Kultūra
Kultūrpolitika

Jānis Purviņš: Deja kā dailes un latviskuma katarse 16

Publicitātes foto

Ļoti daudz esmu pētījis un domājis, kāpēc Deju svētku kustība tieši tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā, ir tik ļoti populāra un tieši arī jauniešu vidū.

Arī dalībnieku skaits, kas līdz šim nepārtraukti audzis, šajos svētkos paredzams par diviem tūkstošiem dejotāju lielāks nekā iepriekšējos. Viens no izskaidrojumiem varētu būt, ka tā ir iespēja dzīvot latviski, sajust latviskumu, jo deja caur dziesmu, kas skan pavadījumā, sevī ietver latviešu valodu, arī – latviešu tautas mūziku un latviešu tautastērpu. Šobrīd, kad modīgi kļūt par pasaules pilsoni, varbūt tieši latvietim sirdsbalss aicinājums ir sajust latviskumu. Arī iespēja būt kopā, radīt kopā ir ļoti saistoša. Jo tas, ko mēs dejā veidojam, lielais un vizuāli krāšņais ornaments, ir visradošākā radīšana. Tas spēks, kas rodas, kad sadodam rokas cauri visam Daugavas stadionam, arī ir viena varena radīšana, enerģijas, enerģētikas, prieka, pārliecības un mūsu visu varēšanas radīšana. Un arī atbildības sajūtas par valsti, par savu zemi radīšana. Varbūt patētiski skan, bet principā tā jau arī ir – es, latvietis, šeit un tagad iestājos par savu zemi. Sadodam kopā rokas, lai ar šo spēku dotos tālāk. Šo sajūtu es ļoti gribētu novēlēt izjust katram dejotājam Daugavas stadionā. Kādam noteikti tas ir impulss vai dzirksts turpmākai dzīvošanai ar degsmi. Un ne tikai dejā. Arī dzīvē. Un tas jau ir galvenais.

Varbūt kādreiz liekas – sanākam kopā gadu iepriekš, iemācāmies dejas un tad nākam un dejojam Daugavas stadionā. Nē, būtībā tas ir absolūti nepārtraukts process. Jo, tiklīdz kā izskan vieni Deju svētki, gatavojamies nākamajiem, turpinot dejot. Mācāmies ko jaunu vai arī ceļam augšā no vecmeistaru un mūsu pašu uzkrātā pūra vai zelta fonda. Cikls ir nepārtraukts.

“Māras zemes” repertuāru dejotāji ieguva pirms diviem gadiem. Lieluzvedums noteikti būs divu gadu kulminācija un vainagojums – caur asarām, sviedriem, priekiem, varbūt arī neizpratni. Jo mums kā latviešiem absolūti katram no jaunā vai citādā sākumā ir nedaudz bail. Es to saku godīgi. Tas ir absolūti dabiski. Bet, jo iepazīstam tuvāk, jo vairāk darām, jo vairāk iemīļojam. Dejotājiem iedotais repertuārs varbūt šur tur īsti nebija saprotams. Bet pašreiz tās dejas, par kurām vēl pirms laika tika lauzti šķēpi, ir vienas no populārākajām. Tāpēc pēc nule Rīgā notikušā semināra, redzot darbus ar jaunām mūzikas aranžijām, pilnasinīgiem muzikāliem pavadījumiem, arī to, ar kādu interesi gan kolektīvu vadītāji, gan līdzi atbraukušie dejotāji tajā visā piedalās, man šķiet, liel­uzvedums “Māras zeme” nākamajā gadā Daugavas stadionā būs absolūta katarse spēkam, jaudai, dailei, latviskumam.

LA.lv