt ezeram, sevišķi, ja pieliecās tuvu ūdens virsmai.”

LA.lv