Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. februāris, 2014
Drukāt

Uzzinām vairāk par degunu!

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Anatomisks izvirzījums sejas centrālajā daļā – tik kancelejiski tiek raksturots deguns. Dažs pārlieku kreņķējas par tā izskatu, lai gan svarīgāk, ka deguna fizioloģiskā funkcionēšana ietekmē to, kā jūtamies.

Degunam organismā ir vairākas funkcijas – jānodrošina elpošana, ļaujot aizvadīt plaušām skābekli un izvadīt no organisma ogļskābo gāzi, jāattīra un jāsasilda ieelpotais gaiss, jāgādā par ožas sajūtu, kā arī jāveic skaņu rezonanse, piešķirot balsij individuāli atšķirīgu skanējumu.

Ārējo degunu veido tā sakne sejas augšdaļā starp acu dobumiem, kas uz leju pāriet deguna muguriņā un beidzas ar degungalu, no kura uz sāniem atrodas divi deguna spārni.

Nāsis, caur kurām elpojot ievelkam gaisu, ārējo vidi savieno ar iekšējo deguna dobumu. Tā kā veidotas no skrimšļiem, šīs deguna atveres vienmēr ir nesaplakušas un vaļā.

Nāsis un tā dēvēto deguna priekštelpu izklāj āda, kurā aug sīki matiņi, kas ietekmē gaisa plūsmu ieelpojot un palīdz attīrīt gaisu, aizturot putekļus. Dziļāk deguna dobumā āda pāriet gļotādā.

Vienā kvadrātcentimetrā deguna dobuma gļotādas ir ap 150 gļotu dziedzeru.

To izdalītais sekrēts mitrina gļotādu un degunā nonākušo gaisu, aiztur putekļus, citas sīkas daļiņas un mikrobus un pēc tam ar izdalījumiem palīdz tos izvadīt no deguna vai arī caur rīkli aizvirza uz kuņģi.

Starpsiena gan ārējo degunu, gan tā iekšējo dobumu nošķir divās simetriskās daļās. Ja veidota pareizi, tā gādā par vienmērīgu gaisa virzību abās nāsīs. Bet, tā kā deguna starpsiena nereti aug ātrāk nekā sejas kauli vai arī bērnībā gadās degunu traumēt, dažkārt tā ir deformēta. Tāpēc var rasties elpošanas problēmas un biežas iesnas, iekaisums deguna blakusdobumos. Iespējami arī ožas traucējumi.

Ar degunu saistīti četri pāri blakusdobumu, kas atrodas galvaskausa pieres zonā, augšžoklī un abpus degunam. Pateicoties atverēm deguna dobumā, tie visi ir savienoti, tā nodrošinot netraucētu gaisa plūsmu un izdalījumu atteci.

Taču iekaisuma gadījumā šā anatomiskā veidojuma dēļ infekcija no deguna ar iesnu izdalījumiem vai arī ar asiņu plūsmu var viegli nonākt blakusdobumos. Par to liecina galvassāpes, spiediena sajūta pieres zonā, ožas traucējumi un citi simptomi.

Ar gaisu pildītie blakusdobumi darbojas arī kā rezonatori un piešķir balsij individuālu skanējumu. Tāpēc smagu iesnu gadījumā, kad dabiskā gaisa plūsma un sekrēta attece no deguna ir traucēta, balss tembrs mēdz mainīties.

Caur sīku kanāliņu deguna dobums ir savienots ar vidusausi un pa šo ceļu infekcijas izraisītāji, it īpaši, ja stipri šņauc degunu, var nonākt arī tajā. Biežāk tā notiek bērniem, jo mazotnē šis savienojums ir īsāks un platāks.

Īpaši bīstami, ja infekcija izplatās acu dobumos vai caur sietiņkaula porām nonāk galvaskausa dobumā un var izraisīt meningītu – smadzeņu apvalku iekaisumu.

Katru starpsienas vertikāli nošķirto deguna dobuma pusi sadala trīs izliektas kaulu plātnītes jeb gliemežnīcas, starp kurām veidojas augšējā, vidējā un apakšējā deguna eja.

Pa vidējo gliemežnīcu iet robeža, kas degunā nošķir divus funkcionāli atšķirīgus – elpošanas un ožas – apvidus.

Elpošanas apvidu sedz gļotāda, kuras epitēlija skropstiņas kustas pretēji ieelpotā gaisa plūsmai un veicina tā attīrīšanos.

Izejot cauri deguna dobumam, ieelpotais gaiss nonāk aizdegunē jeb rīkles deguna daļā un tālāk balsenē un plaušās. Tā kā rīklē pa dažādām atverēm krustojas elpošanas un gremošanas ceļi, elpot iespējams arī caur muti, taču šādi gaiss netiek pietiekami sasildīts un attīrīts.

Plūstot caur degunu, ieelpotais gaiss, pateicoties asinsvadu tīklojumam zem gļotādas, pirms nonākšanas plaušās neatkarīgi no temperatūras ārējā vidē tiek efektīvi sasildīts vai, atrodoties karstā vidē, atdzesēts līdz organismam fizioloģiski piemērotai 31–34 ºC temperatūrai.

Vienpusējas iesnas var liecināt, ka nāsī atrodas kāds svešķermenis. Tās var izraisīt pat sīka vates drīksniņa no tampona, kas lietots asiņošanas apturēšanai, vai iekaisums vienā blakusdobumā. Ja šādas iesnas nepāriet, turklāt vājinājusies oža, noteikti jādodas pie otorinolaringologa jeb deguna ārsta.

Dažkārt degunā veidojas sausas kreveles, kas apgrūtina elpošanu un nelāgi smako. Biežāk šāda problēma rodas sievietēm, jo saistīta ar hormonālām izmaiņām organismā.

Deguna dobuma saknes daļā atrodas ožas apvidus, ko veido specializētas epitēlija šūnas.

Degunā ar gaisu nonākušajām smaržīgo vielu molekulām izšķīstot sekrētā, ko izdala gļotu dziedzeri, tās uztver aptuveni 40 miljoni ožas receptoru. Tālāk pa ožas nerva šķiedrām saņemtie signāli tiek aizvadīti smadzenēm.

Tur noris smaržu analīze un atpazīšana, un smadzenes izlemj, vai un kā reaģēt uz saņemto signālu.

To, cik labi jūtamies un cik bieži iedomājamies par savu degunu, ietekmē arī tā gļotādas stāvoklis. Tā var kļūt pārlieku sausa noteiktu zāļu iedarbībā, piemēram, iesnu atvieglošanai ilgstoši lietojot deguna pilienus. Tie, sašaurinot asinsvadus, mazina gļotādas tūsku un palīdz atbrīvot aizliktu degunu, taču, neapdomīgi izmantoti, bojā gļotādu. Par to liecina traucējoša sausuma sajūta degunā vai gluži otrādi – deguna tecēšana, arī ožas vājināšanās.

Gļotāda sausinās, sirgstot ar diabētu un reimatiskām kaitēm vai pastāvīgi atrodoties telpās ar sausu, kondicionētu gaisu. Arī novecojot tā kļūst plānāka un trauslāka, plaisā.

Sausa deguna gļotāda īsti nespēj veikt aizsargājošo funkciju, jo gļotas ir pirmais dabiskais šķērslis, kas aiztur un palīdz izvadīt šajā elpceļu daļā nonākušos vīrusus.

Deguna asiņošanu var izraisīt ne tikai tā trauma – tās iemesls var būt trausli asinsvadi, plāna gļotāda, stipras iesnas, fiziska un garīga pārpūle. Arī vispārējas saslimšanas – paaugstināts asinsspiediens, atero-
skleroze, aknu, nieru un asins slimības, akūtas infekcijas. Tāpēc, ja deguns asiņo bieži, jānoskaidro, kas īsti to 
izraisa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+