Debesis pār zemi katru dienu 1
Nesen kādas izdevniecības jubilejas neoficiālajā daļā uzsāku sarunu par to, kāda nozīme ir tam, cik ilgi pēc kādas nozīmīgas grāmatas iznākšanas oriģinālvalodā mēs tiekam pie tulkojuma latviešu valodā, kā arī tam, kādā vecumā mēs šo grāmatu lasām.
Šajā ziņā attiecībā uz 20. gadsimta spāņu dzejas klasiķi, šeit aprakstāmo Huanu Ramonu Himenesu neesam bijuši gluži tukšā, jo viņa populārā dzejprozas grāmata jaunajai paaudzei “Platēro un es” Leona Brieža tulkojumā ir piedzīvojusi veselus divus izdevumus latviešu valodā – 1988. un 2004. gadā, manai dzīvesbiedrei tā dāvināta vidusskolas izlaidumā. Nekļuvu par šīs grāmatas pielūdzēju, lai gan pieņemts uzskatīt, ka par Nobela prēmijas laureātu dzejnieks lielā mērā kļuvis, pateicoties tai. Taču mani piesaistīja kas cits – dzejnieks par Nobela prēmijas laureātu kļuva tieši tajā gadā, kurā es piedzimu – 1956. Tāpēc es šo autoru meklēju lasīt oriģinālā, līdz uzdūros bilingvālajam spāņu–krievu izdevumam. Četrus dzejoļus atdzejoju un lasīju tos 1994. gadā Baložu ielā piemiņas plāksnes spāņu diplomātam un rakstniekam Anhelam Ganivetam atklāšanas pasākumā. Kā zināms, Anhels Ganivets (1865 – 1898) izdarīja pašnāvību, noslīcinoties Daugavā.
Tad, lūk, Huans Ramons Himeness man nelika vilties; sastapos ar patiešām brīnišķīgu dzejnieku, kas nu Leona Brieža pašaizliedzīgi atdzejots latviešu valodā un dzejas izlases veidolā ar nosaukumu “Dzeltenais aprīlis” (autoram dzejoli ar šādu virsrakstu neatradu, toties ir “Dzeltenais pavasaris” un “Apmiglotais aprīlis” (man būtu gribējies “miglainais”). Redzu, ka Leons Briedis nav atdzejojis nevienu no manis atdzejotajiem dzejoļiem, būtu interesanti paskatīties, kas kopīgs un kas atšķirīgs vārdu izvēlē. Ir ļoti interesanti lasīt bilingvā, un brīnos, ka statistika liecinot par tamlīdzīgu izdevumu nepopularitāti (es nedomāju konkrēto apgāda “Neputns” grāmatu sēriju, bet vispār), jo pašu literātu vidū tie ir ļoti lielā cieņā, īpaši, ja lasi abās valodās. Tu vari sekot līdzi gan atdzejotāja ciešanām un rīcībai Prokrusta gultā, proti, vērot, kādus vārdus, formas un paņēmienus viņš izvēlēsies, pūlēdamies ne tikai saglabāt saturu, bet arī noturēt formu, kas tā vien slīd ārā no pārlicēja iztēles un spējām. Kā tiks mainīti vārdi rindās vai rindas vietām, un, visbeidzot, kāds lidojums liks dzejniekam atdzejotājam pieņemt kādu pārgalvīgu un pirmajā brīdī lasītājam grūti pieņemamu risinājumu.
Piemēram, paskatīsimies pašu pirmo izlases dzejoli “Ausma” (“Alba”). Sākums: “Nakts/ aprāva/ riņķadeju…” Oriģinālā lasāms: “Aprāvās/ nakts/ riņķadeja.” Tas, ka varētu mainīt vārdu kārtību, nebūtu nekas. Lielāka vērība pievēršama tam, ka “aprāvās”, nevis “aprāva”, tātad varētu būt bijis kāds cits iemesls, kādēļ riņķadeja aprāvās, nevis pati nakts kā “aprāvēja”. Taču turpat tālāk redzam, ka vairs neseko atgriezeniskais darbības vārds, bet tiešais, turklāt “apagaban”, kas nozīmē “nodzēsa”, nevis “nodzisa”, kurš apstiprinātu manu iepriekšējo pieņēmumu. Tātad dzejoļa pirmās divas rindas tomēr varēja tulkot arī tā, kā to darījis Leons Briedis – abējādi. Bet, o-ho-ho! Paskatieties, kas “nodzēsa”: “Klaiņie kaķsierīšu eņģeļi”! Nu, tas ir lidojums, man tas pat nebūtu prātā ienācis, neskatoties uz spānisko Vagos anheles malvas. Dzejolis beidzas ar atgriešanos “mūžīgajās ārēs” – retorno a las tierras eternas. “Āres” man šķitis aizdomīgs vārds kopš skolas laikiem un vedinājis domāt par padomju zemes plašumu jeb, kā toreiz teica, “Dzimtenes ārēm”. Bet varbūt atmest aizspriedumu un pierast pie tulkotāja izvēles, lai gan varētu šķist, ka “mūžīgie klaji” (vai plašumi, lauki, klajumi) derētu labāk. Atdzejotājs “āres” izmantojis ne vienreiz vien. Konkrētajā dzejolī tas noticis, jo lemts veidot atskaņu pārus: kāres – āres (ir arī riņķadeju – skreju, saite – gaitu), lai gan oriģināls šoreiz to neprasa, proti, šajā dzejolī atskaņu nevaid, ja nu vienīgi esencias – inocencias (lasiet: “būtības” – “nevainības”), kuras te izskatās pārāk nejaušas un vientuļas, lai būtu mērķtiecīgas. Turpretī citos dzejoļos oriģinālā atskaņu netrūkst un Leons Briedis ar tām ticis galā, retumis dāvājot mums pa stila ziedam, kā, piemēram, rindā: “laistījās kā sevis pasludinājums sīcīgais” dzejolī “Marijas pasludināšanas diena” (43. lpp.) vai arī “mēs jūtam, kā rāmas un skaidras saules gozē” (49. lpp., dzejolī, kas veltīts Ramonam de Basterram, jā, ar diviem “r”, jo citādi vārds tiks sabojāts). Šis “gozē” meklē atskaņot “rozi”, un ir sanācis patiešām brīnišķīgs pants, ar tēlainās precizitātes pienesumu: “Dun dvēseles debesīs zvīļās!/ Sirds perēklī maigā/ mēs jūtam, kā rāmas un skaidras saules gozē/ no olām jau putneļi šķiļas/ starp ilgotā īrisa smaržu/ un kāroto rozi.”
Mums pieejams grezns mazumiņš no visa, gandrīz kā smalks ēdiens milzīgā šķīvī restorānā. Jo šī neapstrīdamā spāņu dzejas meistara spalvai pieder veseli 28 dzejas krājumi trīs nosacītos viņa dzejas periodos, “trīs revolūcijās, trīs pašatjaunotnēs, trīs manās atdzimšanās”. No bagātīgā Leona Brieža priekšvārda uzzinām, ka ne tikai Himeness ir dižs andalūzietis un citi lieli dzejnieki – Gongora, Mačado, Lorka, Alberti, kā arī, protams, Velaskess –, bet arī Lukiāns, Seneka. Atgriežoties Latvijā – pie mums pieņemts runāt par dižiem latgaliešiem vai zemgaliešiem, bet nez kāpēc nav parasts runāt par dižiem vidzemniekiem vai kurzemniekiem.
Mans virsraksts atsaucas Himenesa rindai 47. lappusē: “Rasa, dzeja –/ debesu ikrītējā nonākšana pasaulē!”
