Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
24. oktobris, 2017
Drukāt

Jānis Purviņš: Deja kā dailes un latviskuma katarse (4)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Ļoti daudz esmu pētījis un domājis, kāpēc Deju svētku kustība tieši tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā, ir tik ļoti populāra un tieši arī jauniešu vidū.

Arī dalībnieku skaits, kas līdz šim nepārtraukti audzis, šajos svētkos paredzams par diviem tūkstošiem dejotāju lielāks nekā iepriekšējos. Viens no izskaidrojumiem varētu būt, ka tā ir iespēja dzīvot latviski, sajust latviskumu, jo deja caur dziesmu, kas skan pavadījumā, sevī ietver latviešu valodu, arī – latviešu tautas mūziku un latviešu tautastērpu. Šobrīd, kad modīgi kļūt par pasaules pilsoni, varbūt tieši latvietim sirdsbalss aicinājums ir sajust latviskumu. Arī iespēja būt kopā, radīt kopā ir ļoti saistoša. Jo tas, ko mēs dejā veidojam, lielais un vizuāli krāšņais ornaments, ir visradošākā radīšana. Tas spēks, kas rodas, kad sadodam rokas cauri visam Daugavas stadionam, arī ir viena varena radīšana, enerģijas, enerģētikas, prieka, pārliecības un mūsu visu varēšanas radīšana. Un arī atbildības sajūtas par valsti, par savu zemi radīšana. Varbūt patētiski skan, bet principā tā jau arī ir – es, latvietis, šeit un tagad iestājos par savu zemi. Sadodam kopā rokas, lai ar šo spēku dotos tālāk. Šo sajūtu es ļoti gribētu novēlēt izjust katram dejotājam Daugavas stadionā. Kādam noteikti tas ir impulss vai dzirksts turpmākai dzīvošanai ar degsmi. Un ne tikai dejā. Arī dzīvē. Un tas jau ir galvenais.

Varbūt kādreiz liekas – sanākam kopā gadu iepriekš, iemācāmies dejas un tad nākam un dejojam Daugavas stadionā. Nē, būtībā tas ir absolūti nepārtraukts process. Jo, tiklīdz kā izskan vieni Deju svētki, gatavojamies nākamajiem, turpinot dejot. Mācāmies ko jaunu vai arī ceļam augšā no vecmeistaru un mūsu pašu uzkrātā pūra vai zelta fonda. Cikls ir nepārtraukts.

“Māras zemes” repertuāru dejotāji ieguva pirms diviem gadiem. Lieluzvedums noteikti būs divu gadu kulminācija un vainagojums – caur asarām, sviedriem, priekiem, varbūt arī neizpratni. Jo mums kā latviešiem absolūti katram no jaunā vai citādā sākumā ir nedaudz bail. Es to saku godīgi. Tas ir absolūti dabiski. Bet, jo iepazīstam tuvāk, jo vairāk darām, jo vairāk iemīļojam. Dejotājiem iedotais repertuārs varbūt šur tur īsti nebija saprotams. Bet pašreiz tās dejas, par kurām vēl pirms laika tika lauzti šķēpi, ir vienas no populārākajām. Tāpēc pēc nule Rīgā notikušā semināra, redzot darbus ar jaunām mūzikas aranžijām, pilnasinīgiem muzikāliem pavadījumiem, arī to, ar kādu interesi gan kolektīvu vadītāji, gan līdzi atbraukušie dejotāji tajā visā piedalās, man šķiet, liel­uzvedums “Māras zeme” nākamajā gadā Daugavas stadionā būs absolūta katarse spēkam, jaudai, dailei, latviskumam.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Esmu bijusī dejotāja un kolektīva vadītāja un kādu laiku gan vairs nedzīvoju Latvijā, bet nemitīgi dzīvoju visai kulrūras dzīvei līdzi. Sazinoties ar saviem draugiem Latvijā par 2018. gada deju svētku repertuāra dejām esmu dzirdējusi vairāk noraidošu, nekā pozitīvu attieksmi. Vienīgais argumets, kas varētu būt attaisnojošs šajā situācijā ir tas, ka Māras zeme ir veidots kā vienots uzveums, līdz ar to, tad arī katrai dejai ir savs vēsturiskais sežets, kas jānoved līdz skatītājm. Iespējams, dejas atsevišķi izpildāmas nav, jo izraujot tās no lielā kopuma, tās ir neinteresantas, garalicīgas ar neineresantu sižetu utt., bet varbūt, saliekot dejas vienotā uzvedumā- tās uzrunās skatītāju un arī pašu izpildītāju! Es ļoti ceru!

  2. Lielākas bažas ir par to, vai arī pēc svētkiem būs tikpat kupls dejotāju pulks, bet cerēsim, ka saglabāsies, bet ir nepieciešamas pārmaiņas šajā nozarē. Precīzāk – jāsakārto.
    Nav taisnība, ka dejotāji repertuāru ir ieguvuši pirms diviem gadiem, jo kā tad izskaidrot, ka oktobra beigās notikušajā seminārā tika iestudētas septiņas dejas. Varbūt kādi pietuvinātie kolektīvi zināja visas dejas, bet ne visa dejotāju saime, bet līdz pirmajai skatei četri mēneši – tas normāli – domāju, ka nē. Arī repertuāru ko dejot Arēnas koncertā kolektīvi oficiāli uzzinās labi ja novembrī. Tas viss liecina par maigi sakot nenopietnu attieksmi pret kolektīviem un vadītājiem, jo skatēs tak visu prasīs lai ir precīzi un pareizi. Par Māras zemes repertuāru – kas cits atliek, kā pieņemt, jo visa kritika tika vienkārši noignorēta, pasakot – Jūs tak nesaprotat ko autori ir iecerējuši. Turklāt, autori demonstratīvi paziņoja, ka atkāpsies, sagaidot un vai pat iepriekš zinot, ka atsevišķas personas ar putām uz lūpām viņus aizstāvēs un lūgsies. Skatot repertuāru kopumā un notiekošos procesuss, drīzāk ir jādod nosaukums “Purva zeme”. Diemžēl.

    • Nenoliedzami-prieks un lepnums par milzigo dejotaju pulku, par vaditajiem, kas saja darba izliek sevi visu – pati esmu bijusii dejotaja un vaditaja,tapec zinu,ko saku. Bet… Nav tik skaisti,ka izskataas. Draugi,kas joprojam dejo un redz visu to no iekspuses ari saka to pasu- jaunais so svetku repertuars, maigi sakot, nebut nav tas,par ko sirds gavilee,ari visa taa virtuve sakaraa ar skateem utt… izskatas ,ka ari deju jomaa ievieseies tads mazliet autoritars vadibas stils. Zeel. Noskatijos, cik nu bija iespeja, youtube Maras zemes dejas, nepatiik. Pat piekeru sevi pie domas,ka sito nu laikam pati dejot negribetu. Paris gabali uzdzen atminas par padomju stagnacijas gadiem.It ka doma par strelniekiem ,bet manuprat nosauts greizi.

  3. Deja -tā ir daile! grācija, emocijas,attieksme,sajuta,prieks,lai to sasniegtu grūts darbs. Deju svētki-visa darba kulminācija.

Draugiem Facebook Twitter Google+